Daži vērojumi Latvijas PSR dienvidrietumu daļas toponīmikā

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI, VI LIETUVOS TSR MOKSLŲ AKADEMIJA DAŽI VĒROJUMI LATVIJAS PSR DIENVIDRIETUMU DAĻAS TOPONĪMIKĀ V. DAMBE Apskatāmā teritorija izraudzīta no Baltijas jūras krasta – Rucavas – rietumos līdz Mūsas upei resp. Ceraukstei austrumos, aptuveni līdz Liepājai, Skrundai, Saldum, Dobelei, Jelgavai ziemeļos, mūsu kaimiņrepublikai – Lietuvos PSR – dienvidos. Tuvāk apzīmējot saskari ar Lietuvu, jāsaka, ka apskatāmā teritorija stiepjas šeit no Kretingas rajona līdz Pasval[a] rajonam (pēc 1956. g. kartes). Minētās teritorijas rietumu daļā laikā priekš 13. gs., t. i., priekš vācu ordeņa ienākšanas, dzīvojuši kurši, austrumu daļā — zemgaļi. Pēc smagajām un neveiksmīgajām brīvības cīņām 13. gs. beigās zemgaļi izklīduši un izklīdināti. Pēc valodas liecībām secināms, ka daļa ir apmetusies arī kādreizējās kuršu teritorijas dienvidu daļā gar tagadējo Lietuvas robežu, atskaitot dažus novadus, piem., Rucavu, Duniku, Nīgrandu. Tādu domu savā laikā izteicis jau J. Endzelīns FBR V 9 rakstā „Piezīmes par zemgaļu vārdu un dialektu“. Arī pēc toponīmikas materiāliem šī doma apstiprinājusies. Protams, kā jau kādreizējā kursiskajā teritorijā, te blakus zemgaliskajām īpatnībām ir sastopama arī viena otra kursiskā īpatnība, piem., viens otrs vietvārds ir ar tīri kursisko tautosillabiškās skaņu kopas -ir- pagarinājumu līdzskaņa priekšā vai tās vokāla tālāku pārveidojumu, kā -birze (ne -birze) me Priekulē U IV 95, Zirņu degšna (ne Zirņu-) me Sātiņos U IV 156. Savukārt senās Zemgales centrā ap tagadējo Dobeli 13. gs. beigās ir ieplūduši latgaļi resp. latvieši, pēc tam kad uzvarētie zemgaļi no turienes bija padzīti vai aizbēguši. Šai apvidū viena otra zemgaļiem raksturīgā īpatnība var būt zudusi un izpausties dažā labā latviešu īpatnībā. Latvijas PSR dienvidrietumu daļas toponīmikā, kurā ietverta arī hidronīmika, atspoguļojas 1) kursiskās īpatnības tīri kursiskajos apvidos; 2) zemgaliskās īpatnības zemgaliskajos apvidos un 3) lietuvju valodas ietekmes it īpaši gar Lietuvas robežu. 247 1. KURSISKĀS UN ZEMGALISKĀS ĪPATNĪBAS 1. Vokāļu garums tautosillabiskā r priekšā un anaptikse Viena no raksturīgākajām kuršu valodas īpatnībām ir seno īsumu pagarinājums tautosillabiskā r un sekojoša līdzskaņa priekšā. To jau sen atzinis J. Endzelīns (skat. La. gr. 2. § 5, 64. §, 65. §). Ja latviešu literārajā valodā ar un er stiepti un krītoši intonēti pārvēršas par ār un ēr, bet lauztā intonācija nerada vokāļa garumu, tad kursiskajās izloksnēs gari izrunā kā stiepti un krītoši intonētos ar, er, tā arī lauzti intonētos, pie tam Kursas dienvidrietumos pagarina arī i un u tautosillabiskā r un sekojošā līdzskaņa priekšā neatkarīgi no intonācijas. Bez tam šis ir un ūr vietām pārvēršas par ier un uor. Tā, piem., kur skaņu kopa ar runā: Bārta (u E II 161, bij. pagasts E II 38; sal. liet. Bartuva u Luk 159; zemgaliskajās izloksnēs: Bar̦ta, Bārtava), Vārnupis u Rucavā U IV 99 (liet. Varnupỹs bij.; Biržu pag. Lki; zemgaliskajās izloksnēs: Var’nupe), Sarte2 u Aizvīkōs U IV 18 k (liet. Sartė u bij. Girkaņa pag. Lki; zemgaliskajās izloksnēs būtu: Sar’te) u. c. Ar skaņu kopu er, piem., Bēržnieki2 z Ciecere U IV 113 (zemgaliski būtu: Ber’žnieki), Cērps z Asītē U IV 13 (zemgaliski: Cēr’ps), Pērkuōns2 z Asītē U IV 13, Rucavā U IV 97 k (zemgaliski: Pēr’kuōns), Zeberkši2 z Ciecere U IV 113 (zemgaliem: Zeberkši). Ar skaņu kopu ir: Girkales (literārajā valodā: Dzir̦kales-) grāvis Rucavā U IV 99 (sal. liet. Girupis u Luk 167), Malkirte di Rucavā U IV 99 (literārajā valodā: Malkcirte vai Malcirte), Zvirbulis z Rucavā U IV 97 (literārajā valodā: Zvirbulis; sal. liet. žvirblis Dlž). Ar skaņu kopu ur: Kūrša māja z Rucavā U IV 96, Kuōrši (jeb Kurši) z Ciecere U IV 113 (literārajā valodā un zemgaliskajās izloksnēs: Kurši), Pūrvs z Nīgrandā U IV 47 (literārajā valodā Purvs), Jūrgu muiža Nīgrandā U IV 47 (literārajā valodā: Jūrgu-). Kursiskajā teritorijā tikai atsevišķos gadījumos zemgalisko izlokšņu un Lietuvas robežas tuvumā saglabājies patskaņu izsums, piem., Rucavā Bārbina māja U IV 97 (sagaidāmā Bārbina- vietā), Stērvens2 z Asītē U IV 13 (Stērvens vietā) u. c. Turpretim par pašu raksturīgāko zemgaļu valodas pazīmi jāmin vokāļu pirmatnējais izsums tautosillabiskajos savienojumos ar r konsonanta priekšā resp. seno īsumu saglabāšana. It īpaši senāk šis vokāļu pirmatnējais izsums bijis saistīts ar anaptiksi, t. i., īsas vokāliskas skaņas iespraudumu aiz -r. Tagad ikdienas sarunas valodā anaptikse bieži zudusi vai zūd, arī pirmatnējie izsumi pielāgojas literārās valodas izrunai, jo, kultūras līmenim strauji ceļoties, literārās valodas ietekmē, ko dzird radio un televīzijas raidījumos un ko mācās skolās, izlokšņu īpatnības strauji zūd. Arī ienācēji no citurienes veicina izlokšņu īpatnību zušanu. Tikai pašu vecāko iedzīvotāju un pirmskolas vecuma bērnu valodā, kā arī vietvārdos un uzvārdos vēl vērojama tendence saglabāt pirmatnējos izsumus un anaptiksi. Anaptiksi par iespējamu senā zemgaļu dialekta pazīmi uzrādījis J. Endzelīns, piem., La. gr. 2. § d un 66. §), Latviešu valodas skaņas un formas¹ 2. § d un 1 Rīgā, 1938. 248 64. §. Ir vietas gan kādreizējā zemgaļu teritorijā, piem., kā jau iepriekš sacīts, diezgan plašā lokā ap Dobeli, kur šādu parādību nepazīst. Domājams, ka šeit būs ieceļojuši latgaļi jeb latvieši no vēlākās Latgales, Vidzemes teritorijas. Turpretim kādreizējās Kuršu zemes dienvidu daļā anaptikse pazīstama, kur, kā sacīts, trīspadsmitajā gadsimtā būs apmetušies uz dzīvi zemgaļi. Zemgalisko apvidu vietvārdos pirmatnējie īsumi atrodami vecākajos pierakstos, piem., 1811. g. Džūkstē rakstīts mājvārds „Kareckle“, bet 1835. g. tā vietā jau „Karkle“ U V 403 = Kārkli, 1811. g. Elejā z „Tscheresi“, vēlāk Čērši U V 406, 1811. un 1835. g. Jaunpilī resp. Smukās jeb Remtē „Turake“ U V 485 — vēlāk Turķi (?), 19. gs. beigās pl Blīdenē „Barabala“ B U V 470, vēlāk Bar'balas. Trīsdesmitajos gados pirmatnējos īsumus zemgaliskajā teritorijā apzīmējis J. Plāķis savā universitātes izdotajā vietvārdu krājumā. Anaptikse vokālis arī tad bieži bijis tik īss, ka tā kvalitāte nav konstatēta. Tagad anaptikse vēl grūtāk uztverama, jo bieži ir pilnīgi zudusi vai atstājusi tikai niecīgas pēdas. Par to autore pārliecinājusies 1961. g. vasarā, pēc astoņiem gadiem atkārtoti apstaigājot tipisko Zemgales izlokšnes teritoriju — Blīdeni senās Zemgales rietumos. Tikai viena veca māmula sūtīja pie savas draudzenes un teica, lai ejot pie Stemberģenes, ko visi citi sauc par Stember’ģeni vai Stemberģeni. Jāpiezīmē, ka divdesmitajos gados visi turienieši te runāja anaptiksi likumsakarīgi un diezgan skaidri. Vēl 1953. gadā anaptikse bija bieži dzirdama. Trīsdesmito gadu uzrakstījumos iesprausto vokāļu kvalitāte vislabāk uztverta zemgaliskajā teritorijā, kas atrodas senajā Kuršu zemē, piem., Ezerē, Kursīšos, Rubā u. c. Tā: Var'nas z Ezerē U IV 115 „Vārnas“, Ber'zi z Kursīšos U IV 129 „Bērzi“, Ver'ša lieknis Ezerē U IV 116 „Verša-“, Ver'mji z Kursīšos U IV 129 „Vērmi“, -birze me Rubā U IV 150 „-birze“, Zvir'buļi z Ezerē U IV 115 „Zvirbuļi“, Jur'gu muižu Ezerē U IV 115 „Jurgu-“, -pur'vs pl Bārtā U IV 69 „-purvs“. Senajā Zemgales teritorijā jau 30. gados anaptikses vokālis uztverts neskaidrāk. Ir vietas, kur tā kvalitāti izdevies uztvert, piem., Anneniekos ti Atsperētenes tilts U V 456 „Atspertenes“, Lieplatonē z Staraki U V 426 „Stārki“, me -pur'vs U V 427 „-purvs“, Zaļeniekos z Ķer'kšļi U V 451 „Ķerkšļi jeb Ķērkšļi“, di Var'žu dīķis U V 451 „Varžu-“ u. c. Pārējās vietās anaptikse apzīmēta vai nu ar mazo apgriezto e, kas aprāda īsu, neprecīzu