Latvijas PSR dialektologu ekspedīcijas 1960. gadā

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI, IV LIETUVOS TSR MOKSLŲ AKADEMIJA LATVIJAS PSR DIALEKTOLOGU EKSPEDĪCIJAS 1960. GADĀ M. GRAUDIŅA 1960. g. vasarā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dialektologi noorganizēja 2 ekspedīcijas valodas materiālu un vietvārdu vākšanai tieši no tautas mutes Krustpils, Madonas, Ilūkstes un daļēji Daugavpils rajonā. Šajās ekspedīcijās kopā piedalījās 36 vācēji, vākdami materiālus 43 izloksnēs. Tā 1960. g. dialektologu organizētās ekspedīcijas varēja aptvert lielāko daļu no tā sauktajām sēliskajām izloksnēm, kas izveidojušās sēļu apdzīvotajās zemēs abpus Daugavai. Ekspedīciju mērķis bija savākt attiecīgo izlokšņu fonētikas, morfoloģijas, sintakses un leksikas materiālus, kas atspoguļotu šā apvidus izlokšņu raksturīgākās īpatnības, savākt apdzīvoto un neapdzīvoto vietu nosaukumus un pierakstīt pēc iespējas vairāk izlokšņu tekstu — materiālu tālākajiem pētījumiem. Sēliskās izloksnes vieno vesela rinda īpatnību, kādas citos Latvijas apvidos nepazīst. Bez īpatnībām, kas vieno sēliskās izloksnes, ir arī tādas, kas šķir vienu izloksni no otras. Šad tad šī atšķirība ir tik spilgta, ka to ievēro ne tikai valodnieki vien. Stipri krasa ir atšķirība starp Vidzemes un Zemgales sēliskajām izloksnēm, jo tās vienmēr ir šķīrusi Daugava, kas kavējusi satiksmi novada ļaužu starpā. Viena no raksturīgākajām sēlisko izlokšņu īpatnībām ir kāpjošās intonācijas izveidošanās, kas citos Latvijas apvidos nav pazīstama. Kāpjošo intonāciju te runā triju intonāciju apgabalu lauztās intonācijas vietā, kamēr krītošā intonācija ir apvienojusi sevi triju intonāciju apgabalu krītošo un stiepto intonāciju. Kāpjošā intonācija, kas saglabājusies sēliskajās izloksnēs, ir vecāka par lauzto. Kā norāda prof. J. Endzelīns Latviešu valodas gramatikas (37.—38. lpp.), lauztā intonācija vēsturiski veidojusies zilbēs, kas kādreiz atradušās priekš vārda akcenta un (toreiz) bijušas kāpjoši intonētas. Vidzemes un arī dažās Zemgales sēliskajās izloksnēs dzird krītošās intonācijas variācijas. Šo intonāciju izrunā gan strauji krītoši (grūsti), gan lēni krītoši ar nelielu balss kāpinājumu pirmajā daļā, tā veidojot kāpjoši krītošu intonāciju. Visbiežāk straujais kritums sastopams nebalssīgu līdzskaņu priekšā, bet kāpjoši krītošā intonācija — balsīgu līdzskaņu priekšā, piem., drāuks, drāugi, strādāt u. c. Izlokšņu runātāji nešķir stiepto intonāciju no krītošās. Arī citu izlokšņu runātājiem stieptā intonācija viņiem šķiet tikai mazliet lēnāk izrunāta. Starpības starp krītošo un stiepto intonāciju apziņā nav arī tāda izloksne kā Elkšņos, kur 185 teicēju runā pavīd gan viena, gan otra intonācija. Tā, piem., teicēja stāsta: „plāve ār vīnruce“ un nākamajā teikumā: „ār sērpi plāve“. Šāda nestabilitāte intonācijās rāda, ka izloksnē, kaut arī runātāji starpību nejūtu, jau ir iezīmes, kas tālāk veido atšķirību starp krītošo un stiepto intonāciju. Lauztā intonācija reizēm dzirdama emfātiskā runā, piem., teicēja Asarē, dzīvi atceroties kādu notikumu, teica: „bet jei stōu koa pa 'golvu dabūšē“, lai gan citādi runā tikai „golva“. Arī Biržos emfātiskā runā dažos vārdos (oārā un prūiam) dzird lauztu intonāciju. Gandrīz visās izloksnēs lauzti runā nolieguma partikula „nē“. Galvenās īpatnības, kas sēliskās izloksnes šķir no literārās valodas un citām izloksnēm, ir skaņu izrunā. Tā, piem., latviešu valodā ē-skaņu izrunā plati vai šauri atkarībā no tā, kāds patskanis vai