skaņu, piem., Bikstos u Ber'ze U V 468 „Bērze“, Blīdenē Starka dīķis U V 469 „Stārka-“, Lestenē z Spir'gas U V 486 „Spirgas“, Vilcē z Zirni U V. 443 „Zirni“, u. c., vai apzīmēts tikai attiecīgo tautosillabisko skaņu īsums, piem., Bikstos pl -kārkļi U V 468 „-kārkļi“, Vecaucē di Ģēr'vis U V 463 „Ģērv is“ u. c. Pēc piecdesmito gadu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta ekspedīciju materiāliem precizējas novadi, kur vēl anaptikse mazāk vai vairāk dzirdama un kur tā zudusi, atstājot vietu literārās valodas izrunai. Anaptikse vairāk vai mazāk skaidri, biežāk vai retāk lietota, saklausīta arī vairākās vietās, par kurām līdz šim nebija ziņu, piem., Īlē, Penkulē, Sniķerē, Ukros, Vadakstē, Vilcē — senās Zemgales teritorijā — un reti Saldus apvidus dienvidaustrumu daļā — senās Kursas teritorijā. Ekspedīcijās nav izdevies vairs saklausīt anaptiksi Aizviķos, Bārtā, Bunkā, Embūtes dienvidos, Gramzdā, Sātiņos, 249 Vaiņodē — senās Kursas teritorijā — un Platonē — senās Zemgales teritorijā, kur senāk anaptikse bijusi pazīstama. Vai anaptikses skaņa bijusi visur vienāda, nav droši nosakāms. J. Endzelīns La. gr. 66. § saka, ka dažās vietās, piem., Ezerē, Nicā, Virgā, tā bijusi normāla a skaņa, bet citur, lielāko tiesu aiz er — pavisam īss e, aiz ar, ir, ur — īss a, retāk īss e. Reti anaptiksē saklausīts īss i, piem., Lielplatonē. Vietām, piem., Strutelē, Vecaucē, anaptikses vokāļa nokrāsa nav bijusi nosakāma. Pēc rūpīgām studijām Blīdenē secināts, ka aiz tautosillabiskā r, kas seko pēc a, iesprauž īsu a, piem., Bārbala pl p „Bārbala“, pēc i — īsu a, dažreiz e, Biŗāži z p „Birži“, Stiŗānu vai Stiŗēnu plāvele pl p „Stirnu“, aiz e, kas anaptikses ietekmē vienmēr ir plats — īsu plato e — Beŗže u p „Bērze“, pēc u — īsu a, piem., Vēbuŗaga me p „Vēburga“. Citās vietās zemgaliskajā teritorijā, ja anaptikses vokāļa nokrāsa saklausāma, ar dažām variācijām vērojamas līdzīgas izpausmes. Aiz tautosillabiskā ar parasti iesprausts īss a, tikai retumis, piem., Kursīšos, dzirdēts paralēli a īss e, piem., Kar'kliņi z U IV 129 „Kārkliņi“. Aiz er iesprauž gan a, piem., Kerakšli z Zaļeniekos U V 451 „Ker(k)šli vai Kērkšli“, gan šauro e, piem., Vermji z Kursīšos U IV 129 „Vērmi“, gan plato e, piem., Beŗzi z Kursīšos U IV 129 „Bērzi“. Pēc ir vērojams gan iespraustais a, piem., Sirəsniņas z Ezerē U IV 115 „Sirsniņas“, gan e, piem., Birəznieki² z Rubā U IV 149 „Birzenieki“, gan platais e, piem., Girēti mz Nicā U IV 86 „Gir(i)ti“, gan i, piem., Spirģis uzvārds Nicā U IV 87 „Spirģis“. Aiz ur parasti dzirdams a, piem., Burəbas z Nicā U IV 86 „Burbas“, bet dažreiz arī e, piem., turpat Nicā Urbēņi² U IV 86 „Urbēņi“, un platais e, piem., -purēvs Kursīšos U IV 130 „-purvs“. Blīdenē visskaidrāk īsā iespraustā patskaņa a nokrāsa dzirdama aiz ur. Blīdenes un daudzu citu zemgalisko izlokšņu īpatnība it īpaši senās Zemgales teritorijā un tās tuvumā, piem., Auros, Bikstos, Ilē, Jaunpili, Lielaucē, Rubā, Vadakstē u. c., ir vēl tāda, ka tautosillabiskā r izrunā dzirdama arī intonācija, ja attiecīgā zilbe sākotnēji (arī literārajā valodā) izrunājama ar stiepto vai lauzto intonāciju, bet intonāciju nemana, ja zilbe krītoši intonēta, piem., Kaŗāavu kalns ka, -safags mzs, bet Darza dīķis di Blīdenē p. Bieži tautosillabiskie ar un er, ja stiepti un krītoši intonēti, iegūst literārās valodas vokāļu garumu. Šur tur kādreiz tādos gadījumos vēl arī saglabājušās anaptikses atskaņas, kaut vokālis kļuvis garš, piem., Penkulē, Zaļeniekos u. c. 2. Tautosillabiskais n Kā jau aizrādījis J. Endzelīns Latviešu valodas gramatikā 2. § c, 83. §, kurši savā valodā saglabājuši tautosillabisko n, kas latgaļu resp. latviešu valodā zudis. Vietvārdos šis n pilnā mēra atbalsojas. Protams, tā kā katrā apvidū notikusi nemitīga iedzīvotāju kustība, vieniem aizejot, citiem ienākot, un ģimenēs ieplūduši citu novadu ļaudis, vietvārdos konsekventi visos gadījumos neatspoguļojas kā nupat minētā īpatnība, tā arī citas, bet senā kuršu tendence ir vēl tagad nomanāma. Par to neliecina gan tie vietvārdi, kam pamatā aizguvumi no ģermāņiem un lībiešiem, kādos tautosillabiskais n mēdz saglabāties arī latviešu (t. i., visas latviešu nācijas) valodā, piem., Ēlandes butka mz Nīgrandā U IV 47 < v. Elend, Lindas² mz Nicā U IV 86, Lindas mājas z Pērkonē U IV 91, 250 Lindenē2 pl Skrunda U IV 159, Lindenes pl Lutriņos U IV 134 < v. Linde; sal. arī ig. Lindi c.2 Ir zināms, ka tautosillabiskais n ne tikai kuršu, bet visā latviešu valodā ir saglabājies arī aizguvumos no lietuvju valodas, kā, piem., Laņkutis U IV 73 jeb Laņkuči E II 38 z Dunikā, Laņkutis z Rucavā E II 44, Laņkuti mz Nicā U IV 86; sal. liet. Lankučiu kaimas c Klaipēdas rajonā Lats 779, liet. pv Lankutis un pr. pv Lankut Trautm 51 s. v. Lankut. Tomēr bij. kuršu novadā ir tik daudz vietvārdu ar saglabāto tautosillabisko n, ka visus tos par aizguvumiem uzskatīt nevaram. Te sastopam, piem., vārdu banda — Bandas kalns Aizputē E II 5, Bandēnes neap Briņķos E II 11, pl Embūtē U IV 32, Bandēnieku sudmalas Pērkonē U IV 91 u. c.: bānda I 1 „das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaht darauf“ ME, kam rada liet. bandā 1 Dlž, vv Banda vs bij. Smalvu pag. Apg 539, pr. vv Bandayn un Bandun Apr 16 u. c. Tam atbilstu latgaļu resp. latviešu teritorijā *buoda. Vārdu laņka pašu par sevi, atvasinājumos un vārdu kopās rodam vietvārdos kādās 60 vietās kursiskajā vidē3, piem., Laņka pl (un neap) Lažā U IV 45, E II 18, Nīgrandā U IV 48 u. c., Laņkas dārzs la Rucavā p, Laņksež z Durbē E II 39; sal. liet. laņkā Dlž, Laņkā la bij. Panemunes pag., pl bij. Balninku pag., vs bij. Imbrada pag., Laņka pl bij. Panemuna pag., Laņkakjemis c bij. Kruona pag., Laņkupis u bij. Sedas pag. u. c. Lki, Lankos Lauko kaimas c Plunges rajonā Lats 779, pr. vv Lankaym Apr. 82. Sal. arī baznīcslavu ląnka „Meerbusen, Tal, Wiese“, kr. лука „Biegung, Krümmung, Wiesen- oder Waldland einer Flusskrümmung, Hohlweg, Tal“, po. łąka „Wiese“ LeW 339. Latviski te atbilstu luoka vārds. Plūst lielā upe Veņta E II 158 = liet. Ventà Lki, Rucavā ir māja Meņca E II 44, Gaikos Meņču pļava U IV 121 k, Vecpili Meņču purvs U IV 105 un citur tamlīdzīgi darinājumi. Īsti latviski būtu — *miecā, *miece; sal. liet. mēņķe Dlž, LeW 436. Šur tur arī Kursā sastopams vietvārdos vārds liņga, piem., Liņga ez Nogalē E II 118, Liņgas dīķis Zantē U IV 239 k, „Liņge“ z 1858. g. Grobiņā U IV 81 un Pērkonē U IV 93. Vārdam liņga var atbilst mums pazīstamais metāmais rīks liņga, kas laikam < lib. ling jeb liņga LW 195, 198 resp. ig. ling „праща (metamais, linga)“ J. Tamm 285, bet šā vārda sakne var būt arī tā pati, kas lietuvju vārdā liņginti, liņguoti Dlž, t. i. latviešu „ļigot, ļigoties“, vai liņge 1 „liksts“ Dlž; sal. arī LeW 331 s. v. laigyti. Ir mums pilsēta Skrunda, kas īsti latviski būtu *Skrūda. Šeit minēti tikai daži piemēri: Tādu ir daudz, un tie balsta J. Endzelīna atzinumu par tautosillabiskā n saglabājumu kuršu un viņu pēcteču valodā. Par seno zemgaļu valodas īpatnībām maz rakstīts. Te minami iepriekš norādītie J. Endzelīna atzinumi par vokāļa īsumu tautosillabiskajos savienojumos ar r konsonanta priekšā, P. Šmita minējumi par ķ, ģ izpausmi ķ, ģ veidā rakstā „Par zemgaliešu un sēļu tautību“ FBR I 48 skk un K. Būgas piezīmes pie šī P. Šmita raksta — Kalba ir Senovė I 85. Pēc sīkas tipiskās zemgaļu vienas izlokšnes vietas — Blīdenes — vietvārdu analizes un to izplatības noteikšanas 2 Lvv I 2, 308. lpp. s. v. līndas2. Dalai šādu vietvārdu pamatā var būt arī liet. verba lišti sakne, kas sastopama, piem., liet. atvasinājumos lindynė, lindynė „Schlupfwinkel, Unterschlupf, Versteck“ LeW 377 s.v. lišti. Sal. arī liet. vv Lindynė pu bij. Varņu pag. Lki, Lindynės me bij. Viduklės pag. Lki, Lindynė pu bij. Varņu pag. Lki u. c. 3 Skat. Lv I 2, 256—258. 251 visā Latvijas PSR teritorijā V. Dambe akadēmiķim J. Endzelīnam veltītajā jubilejas rakstu krājumā 1959. g. izsacījusi domu, ka varbūt ir iespējams uzskatīt par zemgaļu valodas īpatnību tautosillabiskā n saglabāšanos tāpat kā lietuvju, senprūšu un kuršu valodā, pretstatā latgaļu resp. latviešu valodai. Ir, protams, starp šejienes vietvārdiem arī viens otrs tāds, kur tautosillabiskais n zudis vai sastopamas paralēli abas formas — ar tautosillabisko n un bez tā, piem., Luōkene jeb Lūocene pļ p, bet Lāņkas me p, Lāņkas pļ p (sal. liet. lankà u. c.; skat. iepriekš), Rinka(s) strauts jeb Rika strauts stt un pļ p (sal. liet. Rinkai + mu bij. Mērķines pag. Lki, Rinku vienkiemis Nemenčines rajonā Lats 907) u. c. Daļa ir aizguvumu, kur tautosillabiskais n palicis likumsakarīgi, piem., aizguvumi no germāņu valodām, kā Brandavīnene pļ p < lv. brandewin, Grenču kruogus < v. Grenze, Rundāle pļ < vlv. rundel „was kreisförmig gemacht ist“ MnW III 531. Pāris aizguvumu ir no lībiešu valodas — Īņi + z p, Īņu ezers p < lib. i’nnõ „einschlafen“ LW 73, uņ „Schlaf“ LW 452, Kangaru kalns p < lib. kāngar „wellenförmige Bodenerhöhung (im Walde)“ LW 112. Par lietūnismu jāuzlūko mājvārds Briņķi E II 143 un p: liet. brinkti Dlž, LeW 53 (s. v. brangùs), Lž I 863 vai brinkis Lž I 861, Lž 126. Kādiem 8 Blīdenes vietvārdu pamatvārdiem ar tautosillabisko n paralēles sastopamas lietuvju valodā, piem., jau iepriekš minētā banda, lanka, arī Baņdzene pļ p < baņga ME (sal. liet. bangà Dlž, Lž), Buņci z E II 143 un p (sastopams pēc līdzšinējām ziņām 7 vietās kursiskajā, 7 zemgaliskajā teritorijā; sal. liet.: buņķis jeb buņķis Lž I 953, 954). Te vēl minami vietvārdi: Ēņcene pļ p: liet. enkiuoti Lž, ēņgti Dlž; Ģiņterenes pļ p: liet. ģiņtaras Dlž (la. dzintars resp. dzītars ME); Īņdžu māja + z p: liet. iņgsti LeW 10 s. v. angùs, iņgti Dlž, iņgti Dlž, iņgis Dlž; Vēņteru kalns p: liet. vēņteris Dlž u. c. Kādiem 9 Blīdenes vietvārdiem ar tautosillabisko n nav tiešas paralēles lietuvju valodā, piem., Dūņki z E II 143 k: la. duokis ME jeb duocis „sāls trauks“ (?), Īņta kalns p: pv Inte s. v. Indriķis Ulmaņa vārdnīcā 351, Juņgaiņis pļ p: la. Jūgaiņi (kā z Penkule E II 81): la. jūgs ME (liet. jungas Dlž), Kļeņces z E II 143 k: la. kliecis „das Untere eines Brotlaibes, wenn es glitschig, schliefig ist“ ME, kliekis 1 „eine glitschige, schliefige Masse, schwerer Lehmboden“, 2 „unausgebackenes, schliefiges Brot“ ME, saklieķēties „glitschig, schliefig werden“ ME (?); Plūņci z E II 132 un p: la. plūcis „sagt man von einem Menschen, der ganz durchnässt (verregnet) ist“ EH (sal. arī liet. plūnkti 4 Dlž); Puņkas pļ p, Rinkas- pļ, str (skat. iepriekš) u. c.4 Daudzi šie Blīdenē atrodami vārdi sastopami vietvārdos arī citās zemgaliskajās teritorijās. Bez tam citur zemgaliskajā vidē tāpat sastopami daudzi vārdi ar tautosillabisko n, no kuriem lielu daļu nevar uzskatīt par aizguvumiem. Pieminēsim tikai dažus. Tā Vecaucē ir Aņģes z E II 129, Aņģu purvs Ilē U V 480, Aņģi z Bērzē E II 72, Aņģenes pļ Bērzē U V 388 un p u. c. Vedas domāt, ka te atbilst liet. angis Dlž, la. uodze ME, pr. angis, latīņu anguis LeW 10 s. v. angùs. Šis vārds sastopams arī dažās vietās Ziemeļvidzemē (piem., Aņģis pu Sēļos p, z Ģēros E I 92, Aņģi z Ternējā E I 107, Aņģa kalns la Sēļos p, Aņģene Burtnieku ezera kakts un Aņģītis + ez, la., pu un +z Sēļos p, Aņģītis z Rencēnos E I 101 u. c. Lvv I 1 s. v. aņģes), 4 Tuvāk par šiem vārdiem V. Dambe rakstā „Blīdenes vietvārdi kā pagātnes liecinieki“ akad. J. Endzelīnam veltītajā Rakstu krājumā, Rīgā, 1959, 436—438. 252 kur tas var būt sastatāms ar ig. hang „сургоб“ J. Tamm 85, bet nav neiespējams, ka arī tur kādreiz bijusi zemgaļu, kuru valodas pēdas palikušas vietvārdos. Tam par labu runā arī daļa citu vietvārdu, no kuriem daži vēl šai rakstā tālāk minēti, un dažas citas valodas liecības, kas šeit tuvāk netiks apskatītas. Aizrādīšu tikai uz neatrisināto latviešu valodas vidus dialekta resp. rakstu valodas apgabala izcelšanās problēmu. Vidus dialektā izlokšnes šķērso Latvijas PSR teritorijas vidieni no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, ietverot sevī Vidzemes vidienes un Zemgales apvidus. Parasti domājam, ka kopš 13. gs. Latgalē un Vidzemē (atskaitot lībisko teritoriju rietumos) ir dzīvojuši latgaļi jeb latvieši5, kas 13. gs. pēc zemgaļu sakāves ir ieplūduši arī Zemgales vidienē, un viņu valoda bijusi par pamatu vidus dialekta izlokšņēm. Tomēr rodas jautājums, vai šī vidus dialekta izveide nav būtiska nozīmē tieši zemgaļiem, kas savā laikā būtu dzīvojuši arī Vidzemē. Zemgalē ir tikai viens dialekts, bet latgaļu resp. latviešu pēctečiem — divi: vidus dialekta josla, kas diezgan līdzīga Zemgales izlokšņēm, un stipri atšķirīgais augšzemnieku dialekts. Daļu augšzemnieku valodas parādību var izskaidrot ar vēlākām ietekmēm, bet daļu ne. Tāpēc ir zināms pamats domāt, ka zemgaļu ietekme Vidzemē ir kādreiz bijusi ievērojama. Kad un cik lielā skaitā viņi tur būtu nonākuši, drošu ziņu nav — vai 13. gadsimteni bēgot pēc sakāves brīvības cīņās vai ordeņa izsūtīti, vai arī nonākuši tur daudz agrāk. Ž. de Lanua (Gillebert de Lannoy) 15. gs. sākumā savā ceļojuma aprakstā6 min zemgaļus arī ceļā no Rīgas līdz Narvai. Pēdējos pāris gadu desmitos arheologi zemgaļu problēmu Vidzemē nav pētījuši. Trīsdesmitajos gados zemgaļu uzkalniņu kapi ir atklāti Vidzemē Lielstraupē, Vecpiebalgā, Krapē, Krimuldā, Ķeipenē, Līgatnē, Nītaurē7, t. i., teritorijā uz dienvidrietumiem no iepriekš minētās Anģu atrašanās teritorijas. Šie atzinumi nav apšaubīti, un Latvijas PSR arheologi E. un R. Šnores ir pārliecināti, ka tie tiešām ir zemgaļu kapi, kā konsultācijā sacīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģe E. Šnore. Kā kursiskajā, tā zemgaliskajā vidē un Vidzemē it īpaši gar jūrmalu vietvārdos ir sastopams vārds reņģe. Ja Vidzemē un jaunākā laikā arī šur tur Kurzemes ziemeļdaļā8 tas var būt saistāms ar jūras zivtiņu — reņģi „clupea harengus L“ ME, kas liet. strimala, strimulė, strimelė „mellota vulgaris“ LeW 923 (kur uzskatīts par iespējamu aizguvumu no vācu valodas) un kam atbilst līb. reņģ9, tad Zemgales un pārējās Kursas reņģe ar to nekādā ziņā nav saistāma, jo pašu zivtiņu te parasti sauc par strimalu, tāpat kā lietuvju valodā, vai vietām par siļķu10. Daži šejienes vietvārdu piemēri: Reņģe +mu Zebrenē E II 139, 5 Skat. Latvijas teritorijas 13. gs. karti Latvijas PSR vēsturē I starp 68. un 69. lpp., Rīgā, 1953. 6 Publicēts F. G. Bunge. Archiv für die Geschichte Liv- Esth- und Curlands, V, Dorpat, 1847, 171. 7 Ziņas pēc „Latvijas vēsture“, I, 1, Rīgā, 1938, 106. 8 Piem., Strazdē ZA Valodas un literatūras institūta apvidvārdu kartotēkā, Dzircienā EH, Kandavā, Laidzē pēc ZA Valodas un literatūras institūta zin. līdzstr. M. Graudiņas vērojumiem. 9 Kā aizrādīts ME s.v. reņģe, tas var būt aizguvums no latviešu valodas resp.< v. He-ring ar kursu starpniecību. Sal. arī LW 333. 10 Kā, piem., Ventspilī, Popē EH s.v. reņģe; koriģēts pēc M. Graudiņas vērojumiem. 253 u > Tērvete E II 158 k, kādreiz pagasta daļa Ezerē U IV 116, Reņģes muiža +mu Rubā U IV 149, Reņģes plava(s) Bukaišos U V 392, Mežmuižā U V 418 u. d. c. Šais vietās vārds reņģe ir pavisam ar citu nozīmi. Vietām te par reņģi sauc grāvu, piem., Nīcā. Vietām nozīme vēl nav noskaidrota. Sal. liet. Reņģe u bij. Žagares pag. Lki un reņģti LeW 719. Dažus citus piemērus ar tautosillabisko n skat. tālāk k, ģ apskatā. 