divskanis seko vai ir sekojis nākamajā zilbē. Izlokšņu vairumā un literārajā valodā ir tikai dažas atkāpes no šī likuma, galvenokārt deklinācijā, kur ir, piem., veci, tēvi, retiem celmiem, dēli, bērzi u.c. Šai ziņā daudz konsekventāk likumību ē-skaņas izrunā ievēro Vidzemes sēlisko izlokšņu runātāji — Cesvainē, Dzelzavā, Dzerbenē, Koknesē, Lazdonā, Odzienā, Vestienā, Pļaviņās un citur. Tur saka, piem., veci tēvi, retiem celmiem, dēli, bērzi u.c. Garā šaurā ē-skaņa gandrīz visās sēliskajās izloksnēs runājama plati, piem., klęç (= klēts), vęž’s (= vēzis), sędēt (= sēdēt) u.c. Dažās izloksnēs (piem., Kurcuma, Prode, Pilskalne) reizēm dzird arī klīec (= klēts), vięž’s (= vēzis) u.c. līdzīgas formas, taču tā nav visai raksturīga parādība. Šaurā īsā e-skaņa vārdu saknes visumā palikusi nemainīta, bet gala zilbēs tā izrunā ir vairāk vai mazāk plata, piem., upę, pridę, puķę, pusę u.c. Dažās Vidzemes sēliskajās izloksnēs galotnes -ę ir tik plats, ka tuvojas a-skaņai (Pļaviņas, Saikava). Zemgales sēliskajās izloksnēs šīm galotnes platajam -ę bieži asimilējas arī saknes šaurā e-skaņa, piem., tēļę, eglę, zēmę u.c., bet arī ne visai konsekventi. Tā, piem., dzird zeme un zēmę viena un tā paša runātāja valodā. Šaurā e-skaņa laikam bijusi vienzilbes infinitīvos, vismaz sēlisko izlokšņu vairumā. Vienzilbes infinitīvus mēdz runāt ar platu ę-skaņu, piem., ceļ, mēst, nęst, smęlt, dękt (= degt) u.c. Daļā Vidzemes sēlisko izlokšņu vienzilbes infinitīvus runā ar a-skaņu saknē, kas norāda, ka te bijusi ę-skaņa, piem., Cesvainē, Sausnējā, Lazdonā u.c., kur saka mast (= mest), calt (= celt) u.c. Arī divzilbju infinitīvos šais izloksnēs bijusi ę-skaņa: piem., razāt (= redzēt), acāt (= ecēt) u.c. Arī nākotnes formas no vienzilbes infinitīviem ir ar ā-skaņu saknē, piem., daks (= degs), bāks (= bēgs), cals (= cels), daudzskaitlī nākotnē ir izskaņa -sam, -sat, piem., cālsam, cālsat (liter. celsim, celsit). Infinitīvus ar -ināt visās sēliskajās izloksnēs runā ar ę-skaņu, no kā izrunā bieži izveidojusies ā-skaņa, piem., mętinot (samērā jauns vārds, tāpēc šķiet paturējis ę-skaņu), dažināt, ādināt u.c. Platā ę-skaņa šo infinitīvu saknē laikam radusies asimilācijas ceļā — šķiet, ka senāk te bijusi forma dęženāt. Līdzīgu formu nūodaganāt sastop vēl tagad Cesvainē. Platā ę-skaņa Zemgales sēliskajās izloksnēs pārvērsta par ā, piem., tāūs (= tēvs), dāls (= dēls), vaci cilvēki (= veci cilvēki). (Šajās izloksnēs nākamās zilbes palatālie patskaņi deklinācijā izrunu neietekmē.) Vidzemes sēliskajās izloksnēs šī īpatnība pamazām zūd. 186 Zemgales sēliskajās izloksnēs personu vietniekvārdus es, mēs mēdz izrunāt ar šauru ē-skaņu, daudzskaitļa formu bieži runājot saīsina par mes. Vidzemē es, mēs vietā bieži dzird as, mas || mēs, sevišķi izloksnēs ap Madonu. Jāpiezīmē, ka, izlokšņu pārstāvjiem runājot literāri, bieži literārās valodas platā ē vietā ir šaurais ē, piem., ezers, dēls, teļš u.c. Ja nākamajā zilbē seko velārs patskanis vai divskanis un starpā nav j vai mīkstinājuma, gandrīz visās (ekspedīcijās aptvertajās) sēliskajās izloksnēs mēdz pārvērst a par o. Vidzemes sēliskajās izloksnēs šāda pārvēršana iespējama arī tad, ja seko g, ģ, ķ, j, č, dž, š, ž, ļ, ņ savienojums ar jebkuru patskani un šo līdzskaņu priekšā nav r, l, s, p, piem., gonc (= gans), koķis (= kaķis), vokarejs (= vakarējs), plova (= pļava) u.c. Dažās Vidzemes sēliskajās izloksnēs pārvēršanu netraucē daži citi līdzskaņu savienojumi. Arī piedēkļos un priedēkļos a pārvērš par o; pēdējā īpatnība