3. k, ģ > c, dz un k, ģ Par kursisku īpatnību J. Endzelīns La. gr. 2. § c un 87. § uzskatījis c un dz k, ģ vietā11. Vietvārdos tas lielā mērā apstiprinās. Te rodam Ceņkuoni pgd un Ceņkuonas2 c Pērkonē Lvv I 1: liet. keņkti Diž12, Ceņtupus z Edolē E II 148; liet. kentulys Lž V 572. Bij. pag. un +mu, cp p ir Cirava E II 11, kam varbūt atbilst liet. kyruš Lž V 874; tāpat Nīca2 jeb Nīce2 E II 41 (senāk: „Nicava“ Latviešu Avīzēs 1826,9 sludinājumā) un u Nīca2 (resp. Bārtas lejasgals) E II 161, kam rada liet. Nykta u bij. Pažežerēla pag. Lki, Nykis u bij. Surviliska pag. Lki (Nyka > Nemunā, Nykis > Łaudē, Neveži, Nemunā, Nykuotė > Nemuna Luk 185 k). Sastopam Rucavu bij. pag., +mu E II 44, 45, cp p: liet. Rūkjava. Atrodam Dzembeš2 z Cirava E II 11: liet. Gemėbine u Lki, Gembasalio kaimas c Lazdiju rajonā, Gembiškių kaimas c Jonavas rajonā Lats 698. Ir Džerve bij. pag. un mu E II 13, Džerves dīķis dī Purmsatos U IV 53, Džerženi z Dunikā E II 38, Nīcā E II 41: liet. gėrve Diž, Gervių kaimas c un -vienkiemis Jonavas rajonā, Gervėnių kaimas c Alītus, Ukmerges, Lazdiju, Vilkijas rajonā Lats 700 (sal. arī Lvv I 1 s. v. dzērve); Dzināre ir +mu Aprikos E II 7, Dzinātari z Priekulē E II 42, Dzinātarciems c Džervē U IV 29, Dzinātnieki z Pērkonē E II 42 u. c.: liet. gīntaras Diž, Gintaras u Luk 167 k, Gintaru kaimas c Kretingas un Linkuvas rajonā Lats 702. Dziirkalis ir dī un ez Vērgales E II 23 un 47, Dzirkiakų2 ciems ir Nīcā p (Lvv I 1): liet. Girkaliai c Klaipėdas un Sedas rajonā Lats 704. Tamlīdzīgu piemēru pierādījumam ir ļoti daudz. Kā ir zemgaliskajā vidē? Te ir ievērojams daudzums vietvārdu ar kuršiem un it īpaši latviešiem neparastu k, ģ, kas ne visi izskaidrojami kā parastie aizguvumi, kur tie būtu normāli. Vedas domāt, ka te ir saglabājusies kāda ļoti sena zemgaļu valodas pazīme, ar ko viņi bijuši tuvāki lietuvjiem un senprūšiem nekā kurši, kas baltu k, ģ noteiktajā pozīcijā pārvērtuši par c, dz tāpat kā latgaļi jeb latvieši. J. Endzelīns Latviešu valodas gramatikā 89. § d izsakās, ka lielākā daļa formu ar nekārtņu k, ģ ir laikam pārņemta no lietuvju valodas vai kāda cita (tagad izmiruša) baltu dialekta. Noteiktāk varēšot spriest, ja būsot zināms šo formu geografiskais izplatījums un visi Latvijas vietvārdi. P. Šmits iepriekš aizrādītajā rakstā13 min rindu vārdu, kas fonētiski nav ne īsti latviski, ne kursiski, ne lietuviski, pie tam konstatē, ka nezināmā izmirušā izlokšne būtu jāmeklē tieši 11 Arī k, ģ vietā, kas atrodas palatālu patskaņu priekšā. 12 Ja ne no v. zanken. 13 FBR I 48. 254 ap Zemgali, kur saglabājušies vietvārdi: Iecava jeb Iecava (v. Ekau)¹⁴, Ķerkliņu ezers¹⁵, Ragene (hronikas Racken), Anģi u. c. K. Būga Kalba ir Senovė I 85 sakarā ar P. Šmita domu apstrīd Ragenes vārdu, bet par iespējamu uzskata Iecavas vārdā k un izsakās, ka Ķerkliņu ezers un iepriekš minētie Anģi varētu paust palatalizētos k, g. Bet zemgaļu izloksņu materiālu trūkuma dēļ problēma esot pagaidām neatrisināta. Pēc zemgaliskās teritorijas vietvārdu analīzes rodas zināms pamats secināt, ka viena no senās zemgaļu valodas īpatnībām ir laikam bijusi ḱ, ģ > k, g un ka šī īpatnība kā tendence tipiskajās zemgaliskajās izloksnēs ir dzīva vēl tagad, kaut jau 13. gs. dokumentos ir sastopamas arī formas, kur gaidāmā ḱ, ģ vietā radies c, dz, piem., „Stagnum Autzil“¹⁶, ja vārds nav saliktenis, un daži citi. Blīdenes vietvārdu analīzē¹⁷ atklājas, ka pāris vārdiem (ap 2 %) ar k, g ir lībiska cilme — pl Pukene p < līb. puk’k’ vai put’t’ „puke“ LW 319 sk, varbūt z Bēķi E II 132 < līb. bākkā „blēt“ LW 35. Ap 29 % no vārdiem ar k, g meklējama cilme lejvāc u un vidus lejvāc u valodā, piem., Kraģenes di, pl: kragis I „hölzerner Dreifuss zum Sitzen, Gestell, um etwas darauf zu stellen und legen“ ME < vlv. schrage „Gestell (aus zwei paar gekreuzten Beinen), z. B. ein Sägebock, Tonnenuntersatz u. dgl.“ MnW IV 132 vai kragis II „Schindmähre, alter Mensch“ < v. dial. kragge ME; Kīves diķis pl p < vlv. kiff „Zank, Streit, Krieg“ MnW II 467; Strēķi la p < vlv. streke 1 „Strich, linea“ MnW IV 429, 2 „Strick, Strang, Schnur“ MnW IV 430 u. c. Pāris vārdi tieši sastatāmi ar lietuvju valodu, piem., Briņķi z E II 143 un p < liet. brinkti Dlž, Lž I 863 vai brinkis Lž I 861, Giēzenes pl p < liet. giēžti (?) Lž III 294. Ap 29 % vārdiem atbilstošas formas rodamas lietuvju, latviešu, kā arī citās indoeiropiešu valodās, piem., Buķi z E II 143 varētu būt: la. bucis I ME = buks „Bock“ ME < vlv. Buck „Bock“ MnW I 443, bet Blīdenē bukis arī kā ME s. v. „Gefäss, worin Salz gestossen und gehalten wird“; fonētiski te atbilst bucis II „aus Weidenruten geflochtener Setzkorb“ ME un liet. būkis „gestricktes Fischernetz“ LeW 63; Ģer’des strauts str p, kam fonētiski atbilst la. Dzērdūpite (> Gauja p) Lvv I 1, liet. Gerdà pl bij. Tveru pag. Lki, Gerdžių kaimas c Šaku rajonā Lats 699; Lūgene¹⁹ pl p: luga II „quebbige Morastmasse an zuwachsenden Seen“ ME vai luga „geleartige Masse, Muss“ ME, liet. liūgas, liūgynas, liūgynė Dlž, liūg(n)as LeW 379, slavu лужа¹⁹ „Pfütze, Lache“, ukr. тýža, senkrievu лужа, u Лжа > Veļikajā, slovēņu lúža, čehu louže, senčehu lůže 14 Iecava (Iēcave jeb Iēcūve) u > Lielupe (augšgalā arī: Iecava, Iēcava jeb Iecave) E II 157, Iēcava (Ozolniekos) U V 441, Iēcūve (Garoze) U V 409, Iēcava un Iēcves (Dau-dzesē) U V 321, Iēcķe jeb Iēcķves (Sērenē) U V 362, Iēcķeve (Taurkalnē) U V 374, Iecava (jeb Iēcīve Kurmenē) U V 339, sc p, + mu un pag. E II 30 k. 15 Ķerķliņi + mu Zvārde E II 107, Ķerķliņu² ezers turpat p. 16 Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Herausgegeben von Dr. Fr. G. von Bunge, I Band, Reval, 1853, 545 lpp. 432. senrakstā (1272. g. 7.X). 17 Skat. iepriekš citēto V. Dambes „Blīdenes vietvārdi kā pagātnes liecinieki“ 427 skk. 18 Sal. arī Luģi z Kalnciemā E II 79, Lugenieki z Bēnē E II 130, Lugītis pl Valgundē U V 450, t. i., zemgaliskajā vidē. 19 H. M. Шанский, В. В. Иванов, Т. В. Шанская, Краткий этимологический словарь русского языка, Москва, 1961, 187. 255 „Pūzte, Sumpf“, senslavu *lougiā, ilīriešu *lugos vai *lugā „Sumpf“, gr. λυγαῖος „dunkel“, [..] „Dunkelheit“ Fasm II 66; sal. arī la. pilsēta Ludza un u Ludze (> Rauža > Palsā > Gaujā E I 114, Lvv I 2), liet. Lūgas ka, pl bij. Alītus pag. Lki; skat. arī K. Būga Tīž I 30 s. v. Eža un Lvv I 2 s. v. ludza. Ap 26% vārdu ar k, g nevar rast paralēles lietuvju valodā, bet likumsakarīgas formas ar c, dz rodamas latgaļu resp. latviešu un kuršu pēcteču valodā, piem., Duģis ez p < dugt (?) „dunstig, trübe, finster, böse werden“ ME; sal. la. dudžains = purvains un „wild, scheu, unruhig“ ME (latviešiem un kuršiem būtu dudžis); Mar’ķene pl p: la. Mārcene < la. mārks I „Flachsweiche, Flachstauche, kleiner Teich in Wiesen“ ME; Plūokis jeb Plūocene pl p: la. pluocis I 1 „moorige, sich bewegende Stelle“, I 2 „(leerer) Fleck, die Lichtung“ ME, I 3 „Sumpfwiese, Wiese“ ME, pie kam Pluocis bieži sastopams vietvārdos Kursā, piem., Pluoči² z Edolē E II 148, Pluočis pl Kazdangā E II 16, Kuršīšos E II 95. u. c.; Rūķi z E II 143 un p: la. rūkt² I „brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, brummen“ ME vai rūkt² II „laufen“ ME latviešiem parastā Rūči vietā. Arī pārējā zemgaliskajā teritorijā ir ļoti daudz tamlīdzīgu vārdu ar ķ, ģ. Daļa jau minēta, apskatot tautosillabisko n. Lai seko vēl daži citi piemēri: Ģer’bums me Remtē U V 494, pl Jaunaucē U V 458 k, Ezerē U IV 115 k, Ģer’bum² mežs Zvārde U IV 171 k, Ģer’bumi² pl Bērzē U V 388 un p u. c. t. i., zemgaliskajā vidē, kā arī vietām kursiskajā teritorijā un dažās vietās Vidzemē²⁰ (skat. Lvv I 1 s. v. ģer’bums²), kas atvasināti no ģerbt 1 „pflegen“ MEk, kādā nozīmē to tagad vairs nepazīst, un atbilst liet. gerbti 3 Lž III 248. Ģer’bums tātad ir tāda vieta, kur mežs kādreiz nolists un ierīkota pļava vai ietaisīts lauks, bet nevis kaut kas apģērbts, kā izklausītos mūsdienu valodā. Latviešiem no šīs pašas saknes radies vietvārds Džērbene cp Cēsu rajonā p (Lvv I 1, 255). Īpašu interesi piesaista pilskalna vārds — Ķentes²¹ kalns (Pag. apr. 47 u. c.) netālu no Daugavas labā krasta un Ogres upes kreisā krasta Ogres pilsētas tuvumā, — Ogresgalā — t. i., teritorijā, kur 13. gs. dzīvojuši lībieši²². Akad. J. Endzelīna Lvv I 2, 207 šā vārda sakne nedroši sastatīta ar liet. Kentai c, bet tālāka skaidrojuma nav. Šo vārdu iespējams saistīt ar liet. kęsti Dlž, la. ciest 2 „leiden, dulden, ertragen, aushalten“ ME (sal. liet. Kentai c bij. Platelų pag. Lki, Kentaučių kaimas c Mažeiku rajonā Lats 754 k). Tā kā vedas domāt, ka zemgaļiem bijis raksturīgi k vietā runāt ķ un saglabāt tautosillabisko n, šis nosaukums liecina par zemgaļu īpatnību. Pie tam kā aizguvums no kādas citas valodas tas neliekas skaidrojams. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheologs A. Stubavs, kas Ķentes kalnā kopš 1954. g. izdarījis rūpīgus izrakumus, ir konstatējis šeit latgaļu un zemgaļu formas laikā no 6. līdz 9. gs. 20 Piem., Ģer’bums² z Lenčos E I 17, Ģer’buma pļava pl Ropažos E 157, Ģer’bumi pl Babī-tē E I 55, Ģer’bumkalns ka Ādažos E I 36, t. i., vietās, kas atrodas vai nu 13. gs. iespējamā zemgaļu dzīves vietā — Babītē, vai ne pārāk tālu no iepriekš minētajām hipotētiskajām zemgaļu dzīves vietām Vidzemē. 21 Tas arī dēvēts par „Ķentu kalnu“ E I 40, kādreiz arī par Ķenču kalnu vai „Kameļ-muguru (pēc izskata V. D.), vācu avotos arī par „Dreikaiserspitze“, kā norādījis arheologs A. Stubavs, un Lehua-Puškaids pasaku krājumā V 384 teikts, ka šeit sākumā atradu-sies Rīga. 22 Skat. karti starp 68. un 69. lpp. Latvijas PSR vēsturē, I, Rīgā, 1953. 256 sākumam23. Tā rodas zināms pamats kalna vārdu saistīt ar kādreiz šeit dzīvojušiem zemgaļiem. Kā jau aizrādīts, šeit Daugavas labajā krastā nav parastā zemgaļu vide, un, ka kādreiz šai kalnā būtu dzīvojuši zemgaļi, līdz šim par to neviens nebija izteicies. Kilometrus 30 no Ķentes kalna uz ziemeļaustrumiem ir z Ķenteni Kastrānē E I 42 un Ķeipenē E I 46 k. Jāpie zīmē, ka abas šīs mājas atrodas teritorijā vai tās tuvumā, kur atrasti zemgaļu kapi, ka sacīts iepriekš. Ķ un ģ zemgaliskās teritorijas vietvārdos bieži parādās kā vārda sākumā, tā saknes beigās. Vēl tagad te izloksnēs sarunas valodā mēdz lietot formas ar k, ģ c, dz vietā, piem., ruokele „rociņa“, auģelis „pusaudzis sivēns“, kuoķelis „kociņš“ (Blīdene). Protams, arī zemgaliskajā vidē sastopami vietvārdi, kur gaidāmo k, ģ vietā ir sastopami c, dz un kur zudis tautosillabiskais n vai sastopamas paralēlformas, vai arī ir vārdi, kur k, ģ > c, dz, bet tautosillabiskais n saglabājies, vai otrādi — tautosillabiskais n zudis, bet k, ģ > k, ģ. To var izskaidrot lielāko tiesu ar ienācēju un literārās valodas ietekmi. Tā, piem., Zemgales vidienē atrodams māju vārds Ķeņķi (Sīpele E II 83, Jaunsvirlauka E II 84, Tetelē E II 86) jeb Ķeņķas Džūkstē E II 75 k, kam paralēli ir arī kuršiem fonētiski atbilstošie Ceņči z Dobelē E II 74 vai Ceņči z Džūkstē E II 75 un Vidzemes ziemeļrietumos — Liepupe — +z Ceņica Lvv I 1. Sal. liet. keņkti Diž., LeW 240. Ar senāko pamatiedzīvotāju — kuršu — ietekmi skaidrojams, piem., māju vārds Cēr’pi Kursīšos p, kas kopš 13. gs. ir zemgaliska teritorija. Sal. la. cērpa, cērps, cērps² II 1 „Hümpel, Erdhäuflein“, 2 „langes Gras, Grashügel“ ME, liet. Kērpis pl, u bij. Svēdasu pag. Lki, Kerpišķiu kaimas c Pandelā rajonā Lats 755, kerpti 2 vai 3 Lž V 621. Pēc vietvārdu analizes zemgaliskajā teritorijā un to ģeografiskās izplatības noteikšanas jādomā, ka k, ģ senāko k, ģ vietā ir tiešām bijusi zemgaļu valodas īpatnība, kas vienā otrā vārdā varēja ietekmēt kaimiņus kuršus, sēļus un arī latviešus. II. LIETUVJU VALODAS IETEKMES It īpaši apskatāmās teritorijas dienvidu daļas toponimikā vērojamas dažādas lietuvju valodas ietekmes, no kurām šeit tiks skartas tikai dažas. Pirmkārt, leksikā rodam daļu no tiem pašiem vietvārdiem vai vārdiem, kādi atrodami Lietuvā, vai, atbilstoši fonētiskajām likumībām, kaut cik pielāgotus latviešu valodai un kas nav atrodami latviešu valodas leksikā, piem., bez jau iepriekš minētajiem, Apžērgu grava ir Skrundā p, un Lietuvas PSR Kentauču ciema daļa bij. Židiku pag. bijusi Apžārgai Lki: liet. apžargu Diž. Bēņdru purvs ir Gaviezē U IV 77, Bēņdravene pl Dunalka U IV 28, Bēņdrupdamībš ce Ulmalē U IV 44: liet. bendras Diž., LeW 39, kam atbilstu la. *biedrs. Buividi² ir māja Bukaišos E II 73 k, Gramzdā E II 14, Kalētos E II 15, Buivida z Gaviezē U IV 76, Buivide² muiža +mu Ukros p; sal. liet. Buividą kaimas c Vilkijas rajonā Lats 653, 23 Pēc A. Stubava paskaidrojumiem konsultācijā un publicējumā „Раскопки городища Кентескальн в 1954—1956 гг.“ rakstu krājumā „Вопросы этнической истории народов Прибалтики. Труды Прибалтийской объединенной комплексной экспедиции“, 1, Москва, 1959, 209 skk. Tikai pagrūti esot precīzi atšķirt zemgaļu formas no latgaļu formām. 17. Kalbotyros klausimai VI. 257 Buivydai c bij. Kaltanēnu pag., Buivīdai c bij. Eišišku pag., Buivydo raistas pu bij. Leļūnu pag. u. c. Lki, Buivydų kaimas c Aniškšču, Šeduvas, Viļņus u. c. rajonos Lats 653. Rucavā ir Būtingu2 novads U IV 96. Lietuvā Kretingas rajonā Butingės kaimas Lats 656. Geišupis ir u Dunikā U IV 73: liet. Geišų kaimas c Linkuvas rajonā Lats 698, Geišupis Luk 166, Geišai c bij. Žeimela pag. u. c. Lki. Bruknā ir Gīvulu strauts str U V 227, sal. liet. Gyvolių kaimas c Akmenės rajonā Lats 705, gyvulys Dlž. Dunikā ir Kiñtupja grāvis U IV 73, Ciravā pļ Kiñtene U IV 26: liet. kiñtamas Dlž, Lž V 820, Kintų miestelis Šilutės rajonā Lats 758, pv Kints un pr. vv Kynthwang Apr 63. Rucavā ir z Ketvirtis U IV 97, ar ko saskan liet. ketvirtis Dlž. Turpat Rucavā ir Leñdima2 pļavas pļ U IV 99, Aizvikos dīkis Leñdums U IV 18, Embūtē pļava Leñhumi U IV 32, Nīgrandā z Leñhumi U IV 47, kam atbilst liet. Lendimų kaimas Kretingas rajonā Lats 785. Lietuvos PSR upei Mūša Luk 183 atbilst Latvijas PSR Mūša u Ceraukstē U V 232, Bauskā U V 223. Purva vārda vietā sastopams vārds pelke, piem., Vaiņodē — Dakšenes peļķe2 U IV 62, Rubā — Lielā peļķe2 U IV 150 u. c.: liet. peļkė Dlž. Rucavā plūst Sventāja E II 160, ko Lietuvā sauc Šventoji Luk 200 k; Svitenē u (un + mu) Švitene U V 266, kas Lietuvā — Švitinis Luk 200, Vadakstē u Vadakste U V 518, Ezerē Vadaksts U IV 115, kam atbilst Lietuvas Vadakstis Luk 204. Ir vēl daudz citu tamlīdzīgu vietvārdu Latvijas PSR dienvidrietumdaļā. Otrkārt, fonētikā atrodam vietām lietuvju valodai īpatnējās skaņas, bet ne tās, ko sagaidītu latviešu valodā. Tā g ir gaidāma dz vietā, piem., Geļži ir z Durbē E II 39, Nīcā E II 41, Pērkonē E II 42, Geļķi z Gaviezē E II 40, Tadaikos E II 45; sal. liet. geležis Dlž, gelžis jeb geležis Lž III 230, la. dzèlzs ME, liet. Gelžių kaimas c Užvenča rajonā Lats 698. Tāpat Gegužė ir z Rucavā E II 44; sal. liet. gegužė Dlž, la. dzeguze ME, Gegužių kaimas c Šaulių, Skaudvilės, Kybartų, Šakų, Arogolas rajonā Lats 697. Vecaucē ir dīkis Gērvīs jeb Gērvia dīķis U V 463; sal. liet. gervė Dlž, la. dzērve24. Mežu Girkale rodām Rucavā U IV 100, upi Girupi Nīgrandā U IV 48, kur ari g gaidāma dz vietā; sal. liet. girià Dlž, la. dzira I ME, liet. Girkalių kaimas c Klaipėdas un Sedas rajonā Lats 704, Girupio kaimas c Kuršēnu rajonā Lats 705. Aizvikos ir pierakstīts dīkis Zirģine U IV 18. Šeit Kursā, ja neņemtu vērā iespējamo zemgalisma izpausmi, būtu sagaidāma forma Zirdzine — sal. liet. žirginys Dlž, Žirginės vienkiemis vs Kelmės rajonā, Žirginių kaimas c Vievja rajonā Lats 1021. Šādu piemēru daudz. Bieži Latvijas PSR dienvidrietumdaļas vietvārdos, kam līdzība ar lietuvju valodu, ir k gaidāma c vietā, piem., Keķi25 U V 237, Keķīlas z Rundālē26 U V 254; sal. liet. Kėkiai c bij. Gargždų pag. Lki, Kekiškės kaimas c Šilalės rajonā Lats 753, la. Cece u starp Sēreni un Aizkraukli Lvv I 1. Ķeluotne ir mežs Ceraukstē U V 233 k27; sal. liet. Keliuōtiškių kaimas c Joniškēļa un Linkuvas rajonā Lats 753, kam atbilst la. Celūtes ga Turlavā p Lvv I 1 s. v. „celi“. Ķervju ciems ir Rucavā U IV 97, Ķerviške28 la Aizvikos E II 9 k; sal. liet. kervoti Lž V 633, Kervių kaimas c Skoda rajonā Lats 755, pr. vv 24 Seit zemgaliskā vide g var paust arī zemgalisko īpatnību. 