Zemgales sēliskajās izloksnēs ir gandrīz pilnīgi sveša parādība. Garās ā-skaņas vietā Vidzemes sēliskajās izloksnēs bieži ir tīra ō-skaņa (mōsa), kamēr Zemgales pusē dzird vai nu oa (mōaṭe) — visbiežāk — vai uo (mūoṭe) — pēdējo Dvietē, Pilskalnē, Bebrenē, daļēji arī Slatē. Īso i-skaņu nepārveido, izņemot savienojumu ir, ko pārvērš gan par ēr, piem., zvērbul’s (= zvirbulis), gan par ier, piem., es dzēržu (= es dzirdu). Garā ī-skaņa pārveidojas par ei (lielākajā izlokšņu daļā) vai īi. Dažreiz šai divskani ei ir ļoti šaura e-skaņa, piem., upēitē. Daugavpils rajona sēliskajās izloksnēs pārsvarā īi un ei, kamēr ap Ilūksti jau sākas ei, piem., vēirs (= vīrs), reic (= rīts). Velāru y vēl dzird izloksnēs ap Madonu (tylks, myza) un daļēji arī Zemgalē — izloksnēs ap Bebreni. Zemgales pusē y-skaņu tomēr īsti regulāri nelieto. Viens un tas pats runātājs to pašu vārdu pasaka gan ar y, gan ar i. Pati galvenā fonētiskā īpatnība, kas šķir Vidzemes sēliskās izloksnes no Zemgales, ir patskaņu palatalā pārskana, kas Daugavas kreisajā krastā ir sveša. Vidzemes sēliskajās izloksnēs a>ę, ā>ǟ vai ę, u>ų, uo<uę, ja seko palatāli patskaņi vai divskaņi un starpā nav k, g, ķ, ģ, j, č, dž, š, ž, ļ, ņ. Ja minētie līdzskaņi ir savienojumā ar r, l, m, s, z, p, b, t, tad pārskaņa iestājas netraucēti, piem., ēbi (= abi), rēdi (= radi), ķelpi (= kalpi), ruītki (bet : bluķi), secēt (= sacīt), zuebi (= zuobi), māšina (= mašīna) u.c. Pārskaņa ir arī b, p, m, v, r priekšā, ja tie bijuši savienojumā ar j, kas izruna zudusi, piem., skępa (= skapja), ķēra (= kara), kūrma (= kurmja). Bērzaunē, Sarkaņos, Lazdonā un Praulienā a mēdz pārskanot par ą, un gadījumos, kur a jau pārvērsts par o, pēdējo pārskano par ǫ, piem., stops (= stabs), stǫbi (= stabi), mos (= mazs), mǫziņš (= maziņš) u.c. Zemgales sēliskajās izloksnēs pārvērš garo ū-skaņu. Lielākajā izlokšņu daļā ū vietā runā ou, piem., škūnič (= šķūnis), čouka (= cūka), šounu (= šūnu, t. i., šuju) u.c., bet dažās — Bebrenē, Dvietē, Pilskalnē — ū vietā ir iu, piem., biūt (= būt), Ilūkste (= Ilūkste), iūdenc (= ūdens) u.c. Divskani uo Daugavas kreisajā krastā pārvērš par ū, piem., gūs (= guovs), cūs (= zuoss), ūgas (= uogas) u. c. Īsā u-skaņa paliek nemainīta, izņemot savienojumu ur, ko dažkārt pārvērš par uor, piem., kuormis (= kurmis), taču ne vienmēr un ne visos vārdos. Divskaņa ei izruna nav viscaur vienāda. Lielākajā sēlisko izlokšņu daļā to runā ar platu ę, piem., meita, tēikas, mēijas u.c., bet dažās izloksnēs (Bebrenē, 187 Dvietē ēi vietā saka ai, piem., muna maita (= mana meita). Ar savu ē-skaņas platumu šis ēi atšķiras no tā ēi, kas radies no garās ī-skaņas. Tajās izloksnēs, kurās ī nepārvērš, pa lielākajai daļai arī ēi runā tāpat kā literārajā valodā, piem., Cesvainē saka: iešu uz meitu. Divskani ie Zemgales sēliskajās izloksnēs pārvērš par garu ī-skaņu, piem., sīva (= sieva), zīc (= zieds), mīrs (= miers) u.c. Vidzemē šāda pārvēršana samērā reta. Divskaņus ai un ui sēliskajās izloksnēs runā tāpat kā literārajā valodā, divskani au reizēm labializē a-skaņu (Vidzemē). Gandrīz visu sēlisko izloksņu īpatnība ir īso patskaņu pagarinājums nebalsīgo līdzskaņu priekšā, piem., o:ka (= aka), pu:tni, vo:kars (= vakars) u.c. Dažās izloksnēs, piem., Asarē, Prodē u.c., šādu pagarinājumu nesastop. Visās sēliskajās izloksnēs vairāk vai mazāk palatalizē līdzskaņus, ja tie ir vai bijuši palatālu patskaņu priekšā. Palatalizācijas pakāpe nav visur vienāda. Tā, piem., Asarē palatalizācija bija ž-skaņas priekšā, kamēr