25 Skat. 24 piezīmi. 26 Turpat. 27 Turpat. 28 Turpat. 258 Kerwin Apr 61; šā vārda sakne rodama šeļu vietvārdā Cefve pl Biržos p Lvv I 1. Rucavā ir dīķis Malkīrte U IV 99, kur -kīrte la. -cirtes vietā; sal. liet. kiršti Dlž, la. cirst ME. Lauku Rucavā Palajķis U IV 100 sal. ar liet. palaukė Dlž, Palaukės kaimas c Skoda rajonā, — vs Viļņas rajonā, Palaukių kaimas c Panevēža rajonā Lats 857. Apskatāmajā teritorijā šādu piemēru daudz. Š gaidāmā s vietā tāpat bieži sastopams vietvārdos Lietuvos PSR pierobežā. Minēsim tikai dažus piemērus. Panemunė ir Šaltų kapi U V 231, Snikerē z Šaltenių U V 507; sal. liet. šaltas Dlž, Šaltanių kaimas Širvintu rajona, Šaltenių kaimas c Kupiška rajona Lats 947, la. salts ME. Šilinieka2 namelis ir Rucavā U IV 97; sal. liet. šilas Dlž, Šilininkų kaimas c Arogalaš, Priekules, Šaku u. c. rajona (Lats 955), la. šils, silenieks, silinieks ME. Švirkalīte str tek Rundālē U V 254; sal. liet. svīrksti Dlž. Svitenē + mu un u sauc par Šviteni U V 266; sal. liet. Švitinys c bij. Kruku pag., Švitinis u bij. Žeimeļa pag. Lki, švitēti, švitimas Dlž u. c. Jāpiezīmē, ka jau kopš 20. gadiem ir aizvien mēģināts ieviest latvisko formu Svitene, bet tautas mutē joprojām ir dzīva forma Švitene, kas plaši izplatījusies. Šais pašos novados bieži sastopams arī ž gaidāmā z vietā, piem., Mažais z Rucavā E II 44, Maži z Vainodē E II 9; sal. liet. māžas Dlž, Mažių kaimas c Šilutes rajonā Lats 805, la. mazs ME. Vainodē tek strauts Žėrupīte U IV 62; sal. liet. žėrėti Dlž, (?) žėrti Dlž, žėruoti Dlž, žėrutis Dlž, Žerių kaimas c Užvenča rajonā, Žeruolių kaimas c Ukmerges rajonā Lats 1019 un (?) la. zvēruot I „glimmen, glühen, aufleuchten, glänzen, funkeln“ ME, (?) zvēruot II „(Getreide) windigen“ ME, (?) zvēris2 II „regulis (eine Vorrichtung zum Winden in der Riege)“ ME, baznīcslavu же́равь „brennend, glühend“, čehu žeravý „voll Glut“ Fasm I 419. Žūrenieki ir mz Nicā U IV 86; sal. liet. žiūrėti Dlž, Žiūrių kaimas c Šaku, Vilkaviška, Žagares rajonā, Žiūru kaimas c Varėnas rajonā Lats 1021. Tādu piemēru daudz. Jāpēmin arī novada vārds Žvārde U IV 169, kam gan atbilstošā vārda lietuvju valodā neizdevās sameklēt, bet žv šeit būs, droši vien, lietuvju valodas ietekmē. Arī forma Žvārde, kaut aizvien aizrādīta literārā valodā par nepareizu, ir plaši lietota vēl tagad. Tāpat, domājams, ž radies lietuvju valodas ietekmē, kaut atbilstošu vārdu tur neizdevās atrast, mz vārdā Ilžina namelis Rucavā U IV 97; sal. la. pv Ilze, Ilzene bij. pag., +mu E I 73, 74, cp Alūksnes rajonā p, (?) ilzene „chrysanthemum leucanthemum“ ME. Treškārt, morfoloģijā vērojamas lietuvju valodas ietekmes. Tā vairākām upēm un upītēm ir vīriešu dzimte pretēji latviešu valodā parastajai sieviešu dzimtei, piem., Vadaksts Ezerē U IV 115, Išlicis, Kaučītis Išlicē U V 221 k, Ligupis, Vārnupis Rucavā U IV 99 u. c. Bieži saskatām lietuviskas izskaņas, kādas nemēdz būt ne kuršu, ne zemgaļu novadu vietvārdos. Tā izskaņu -ine, -īne bieži sastopam Zemgales un Kursas parastās izskaņas -ene vietā, piem., Grāvines, Piēnine pl Bārtā U IV 69, Briedīnes2, „Kazīne“, Nabagine pl Dunikā U IV 73, Daūkšine gr Gramzdā U IV 34, Kāpine, Klībine pl, „Pagrabine“ di, Punine valks Rucavā U IV 99 u. c.; sal. liet. Beržinė c Kelmes rajonā, vs Širvintu un Zarasu rajonā Lats 643, Alksninė vs Nemenčinės rajonā Lats 614, Obelyne u Luk 185, Ožinė vs Švenčonu rajonā Lats 840 u. c. 259 Šad tad rodam izskaņu -inis. Tā Žagarinis mz Rucavā U IV 97 k var būt deminutīvs Kursas un Zemgales -iņš un Vidzemes -iņš vietā, vai, līdzīgi liet. atvasinājumiem ar -inis, piem., bērziņis, medinis, žagarinis u. c. Dļž, izsaka, no kā kaut kas darināts. Ļoti bieži rodama izskaņa -iške, -iškis, kas atbilst lietuvju izskaņai -iškė, -iškis. Piem., Aizvīkos ir Diėdėniškės dīķis U IV 18, Rucavā Kākiškes² nuovads U IV 97, valks Meisteriške U IV 99, Bārtā ir lauks Puňpurįške U IV 70, Vainodē ir bijusi muiža Gailiški U IV 61. Tamlīdzīgu piemēru ir ļoti daudz. Sal., piem., arī liet. Kupiškio rajonas Lats 774, Kuršiškių kaimas c Molėtų rajoną Lats 775, Pasiškės kaimas c Ignalinas rajonā Lats 867 u. d. c. Lietuvas PSR pierobežā sastopama arī izskaņa -aitis, n. pl. -aiši, kas pārējā republikā ir tikpat kā sveša. Piem., ir bij. pagasts Bukaiši U V 391, Vainodē z Laņķaitis² U IV 61, Vadakstē z Narvaiši² U V 518 (sal. liet. Narvaišių kaimas Utenas rajonā Lats 826, Norvaišių kaimas daudzas rajonos Lats 836), Čymaši² js, Lūlaiši² + z un māju kopa Ukros p u. c. Secinājums. Tātad Latvijas PSR dienvidrietumu daļas toponīmikā atspoguļojas kā kādreizējo cilšu apvienību — kuršu un zemgaļu — valodas īpatnības, tā arī kaimiņu lietuvju valodas ietekmes. Rastas dažas hipotētiskas liecības par latviešu vidus dialekta, tātad latviešu tautības un vēlāk nacionālās valodas pamata, cilmi. Rīga Saisinājumu saraksts Apg — Lietuvos apgyventos vietos. Kaunas, 1925. Apr — G. Gerullis, Die altpreussischen Ortsnamen, Berlin, Leipzig, 1922. B — Топонимический сборник А. Биленштейна (в рукописи). bij. — bijušais, bijusī, izbījis, izbījusi (бывший, бывшая). c — ciems (село или деревня). ce — ceļš (дорога). cp — ciema padome (сельский Совет). dial. — izlokšņu forma (диалектическая форма). di — dīķis (пруд). Dļž — Dabar­tinės lietuvių kalbos žodynas. Vilnius, 1954. E I — J. Endzelīns, Latvijas vietu vārdi, I daļa. Vidzemes vārdi, Rīgā, 1922. E II — J. Endzelīns, Latvijas vietu vārdi, II daļa. Kurzemes un Latgales vārdi, Rīgā, 1925. EH — J. Endzelīns un E. Hauzenberga, Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai, I—II, Rīgā, 1934.—1946. ez — ezers (озеро). + ez — izbijis ezers (теперь не существующее озеро). FBR — Filologu biedrības raksti, I—XX, Rīgā, 1921.—1940. Fasm — M. Vasmer, Russisches etymologisches Wörterbuch, I, II Band, Heidelberg, 1953—1955. ga — ganības (пастбище). gr — grava (овраг). gr. — sengrieķu (древнегреческий). gs. — gadsimts (век). ig. — igauņu (эстонский). js — jaunsaimniecība (новое хозяйство, созданное после аграрной реформы 1920—1927 гг.). 260 ГОВОРЫ ЛАТВИЙСКОЙ ССР Рассматриваемая территория Белые места — Куршские говоры Типичные земгальские говоры с анаптиксом Земгальские говоры без анаптикса Места в Видземе с имеющимися археологическими и топонимическими данными, свидетельствующими о прежнем месте жительства земгалов J. Tamm — J. Tamm, Eesti-vene sõnaraamat, Tallinn, 1955. k — после какого-либо топонимического названия или слова обозначает исправленную форму (поправку). +kr — izbijis krogs (бывшая корма). kr. — krievu (русский). la — lauks (поле). la. — latviešu (латышский). Lā.gr. — J. Endzelīns, Latviešu valodas gramatika, LVI, Rīgā, 1951. Lats — Lietuvos TSR administracinis-teritorinis suskirstymas, Vilnius, 1959. LeW — E. Fraenkel, Litauisches etymologisches Wörterbuch, Göttingen. liet. — lietuvių (литовский). lit. val. — literāajā valodā (литературный язык). līb. — lībiešu (ливский). Lki — materiāli „Lietuvių kalbos ir literatūros“ institutā. Lž — J. Ryteris, Lietuviškai-latviškas žodynas, Rīgā, 1929. lpp. — lappuse (страница). Luk — Lietuvos TSR upių kadastras. I dalis. Vilnius, 1959. LW — L. Kettunen, Livisches Wörterbuch, Helsinki, 1938. lv. — lejsvācu (нижне-немецкий). Lvv — J. Endzelīns, Latvijas PSR vietvārdi. I, 1 Rīgā, 1956; I, 2 Rīgā, 1961. Lž — Lietuvių kalbos žodynas. Lietuvos TSR Mokslų akademija. Lietuvių kalbos ir literatūros institutas, Vilnius, III 1956, IV 1957, V 1959. ME — K. Mīlenbaha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīca, I–IV, Rīgā, 1923—1932. me — mežs (лес). MnW — K. Schiller und A. Lübben, Mittel-niederdeutsches Wörterbuch, I–V, Münster in Westf., Bremen, 1875—1880. +mu — izbijusi muiža (бывшее имение). mz — sīksaimniecība (мелкое хозяйство). mžs — mežsargmāja (усадьба лесника). p — топонимическое название, которое не взято ни из изданий Я. Эндзелина, ни из университетских изданий, но которое дано кем-либо другим. pag. — pagasts (волость). Pag. apr. — V. Salnais un A. Maldups, Pagastu apraksti (Описания волостей), Rīgā, 1935. piem. — piemēram (например). pl. — pļava (луг). po. — polu (польский). pr. — senprūšu (древнепрусский). pv — personvārds (имя). sal. — salīdzini (сравни). sc — strādnieku ciemats (рабочий поселок). skat. — skatīties (смотри). skk — sekojošās lappusēs, sekojošos gados (и на следующих страницах, в следующие годы). str — strauts (ручей). s. v. — sub voce. ti — tilts (мост). Tīž — „Tauta ir Žodis“, Kaunas, 1923 skk. Trautm — R. Trautmann, Die altpreussischen Personennamen, Göttingen, 1925. u — up(i)te (река, речка). U IV — Latvijas Universitātes Raksti (Filoloģijas un filozofijas fakultātes sērija), IV sējums, Nr. 1: J. Plāķis, Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi, I daļa Kurzemes vārdi, Rīgā, 1936. 261 U V — Latvijas Universitātes Raksti (Filoloģijas un filozofijas fakultātes seriā), V sējums, Nr. 5: J. Plāķis, Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. II daļa Zemgales vārdi, Rīgā, 1939. u. c. — un citi, un citur (и прочее, и в другом месте). ukr. — ukraiņu (украинский). Ulmaņa vārdnīca — Chr. Ulmann, Lettisch-deutsches Wörterbuch, Riga, 1872. V. — vācu (немецкий). vlv. — vidus lejsvācu (средне-нижне-немецкий). vs — viensēta, atsevišķa zemniekmāja sādžā (хутор). vv — vietvārds (топонимическое название). z — zemniekmāja (крестьянская усадьба). +z — izbijusi zemniekmāja (бывшая усадьба). < — произошло от. > — превратилось в (после названия какой-либо реки — впадает в). ? — при прерывисто интонированных (^) топонимических названиях указывает, что в произношении не различаются прерывистая и нисходящая интонации. Указатель говоров (и городов) рассматриваемой территории 5 Liepāja 34 Medze 35 Tāši 36 Aistere 38 Durbe 39 Vecpils 40 Krote 41 Kalvene 42 Rudbārži 43 Grobiņa 44 Gavieze 45 Tadaiķi 46 Virga 47 Bunka 48 Priekule 49 Asīte 50 Nīkrace 51 Embūte 52 Pērkone 53 Nīca 54 Bārta 55 Purmsāti 56 Gramzda 57 Aizvīķi 58 Vaiņode 59 Rucava 60 Dunika 61 Kalēti 102 Skrunda 103 Sātiņi 104 Saldus 105 Brocēni Ciecere 13 Saldus (pilsēta) 106 Blīdene 107 Biksti 108 Zebrene 109 Pampāļi 110 Kursīši 111 Zvārde 112 Lielauce 113 Nīgranda 114 Ezere 115 Ruba 116 Jaunauce 117 Vadakste 118 Vecauce 135 Annenieki 136 Dobele 19 Dobele (pilsēta) 137 Sīpele 138 Bērze 139 Līvbērze 20 Jelgava (pilsēta) 143 Tetele 144 Garoze 145 Īle 146 Naudīte 147 Auri 148 Šķibe 149 Glūda 150 Svēte 151 Vircava 152 Vecsvirlauka 153 Bēne 154 Penkule 155 Tērvete 156 Zaļenieki 157 Jēkabnieki 158 Platone 159 Lielvircava 160 Jaunsvirlauka 161 Sniķere 162 Ukri 163 Bukaiši 164 Augstkalne 165 Vilce 166 Lielplatone 167 Eleja 262 Указатель упомянутых говоров (и мест) в Видземе 26 Ogre (pilsēta) 128 Babīte 197 Lielstraupe 203 Krimulda 206 Ādaži 209 Ropaži 221 Ogresgals 286 Lencī 305 Līgatne 312 Nītaure 316 Vecpiebalga 321 Kastrāne 322 Ķeipene 338 Krape 168 Sesava 169 Svitene 224 Iecava 228 Salgale 229 Zālīte 230 Misa 233 Mežotne 234 Code 235 Bauska 236 Vecsaule 242 Rundāle 243 Islīce 244 Ceraukste НЕКОТОРЫЕ НАБЛЮДЕНИЯ НАД ТОПОНИМИКОЙ ЮГО-ЗАПАДНОЙ ЧАСТИ ЛАТВИЙСКОЙ ССР В. ДАМБЕ Резюме Рассматриваемая территория простирается от западного побережья Балтийского моря до реки Мусы на востоке, приблизительно до Лиепаи, Скрунды, Салдуса, Добеле, Елгавы на севере, Литовской ССР на юге (см. прилагаемую карту). В западной части указанной территории в период по XIII в. жили курши, в восточной — земгалы. После разгрома немецким орденом во время освободительной борьбы в конце XIII в. земгалы разбрелись сами или были разогнаны. Языковые данные свидетельствуют о том, что часть земгалов осталась на своих местах, часть поселилась также в южной части прежней территории куршей, а центр древней Земгале около Добеле заняли латгалы, или латыши. На рассматриваемой территории наблюдаются языковые особенности как прежнего местного населения, так и пришельцев. В топонимике юго-западной части Латвийской ССР, с гидронимикой включительно, отражаются 1) куршские особенности в чисто куршских местах, 2) земгальские особенности в земгальских местах и 3) влияние литовского языка, особенно близ литовской границы. Одной из наиболее характерных куршских особенностей является удлинение древних краткостей перед тавтосиллабическим r с последующим согласным: ar, (ār), ar>ār, (ār), ār (напр., Bārta, Sārte2 и др.), er, (ēr), er>ēr, (ēr), ēr (напр., Cērps, Pērkuōns2 и др.), ir>īr или ier (напр., Ģirkales2, Zuīrbulis, Ziērņu- и др.), ur>ūr или uor (напр., Kūrša, Pūrus, Kuōrši и др.). Самой характерной земгальской чертой является исконная краткость гласных перед тавтосиллабическим r с последующим согласным, причем особенно раньше эта первоначальная краткость гласных была связана с анаптиксом, т. е. вставкой кратких гласных после r, напр., 263 Var̄anas „Vārnas“, Ver̄ša- „Vērša-“, -purays „-purys“ и др. После тавтосиллабического ar обычно развивается краткое a, после er — a или узкое или широкое e, после ir — a или узкое или широкое e, или i, после ur — a. Куршской особенностью является также сохранение тавтосиллабического n, утраченного в латгальском, или латышском, языке, напр., Bandas- (по-латышски было бы: *buodas), Laņka : лат. luors, Meņca : лат. *mieca, Skrunda (по-латышски было бы: *Skrūda), Venta (по-латышски было бы: *Vieta) и др. Анализ местных названий земгальской территории позволяет предположить, что особенностью языка земгалов было сохранение тавтосиллабического n так же, как в литовском, древнерусском и куршском языке, в противоположность латгальскому, или латышскому, так как среди здешних топонимических названий много слов с тавтосиллабическим n, которые иначе нельзя объяснить, напр., Duņki : лат. duocis, Juņgainis : Jūgaini, Rinkas- : лат. Rīka (s) и др. Куршской особенностью надо считать переход ḱ, ǵ>c, dz, напр., Ceņkuone, Rucava, Dzērve, Dzīr̄kalis и др., в то время как на земгальской территории отмечается множество местных названий с необычными для куршей и латышей ḱ, ǵ, из которых не все можно считать заимствованиями, с закономерными ḱ, ǵ, напр., Duģis : лат. dud̄zis, Ģer̄bums : лат. Dzērbene, Mar̄ķene : лат. Mār̄cene, Plūoķis : лат. pluocis и др. И в земгальской среде встречаются топонимические названия с c, dz на месте ḱ, ǵ и утратой тавтосиллабического n, но это объясняется влиянием языка переселенцев и литературного языка. Встречающиеся параллельные формы объясняются также влиянием, напр., Laņka, Līoķene и Līocene, Iecava и Ieķava, Rinkas и Rīka- и др., причем в одном и том же слове тавтосиллабическое n может утрачиваться, а ḱ, ǵ сохраняться или наоборот: ḱ, ǵ>c, dz, а тавтосиллабическое n утрачивается, напр., Plūņci и др. Также на территории древней Курсы и Видземе иногда встречаются топонимические названия с ḱ, ǵ и тавтосиллабическим n, напр., городище Keņceskalns около Огре, неподалеку от