ē priekšā to gandrīz nejuta, piem., nom. upēte (= upīte) un akuz. upēti (= upīti), bet kaimiņu izloksne Slatē šais gadījumos palatalizācija bija vienādi spēcīga. Skaņu savienojumu šk sēliskajās izloksnēs runā bez ķ mīkstinājuma, piem., škounč (= šķūnis), škel̦t (= šķelt). Mēdz pārstatīt skaņu kopu ķš, piem., nesaka aukša (= augša), bet aišra, priška (= priekša), iškā (= iekšā) u.c. Slatē, Dignājā, Lubānā un šad tad arī citur (Elkšņos, Susējā) č stājas ķ vietā, piem., čēve (= ķēve), kačs (= kaķis). Kā hipernormālisms ir ķ-skaņa č vietā dažās sēliskajās izloksnēs, piem., ķigāni (= čigāni), ķuška (= čūska) Krustpilī un Mētrienā. Nominatīvos, kas beidzas ar -ļs, dažās izloksnēs runā -ļs, piem., ceļš, teļš, Asarē, Elkšņos, Prodē u.c., citur — Vidzemes daļā arī -ļs, piem., ceļš, kupeļs, teļs. Nominatīvus, kas beidzas ar -ŗš, runā ar -rs, piem., kūrs (= kurš), kārs (= kaŗš), vārs (= varš) Zemgalē un kūrs, ķers, vārs Vidzemē. Arī savienojumā -jš nav š-skaņas, piem., vējs (= vējš), vājs (= vājš) u.c., tāpēc arī darītājvārdos, kas atvasināti no verbiem, š-skaņa nav parasta, piem., kūdļējs (= kūlējs), vedējs (= vedējs) u.c. Vecu tm vārda sutmalas sastop Aknīste, Susējā un Slatē, kamēr citās Zemgales sēliskajās izloksnēs dzird sudmalas. Tāpat kā lejaszemnieku izloksnēs ķ un g priekšā sēlisko izloksņu runātāji runā velāru b. Ar to šīs izloksnes atšķiras no Latgales augšzemnieku izloksnēm. Sēliskajām izloksnēm raksturīgs, ka aizguvumos no citām valodām nemēdz lietot garus plūdeņus un nāseņus, kā ir parasts literārajā valodā, piem., kana || kona (= kanna), bāļva (= baļļa), ēlne (= elle), stals (= stallis) u.c. Tikai vārdus panna un ķemme šad tad dzird arī ar gariem nāseņiem. Visās sēliskajās izloksnēs mēdz iespraust t-skaņu starp n un s vai ņ un š, bet starp l un s un ļ un š šādu iespraudumu nesastop, piem., gōnc (= gans), bērziņč (= bērziņš), vasals (= vesels), zaļš. Vārdiem kaudze, tupe̦le, kruķis, krasts u.c. piesprauž s-, piem., skāude, stupele, skruk̦is, skrāc u.c. To vienzilbes verbu nākotnes formās, kam sakne beidzas ar t, d, s, z, Zemgales sēliskajās izloksnēs ir gari svelpeņi vai šņāceņi, piem., neši, vešu u.c. Bieži 188 garais svelpenis izrunā šķir nākotni no pagātnes, piem., vokār nesi moajād, reit nesi prūjām) (= vakar nesi mājā, rīt nesīsi projām). Šīs nākotnes formas veidotas regulāri no infinitīva tāpat kā, piem., likšu, liksi no likt. Morfoloģijā īpatnību ir krietni mazāk. Vārdu atvasināšanā ir tikai dažas īpatnējas formas. Tā, piem., Vidzemes sēliskajās izloksnēs pazīst un lieto adjektīvus ar -ūjis, piem., smiltijs Praulienā, smiltķijs Sausnejā u.c. Arī Zemgales pusē dzird līdzīgas formas, piem., mòalīja zēmē Asarē. Ar šo pašu piedēkli šķiet atvasināti arī daži māju vārdi, piem., Augstūjas — mājas Liepkalnē, Kalnījas — mājas Ērgļos. Ļoti parasti ir deminutīvi ar -uks, piem., suņuks, mòasuks, gūšuks (= gosniņa) u.c., sevišķi daudz šādu atvasinājumu no personu vārdiem. Cik vērojams, šiem deminutīviem netrūkst mīlinājuma nozīmes kā citās izloksnēs. Sievu nosaukumus Vidzemē mēdz atvasināt ar -īša, sevišķi, ja nosaukuma pamatā ir vīra nodarbošanās, piem., kalējīša (= kalējiene, kalēja sieva), vēverīša (= vēveriene, vēvera sieva), arī Caunīša (= Caunes sieva). Zemgales sēliskajās izloksnēs te ir vai nu -iņe (<-iene) vai -īte (<-iete), piem., kalējīne, skriuderīne, Kalninīte u.c. Arī tautību nosaukumus sievietēm te mēdz atvasināt ar šiem pašiem piedēkļiem. Īpatnēji, ka nesaka krievs, bet krīviniks. Citu tautību vārdus tomēr ar šo piedēkli neatvasina. Zemgales sēliskajās izloksnēs gandrīz nepazīst atvasinājumus ar -atā no skaitļa vārdiem. To vietā saka: mēs atgājām trijūs (= mēs atnācām trijatā), vái ta divūs ar boūš bāist? (= vai ta(d) divatā ar(i) būs bailes?). Bieži lieto atvasinājumus ar -ējī skaita apzīmēšanai, piem., munām tāvām bei divei zirgu (= manam tēvam bija divi zirgi) Asarē u.c. Zemgales sēliskajās izloksnēs personu vietniekvārdu ģenitīvā un akuzatīvā dažkārt dzird manę, tevę, piem., jis manę napazyna (= viņš mani(s) nepazina), bes tevę tūr ni'kà nabōis (= bez tevis tur nekā nebūs) u.c. Šīs formas varētu būt radniecīgas lietuviešu formām manè, tavè, tātad vecas. Datīvā pirmajai personai sastop formu màn. Vidzemē mìn. Piederības apzīmēšanai visās sēliskajās izloksnēs ir muns, muna. Šais izloksnēs sastop arī lokatīva formu no kas — kamà, kas literārajā valodā sveša. Zemgales sēliskajās izloksnēs ir pazīstams vietniekvārds jis, jei (<-ji), šad tad ir arī dzirdams no literārās valodas aizgūtais viņš, viņa. Taču jis, jei vēl apziņā un runā ir ļoti dzīvs, tā ka arī literāri runājot reizēm pavīd valodā. Vidzemes sēlisko izlokšņu runātāji šo jis, jei uzskata par ļoti augšzemniecisku parādību. Literārajā valodā sveši ir priedēklis un prepozicija da(-), ko lieto šais izloksnēs, piem., da-it da mežam (= aiziet līdz mežam), daļēju pinū (= pielēju pienu), dapērc vēl vīnu sievām, lobōk ēs (= nopērc vēl vienu sivēnu, labāk ēdis), da vo:karām (= līdz vakaram), dalyku es ār (= pieliku es ar(ī)) u.c. Zemgales sēliskajās izloksnēs bez tam vēl īpatnēja ir prepozīcijas un priedēkļa iz(-) lietošana uz(-) vietā, piem., izbrauce iz lada (= uzbrauca uz ledus), izlidava iz jumta (= uzlidoja uz jumta), izgōzē is golvys (= uzgāza uz galvas) u.c. Literatūras valodas apkārt vietā mēdz lietot aplīk — màn bij jōa-it aplēik kolnu (= man bija jāiet apkārt kalnam). Literārajā valodā zudušie verbu pagātnes ē-celmi sēliskajās izloksnēs vēl dzīvi, sevišķi Daugavas kreisajā krastā, piem., es vokār braūcu, jis vedę, mes nesām u.c. 189 No atvasinātiem verbiem, kam infinitīvi beidzas ar -āt vai -uot, pagātnē veido ar -av-, piem., jei runava, es zinavu, jūs stāigavāt. Arī lokāmo pagātnes divdabi veido līdzīgi — bōitu zinavuši, jei malavusę. Gārsenes izloksnē ir formas ar -dav-, piem., kad gribēdavusi gulēt, tad nevarēdavusi, tāpēc ka spūkuodavusi (= kad gribējusi gulēt, tad nevarējusi, tāpēc ka spokojusies). Tā kā Gārsenes iedzīvotāji mājās savā starpā runā arī lietuviski, domājams, ka šīs formas veidojušās lietuviešu valodas ietekmē. Vispār — ir grūti pateikt, kādas tautības ļaudis ir pašreizējie Gārsenes iedzīvotāji. Paši viņi stāsta, ka priekš kādiem 100 gadiem viņi esot „pārkrisiti“ par latviešiem un tāpēc esot latvieši. Jāsaka, ka visi gārsenieši runā vienādi labi latviski un lietuviski. Visās sēliskajās izloksnēs refleksīvo verbu daudzskaitļa 1. un 2. personā ir galotnes -mēs, -tēs vai -mās, -tās, piem., mēs ceļamēs || ceļamās, jūs ceļatēs || celietās. Ar priedēkli atvasinātajos verbos starp priedēkli un sakni mēdz iespraust -sa-, piem., apsasēstis, izastāigūt. Vidzemes sēliskajās izloksnēs šis -sa- reizēm zaudē -a-, piem., o:psprēcēt (= apprecētis), pārsāstis (= pārēsties). Zemgales sēliskajās izloksnēs kondicionāli dzird formas ar -umēm, -umēt daudzskaitlī, piem., itumēm, nastumēt. Senas formas vēl saglabājuši divdabji. Te vēl ir tagadnes divdabji ar -us, piem., lielajiem viņč nędūdus rūkas (Vēstienā). Arī nākotnē lieto lokāmos divdabjus