впадения ее в Даугаву, и др. Можно полагать, что в этих местах некогда обитали земгалы. О некоторых местах имеются более или менее достоверные археологические данные, подтверждающие это предположение. Вместе с тем вполне уместен вопрос, принадлежала ли существенная роль именно земгалам в образовании среднелатышского диалекта — основы латышского литературного языка. Особенно заслуживает внимания разнообразное влияние литовского языка в топонимике южной части указанной территории. Во-первых, в лексике находится часть тех же самых топонимических названий или слов, что и в Литовской ССР, или соответственно приспособленных к фонетическим закономерностям латышского языка, но которые не встречаются в латышской лексике, напр., Beņdra-, Būtiņģu-2, Ģeišupis, Giouļu-, -peļķe «болото», Vadaksts и др. 264 Во-вторых, в фонетике находим иногда звуки, характерные для литовского языка, но не те, которые можно было бы ожидать в Курсе, напр., g вместо dz: Gelži, Gedužs, Gervīs, Girupi и др., k вместо c, напр., Keķilas, Maļķirte, Palauķis и др. Также š и ž встречаются вместо предполагаемого s и z, напр., Saltēni, Svītene, Mažais, Žvārde и др. В-третьих, в морфологии наблюдаются влияние литовского языка, напр., некоторые реки и речки имеют форму мужского рода в противоположность обычному для латышского языка женскому роду, как Aiznaķis, Līgunis, Vadaksts, Vārnupis и др. Часто устанавливаются литовские суффиксы с флексией, которые не встречаются ни среди куршских, ни среди земгальских топонимических названий, напр., -ine вместо -ene, как напр., Pagrabine, Pupine, Puõšines2 и др. Очень часто появляются -iške, -iškis, что соответствует литовским -iškė, -iškis, напр., Diēdeniškes, Kāķiškes2, Meisteriške, Pitr̄puriške и др. Встречаются также -aitis, -aiši (п. pl.), что на остальной территории республики почти отсутствует, напр., Lankaitis, Bukaiši, Narvaiši и др. Итак, топонимика юго-западной части Латвийской ССР отражает как особенности языков прежних племенных объединений — куршей и земгалов — так и влияние соседнего литовского языка. Найдены некоторые гипотетические данные о происхождении латышского среднего диалекта, т. е. о происхождения языка латышской народности, а позднее национального латышского языка. KELETAS PASTABŲ APIE LATVIJOS TSR PIETVAKARIŲ DALIES VIETOVARDŽIUS V. DAMBĖ Rezumė Tiriamoji teritorija tęsiasi nuo Baltijos jūros vakarinio pakraščio iki Mūsos upės rytuose, maždaug iki Liepojos, Skrundos, Saldus, Duobelės, Jelgavos šiaurėje ir Lietuvos TSR sienos pietuose. Šios teritorijos vakarinėje dalyje iki XIII a. gyveno kuršiai, rytinėje — žiemgaliai. Vokiečių ordino sutriuškinti išsivaduojamojoje kovoje XIII a. gale, žiemgaliai patys iškriko arba buvo išvaikyti. Kalbos duomenys rodo, kad dalis žiemgalių pasiliko savo krašte, dalis apsigyveno ankstesnės kuršių teritorijos pietuose. Senovės Žiemgalos centrą apie Duobelę užėmė latgaliai, arba latviai. Tiriamojoje teritorijoje pastebima ir ankstyvesniųjų vietos gyventojų, ir ateivių kalbos ypatybių. Latvijos TSR pietvakarių dalies vietovardžiuose, neišskiriant ir vandenvardžių, atsispindi: 1) kuršių ypatybės grynai kuršiškame plote; 2) žiemgalių ypatybės žiemgalių plote; 3) lietuvių kalbos įtaka, ypač arčiau Lietuvos TSR sienos. 265 Viena būdingiausių kuršiškų ypatybių yra senųjų trumpųjų balsių pailgėjimas prieš tautosilabinį r, kai po jo eina priebalsis: ar, (ār), aŗ > ār, (ār), ār (pvz., Bārta, Sārte¹ ir kt.), er, (ēr), eŗ > ēr, (ēr), ēr (pvz., Cēŗps, Pēŗkuōns² ir kt.), ir > īr arba ier, ur > ūr arba uor (pvz., Kūrša, Pūŗvs, Kuōŗši ir kt.). Būdingiausia žiemgališka ypatybė yra senas balsių trumpumas prieš tautosilabinį r, kai po jo eina priebalsis; be to, ypač anksčiau šis senasis balsių trumpumas buvo susijęs su anapikse, t. y. trumpųjų balsių išspraudimu po r, pvz.: Vārnas „Vāŗnas“, Verša- „Verša“, -purvs „-purvs“ ir kt. Po tautosilabinio ar paprastai atsiranda trumpas a, po er — a arba siauras ar platus e, po ir — a ar siauras ar platus e, arba i, po ur — a. Kuršiška ypatybė taip pat yra latgalių, arba latvių, kalboje išnykusio tautosilabinio n išlaikymas, pvz.: Bandas- (latviškai būtų: *buodas), Laņka: lat. luoks, Meņca: lat. *mieca, Skrunda (latviškai būtų: *Skrūda), Venta (latviškai būtų: *Vieta ) ir kt. Žiemgalių teritorijos vietovardžių analizė leidžia manyti, kad žiemgalių kalboje, priešingai negu latgalių arba lietuvių kalboje, buvo tautosilabinis n išlaikytas, kaip ir lietuvių, senovės prūsų ir kuršių kalbose, nes šios teritorijos vietovardžiuose yra daug žodžių su tautosilabiniu n, kurių negalima kitaip paaiškinti, pvz.: Duņķi: lat. duocis, Juņgaiņis: lat. Jūgaiņi, Riņkas-: lat. Rīka(s) ir kt. Kuršių ypatybe reikia laikyti ḳ, ġ virtimą c, dz, pvz.: Ceņkuone, Rucava, Džēŗve, Dziŗkalis ir kt., kai tuo tarpu žiemgalių teritorijoje yra daugybė vietovardžių su kuršiams ir latviams neįprastais ḳ, ġ, kuriuos ne visus galima laikyti skoliniais su dėsningais ḳ, ġ, pvz.: Duġis: lat. dudzis, Ġerbums: lat. Džērbene, Maŗkene: lat. Mārcene, Plūokis: lat. pluocis ir kt. Ir žiemgalių plote sutinkama vietovardžių su c, dz vietoje ḳ, ġ ir su išnykusiu tautosilabiniu n, bet tai paaiškinama ateivių ir literatūrinės kalbos įtaka. Gretiminės formos taip pat paaiškinamos svetima įtaka, pvz.: Laņka, Lùoķene ir Lùocene, Iecava ir Ieķava, Riņkas ir Rīka- ir kt., be kita ko, tame pačiame žodyje tautosilabinis n gali išnykti, o ḳ, ġ išlikti arba atvirkščiai, pvz., Plūņci ir kt. Taip pat senovės Kuršo ir Vidžemės teritorijoje kartais sutinkama vietovardžių su ḳ, ġ ir su tautosilabiniu n, pvz.: piliakalnis Keņteskalns prie Uogrės, netoli jos įtekėjimo į Dauguvą, ir kt. Galima manyti, kad šiose vietose kitados gyveno žiemgaliai. Iš kai kurių vietų yra šį spėjimą patvirtinančių daugiau ar mažiau patikimų archeologinių duomenų. Todėl visai pagrįstai galima kelti klausimą, ar iš tiesų latvių literatūrinės kalbos pagrindo — latvių vidurio dialekto susidarymo procese žiemgaliams priklausė pagrindinis vaidmuo. Ypač verta dėmesio įvairiapusiška lietuvių kalbos įtaka nurodytos teritorijos pietinės dalies vietovardžiams. Pirma, leksikoje sutinkama dalis vietovardžių ar žodžių, tokių pat kaip ir Lietuvos TSR, arba prisitaikiusių prie latvių kalbos fonetikos, bet nesutinkamų latvių leksikoje, pvz.: Bēņdra- Būtiņu2, Ģeišupis, Ģivuļu-, -peļķe „pelkė“, Vadaksts ir kt. Antra, fonetikoje kartais randame garsų, būdingų lietuvių kalbai, bet ne tokių, kokių būtų galima laukti Kurše, pvz., g vietoje dz: Gėŗži, Ģegužs, Ģervis, 266 Girupi ir kt., k vietoje c, pvz., Kękilas, Małkirte, Palauškis ir kt. Taip pat vietoje laukiamų s ir z sutinkami š ir ž, pvz.: Šaltėni, Švitene, Mažais, Žvarde ir kt. Trečia, morfologijoje irgi pastebima lietuvių kalbos įtaka, pvz., kai kurie upių ir upelių vardai turi vyriškosios giminės formas, nors latvių kalbai būdinga moteriškoji giminė, pvz. Aiznakis, Liḡupis, Vadaksts, Vārnupis ir kt. Dažnai konstatuojama lietuviškos priesagos ir galūnės, kurios nesutinkamos nei kuršių, nei žiemgalių vietovardžiuose, pvz., -ine vietoje -ene kaip, pvz., Pagrabine, Pupine, Puōšines2 ir kt. Labai dažnai pasitaiko priesagos -iškė, -iškis, atitinkančios lietuvių -iškė, -iškis, pvz: Diėdeniškės-, Kaķiškes-2 Meisteriškė, Pūmpuriškė ir kt. Sutinkama taip pat priesagos -aitis, -aiši (dgs. vard.), kurių kitur respublikoje beveik nėra, pvz.: Lankaitis, Bukaiši, Narvaiši ir kt. Tuo būdu pietvakarių Latvijos TSR vietovardžiai atspindi ir senųjų genčių — kuršių ir žiemgalių — kalbų ypatybes, ir kaimyninės lietuvių kalbos įtaką. Rasta duomenų, padedančių išaiškinti latvių vidurio dialekto, o tuo pačiu ir latvių nacionalinės kalbos kilmę.