ar -(k)is, piem., tāus braukšis iz pilsātu, modāte braukšūtē, meitas braukšas, puiši braukšūši (Asarē). Šīs formas tomēr sāk jau aizmirst — tās lieto samērā reti. Liela ietekme ir literārajai valodai. Bieži vien, sevišķi bērnu klātbūtnē, izlokšņu pārstāvji arī savā starpā runā puslīdz labā literārā valodā, kurā tikai reizēm ieskanas šis tas izloksnei raksturīgais. Tāpēc arī jaunākā paaudze izloksnē vairs īsti neprot runāt — izloksnes ir tuvu izzušanai. Visnoturīgākā šķiet izlokšņu leksika, kur ir daudz vārdu, kas literārajā valodā nav pazīstami. Izloksnes Daugavas kreisajā krastā ir tuvu Lietuvai, tajās ir lietuviešu valodas ietekme. Aizgūti gan atsevišķi vārdi, gan arī formas, piem., jau minētās pagātnes formas ar -dav-. Lietuviešu vārds ir girtūklēs (= zilenes), atit anākāt vietā, pažēri — lietuviešu prager­ti (ar nozīmi nodzert), piem., vai ta jis tū (t. i., kolhozu) pažērē? (Asarē), bùlbas — kartupeļi (nosaukumu tagad gandrīz vairs nelietojot, bet senāk tas bijis vienīgais kartupeļu apzīmējums), avēli — bišu stropi, sours — sāļš, gēlze — dzelzs u.c. Šais izloksnēs ir arī spēcīga slavu ietekme. Tā, piem., nesaka, ka runā latviski, krieviski, poliski, bet pa latviskām, pa krīviskām, pa pūliskām. Ir arī tieši aizguvumi. Tā, piem., 89 gadus vecā Ilze Ratzobe Asarē stāsta: jis beja jei ilūbeis, naskatīja; moš tu varēsi? u.c. Krievu valodas ietekme sevišķi spēcīga Daugavpils rajona sēliskajās izloksnēs, kur dzīvo ļoti maz latviešu. Literārajā valodā nav parasti arī tādi vārdi kā ustaba (= istaba), vēirēkšņi (= vīgriezes), aviškas vai āviekstenes (= avenes), mēlnīgas (= mellenes), virsūne (= galotne), bāmbērbaki (= lieli dunduri), škierzlānc (= ķirzaka), svo:ķi (= jaunpiens), mauļdātis (= peldēties), muzlas (= smaganas), it lūņkis (= iet raugos), ķēte (= kreilis), špetnis (= niks), sirūps, akuz. sirūbu (= akas grodi), stōdāigi (= zediņi), telōaks (= panīcis telš), paśule (= pelūde), sprēst (= vērpt), klukučs rāun (= žagus rauj), tiļs (= tuvs), timss (= tumšs) u.c. 190 Ekspedīcijās iegūts prāvs vietvārdu krājums, kopsummā pāri 21000 vietu nosaukumu. No tiem jaunu, līdz šim nezināmu vārdu ir 15500. Ar šiem vārdiem varēs papildināt institūtā esošos vietvārdu krājumus un izlietot tos turpmākajā darbā ar vietvārdiem. Savāktajos vietu nosaukumos ir daudz valodnieciski interesanta. Vietu nosaukumiem, sevišķi tiem, kas savu nosaukumu saglabājuši gadsimtus ilgi, ir sava vēsture. Interesanti, ka Vidzemes sēliskajā apgabalā ir vairāki igauniskas cilmes nosaukumi. Tā, piem., Patkulē ir mājas Musti (ig. must — melns), upe Lisa (ig. piedeva). Arī pats Patkules vārds (izr. Paķile) ir igauniskas cilmes. To pašu var teikt par Pikāniem — māju Praulienā, Miņģiem — māju Cesvainē u.c. Šie vietu vārdi liek domāt, ka apvidū varētu reiz būt dzīvojuši igauņi. Lietuvas pierobežā daudzi vietu vārdi ir ar lietuvisku cilmi. Tā, piem., Gārsenē ir mežs Ilgabrade. Diezgan lielajam mežam, kas šķir Latviju no Lietuvas, gājis cauri ļoti izbraukts ceļš, tāpēc vajadzējis ilgi iet vai braukt, lai tiktu mežam cauri. Gārsenes izlokšņē vārdu ilgs lieto arī gars nozīmē tāpat kā lietuviešu valodā. Tā meža vārdā varētu būt ietverta arī šī nozīme. Arī pļava Gērva kaklis ir nosaukta lietuviski. Šī pļava esot ļoti staigņa un tāpēc tajā varot ieiet tikai dzērves. Lietuvas pierobežā bez tam daudz māju vārdu, kas beidzas ar -išķi, piem., Bāltišķi, Girvišķi, Ragaunišķi u.c. Jāatzīmē, ka ļoti daudzas vietas savus nosaukumus ieguvušas vai nu atrašanās vietas vai kādas vietai raksturīgas īpatnības dēļ. Tā, piem., Garā pļava Asarē ir šaura, vairākus kilometrus gara pļava, kalns Āža mugura Patkulē ir pasmailš kalns, kas atgādina āža muguru. Bieži sastopami tādi nosaukumi kā Viļķu kalniņš Cesvainē, kur pāri kalniņam staigājuši vilki, Aitu līcis Asarē, kur vilki bieži saplosījuši aitas, jo tām nebijis kur bēgt. Cesvainē ir Stradu birze, kur dzīvo daudz strazdu, Virumpurs — ļoti staigņs purvs, īsts dūņu virums, pļava Zuwenica, kur esot tik slapjš, ka tur pat zivis dzīvojušas. Bieži vien vietas apzīmējums gadsimtu gaitā pārveidojies. Tā Lubānā kādu apvidu sauc Ērgala. Šai apvidū kādreiz esot bijuši sastopami ērgļi un tagadējais nosaukums acīmredzot radies no Ērgļu gals. Dažreiz vietu nosaukumam izcelšanās nav tik viegli iedomājama. Tā Asarē ir bijusi pusmuiža Patmalnieki. Apmēram pirms 150 gadiem tā saukta par Gren-cavu, kas ir latviskots vācu Grenzhof. Tā kā muižiņa ir pēdējā, kas piederējusi Asares kungam, viegli var saprast, kāpēc to tā nosaukuši. Tad šī muižiņa pārsaukta par Patmalniekiem. Dzirnavu šai vietā nekad neesot bijis, bez tam Asarē dzirnavas sauc par sudmalām, ne par patmalām. Varbūt te vārds, ja vien tas nav nejauši izdomāts, cēlies no nosaukuma Pati mala, t. i., pierobeža? Ļoti daudziem vietu vārdiem ir sakars ar kādu notikumu. Tā, piem., Asarē ir Anča leja. Šai lejā klausu laikos pakāries kāds Ancis, kam muiža uzlikusi tik lielas klaušas, ka viņš tās nevarējis pildīt. Kāda laukā turpat ir bedre, ko sauc par Madaļiņu — tur vilks saplosījis meiteni. Bedre nosaukta šīs meitenes vārdā. Patkulē ir mājas Teļāras, kuras vēl tagad tā dēvē tāpēc, ka pie šīm mājām gani muižas teļi. Katorgas kalns (Patkulē) savu nosaukumu dabūjis no tā, ka šai kalnā bijis grūti strādāt — tur gājis kā katorgā. Cesvainē ir Nuopānu tilts. Aiz tilta ir stāvs kalns, kurā grūti uzkāpt, tāpēc jau uz tilta visi nopūšoties, zinot, ka priekšā ir smags ceļa gabals. 191 Dažreiz par vietu nosaukumu izcelšanos stāsta veselas teikas. Tā, piem., Slatē ir Dzelzītis atvars (atvars), par kuru stāsta šādu teiku: Lūčānu (Lūčāni — zemnieku mājas) upītē ir atvars, kura malā esot bijusi aprakta nauda. Kādu reiz 3 vīri nolēmuši naudu izrakt, lai nabadzība reiz beigtos. Viņi rakusi Jāņu naktī, vienīgajā naktī, kad varot izrakt apslēptu mantu. Vīri jau izrakuši bedri tik tālu, ka viens iekāpis bedrē, lai izceltu naudas mucu. Tai mirklī no krūmiem izskrējis velns, atņēmis naudu un iemetis atvarā. Muciņa bijusi smaga, tikpat kā no dzelzs, tāpēc atvaru saucot par Dzelzītis atvaru. Gārsenē ir mežs, ko sauc par Kazaskāju. Mežā ir kalns, uz kura kādreiz bijusi pils. Reiz pāris vecītes aizgājušas uz šo mežu ogot. Viņas ieraudzījušas ka kalnā ir pils un tajā balle. Skaisti ģērbušās „preilenes“ dejojušas tik viegli, ka prieks bijis skatīties. Vecītes gājušas tuvāk, lai labāk redzētu. Un tad viņas ieraudzījušas, ka dejotājām ir kazas kājas. Sapratušas, ka „preilenes“ ir raganas, vecītes mukšas prom no nešķīstās vietas. Bet mežu no tā laika sauc par Kazaskāju. Odzienas ezers esot laidies pa gaisu un šķņācis. Kāda meita izbrīnā uz to skatījusies un teikusi: nu gan šķņāca kā odze. Ezers šai vietā nokritis, jo tam nejauši bijis uzminēts vārds. Šāda veida teiku ir ļoti daudz gandrīz visos Latvijas apvidos. Interesanti ir arī pašas tautas vietu nosaukumu skaidrojumi. Reizēm šais skaidrojumos ir daudz fantāzijas, bet šad tad tie ir arī diezgan iespējami. Tā, piem., gārsenieši deva Indānu sādžas nosaukuma skaidrojumu. Reiz esot ticis atrasts bērns, ko atradēji nosaukuši par Sprīdi, gārseniešu izrunā — Sprindi. Sprindis izaudzis tomēr tik liels vīrs, ka par Sprīdi vairs nevarējuši saukt, tāpēc viņu sākuši saukt par Indi. Indis dabūjis zemi un uzcēlis sev māju. Viņam bijusi liela ģimene. Arī viņa bērni un bērnu bērni cēluši sev mājas šai pašā vietā, un tā cēlušies Indāni — vesela dzimta, kas apdzīvojusi sādžu. Ir jautājums, cik patiess varētu būt nostāsts par atrasto bērnu, bet no dibinātāja vārda vietas nosaukums var rasties. Dažreiz ļoti pazīstamas ir iesaukas, kas rodas arī tagad un rāda, ka vietu vārdu pamatā ir kāda raksturīga īpatnība. Tā Rubeņos vienu novada stūri, apmēram 50 māju, sauc par Koreju. Tur dzīvojošie ļaudis esot sadalījušies 2 grupās, kas savā starpā ne visai labi satiekot. Vietalvā vienu apvidu sauc par Ukrainu — tur esot laba zeme un ļaudis dzīvojot bagāti. Latvijas PSR dialektologi 1961. g. vasarā rīko ekspedīcijas uz Alūksnes un Jēkabpils rajonu. Savācot materiālus Jēkabpils rajonā, būsim ieguvuši faktus sēlisko izlokšņu lielākajā daļā. Izpētot savāktos materiālus, varbūt varēsim iegūt kādas jaunas atziņas par sēļu valodu. ДИАЛЕКТОЛОГИЧЕСКИЕ ЭКСПЕДИЦИИ ЛАТВИЙСКОЙ ССР В 1960 ГОДУ М. Э. ГРАУДЫНЯ Резюме Летом 1960 года Институт языка и литературы АН Латв. ССР организовал 2 экспедиции для сбора диалектологического материала и топонимики. Обе экспедиции происходили в местностях т. н. селонских говоров — в районах Мадоны, Крустпилса, Иллуксте и частично в районе Даугавпилса. Экспедиции 1961 года охватят все остальные селонские говоры (в районе Екабпилса). Селонские говоры отличаются от литературного языка и от других говоров Латвии рядом особенностей. Одна из этих особенностей — восходящая интонация, которая не встречается в других местностях Латвии. Имеются также различия в произношении отдельных звуков. Например, в селонских говорах Видземе звук ē в склонении произносится закрыто, если в следующем слоге находятся палатальные гласные (или дифтонг), даже в тех случаях, когда в корне слова открытое ę (tēvi вместо литературного tęvi). Для селонских говоров Видземе характерен палатальный умлаут гласных, который не встречается в селонских говорах Земгале. В селонских говорах Земгале в свою очередь больше сохранились некоторые древние формы, напр., формы прошедшего времени с основой на ē, родительный и винительный падеж личных местоимений manę tavę и др. На левом берегу Даугавы употребляют также личные местоимения 3-го лица jis, jēi (< ji), что в Видземе принято считать явлением типично верхнелатышским. В морфологии особенностей меньше. Селонские говоры Видземе характерны тем, что названия жен по профессиям и фамилиям образуются на -iša (kalējīša), здесь встречаются имена прилагательные на -ijis (smilktijis). В селонских говорах Земгале прошедшее время глаголов на -uot, -āt образуется с суффиксом -av- (es zinavu), в говоре села Гарсене формы прошедшего времени образуют с -dav-, напр., nevarēdava zināt. Указанные формы, очевидно, образовались под влиянием литовского языка. Много своеобразного в лексике селонских говоров. В селонских говорах Земгале больше заимствований из литовского (girtūklės, avēli, soūrs и др.) и русского языков, чем в литературном языке. Интересный материал для лингвистов представляет собранная топонимика (более 21.000 единиц). Собранный топонимический материал пополнит картотеку топонимики Института. Экспедиции 1960 года дают много материала для дальнейших исследований. 13. Kalbotyros klausimai. IV