Synonymy and Polysemy in Latvian Philosophical Terminology

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI, XXXI (1994) KALBOS NORMALIZACIJOS KLAUSIMAI ZAIGA IKERE SINONĪMIJAS UN POLISĒMIJAS PROCESILATVIEŠU FILOZOFIJAS TERMINOLOĢIJĀ Filozofijas terminoloģija kā viena no valodas apakšsistēmām lielākā vai mazākā mērā ir pakļauta visiem tiem leksiski semantiskajiem procesiem, kādi darbojas literārās valodas leksikā. Te pievērsīsimies pašiem svarīgākajiem no tiem, proti, sinonīmijai un polisēmijai. Gan sinonīmija, gan polisēmija ir parādības, kas, terminus standartizējot, klasificējamas kā negatīvas un traucē valodas zinātnisko precizitāti. Taču, neskatoties uz to, gan terminu fiksācijas sfērā (t. i. speciālajās vārdnīcās), gan terminu funkcionēšanas sfērā sastopamies kā ar dažādiem nosaukumiem vienas parādības apzīmēšanai, tā arī ar daudznozīmīgiem terminiem. Šo leksiski-semantisko procesu klātesmi un noturību filozofijas terminoloģijā zināmā mērā var izskaidrot ar šādiem ekstralingvistiskiem faktoriem. Pirmkārt, jēdzienu paškustību un diferenciāciju domāšanas procesā. Šī parādība rod izpausmi visos valodas līmeņos un atspoguļojas arī šajā atsevišķajā valodas apakšsistēmā, kāda ir filozofijas terminoloģija. Otrkārt, filozofija ir kultūras produkts. Kā visas cilvēces spekulatīvās izziņas rezultāts filozofija ir dziļi internacionāla un nav brīva un šai ziņā tā nevar būt brīva no svešu valodu ietekmēm. Filozofijas leksika ir daudzu kultūru saskarsmes un pārmantotības produkts. Nacionālais un internacionālais te cieši savijies. Treškārt, filozofija nav folklora, bet gan atsevišķu personību un to ietekmē radušos skolu teorētiskās domas rezultāts. Vienpatīga personība vienam un tam pašam sistēmas robežās invariantam jēdzienam var rast citu, savādāku izteiksmes formu jeb atdzīvināt kādu tautas apziņā jau aizmirstu vārdu, kā arī piešķirt jau esošajam citu nozīmes niansi. Ja valodas līmeni par sinonīmiem var uzskatīt vienas vārdšķiras vārdus, kas nozīmes ziņā ir tuvi jeb identi un kas izsaka vienu un to pašu jēdzienu, bet atšķiras ar nozīmes niansēm vai arī stilistisko nokrāsu, tad terminoloģijas līmenī, t. i., noteiktas zinātnes terminu sistēmā sinonīmi ir nozīmes ziņā identi vārdi. Kā atzīmē latviešu valodniece A. Laua, tad „sinonīmu parasti nav terminiem, izņemot tos gadījumus, kad paralēli tiek lietoti internacionāli un latviski apzīmējumi“1. Šī atziņa nenoliedzami būs pareiza attiecībā uz lielāko vairumu terminoloģisko sistēmu, taču filozofijas terminoloģiskajai sistēmai piemīt savas īpatnības, kas izpaužas arī sinonīmijas ziņā. 1 Laua A. Latviešu leksikoloģija. Rīga, 1981. 191. lpp. 18 Domāšana — tas ir process. Domu ne tikai izteic ar vārda palīdzību, doma vārdā noformējas un pilnveidojas. Šī ideja, kuru mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados pauda krievu psihologs Levs Vigotskis, skar ne tikai valodas atsevišķas parādības, bet arī katras nacionālās valodas lomu un nozīmi šīs nācijas pārstāvja domāšanā. Domāšanas un valodas saistība ir gan filozofu, gan psihologu, gan valodnieku uzmanības lokā. Tieši terminoloģijā kā specifiskā leksikas slānī šī ciešā saistība starp jēdzienu un valodiskajiem izteiksmes līdzekļiem izpaužas visspilgtāk. Lietuviešu filozofs R. Plečkaitis, apskatot šo kopsakaru, raksta: „Jēdziena veidošanas struktūrā ietilpst arī valoda, kurā konkrētais jēdziens ir noformulēts. Tieši tāpēc tad, kad mēs sastādām nacionālās terminoloģiskās vārdnīcas, nacionālo terminu salīdzināšana ar atbilstošajiem terminiem krievu valodā ir nepieciešams, bet ne vienmēr pietiekams nosacījums. Ja, piemēram, jēdziens pirmoreiz tika formulēts angļu valodā, tad jāanalizē arī atbilstošais angļu termins. Tieši tas arī būs viens no vēsturiskās pieejas aspektiem terminoloģijas zinātnē2. R. Plečkaiša doma vēlreiz pasvītro to ciešo saistību, kas pastāv starp jēdzienisko pasauli un vārdiskās esamības pasauli. Valoda ir ne tikai līdzeklis kaut kā izteikšanai, bet arī tā viela, kurā šis kaut kas top. Tieši tādēļ nacionālās valodas iedzīvošana skar dziļākus nācijas eksistences slāņus kā tikai tīri lingvistiskas izpausmes. Teorētiskās domas attīstības gaitā rodas vairākas valodiskas zīmes viena un tā paša jēdziena izteikšanai. Noteiktā laika nogrieznī izveidojas sinonīmu rindas in- variantu jēdzienu apzīmēšanai. Sinonīmiju latviešu filozofijas terminoloģijā var apskatīt gan no sinhronijas, gan diahronijas viedokļa. Latviešu filozofiskās domas rašanās un attīstība saistās ar pagājušā gadsimta 60.—80. gadiem un jaunlatviešu darbību. Viens no redzamākajiem jaunlatviešiem filozofisko sacerējumu popularizēšanā ir Kaspars Biezbārdis. Tieši ar viņa vārdu saistās latviskās filozofiskās izteiksmes meklējumi. Centieni atrast atbilstošu latvisku izteiksmes veidu un latvisku kāda jēdziena apzīmējumu neizbēgami novedīs pie sinonīmisku apzīmējumu rašanās tajā stadijā, kad terminoloģija top un veidojas. Tā, piemēram, tādu jēdzienu kā „sajūtu orgāni“, terminoloģijas sākumstadijā K. Biezbārdis izsaka ar šādiem sinonīmiskiem apzīmējumiem: „ārējie prāti“, „ārējie jušanas prāti“, „jušanas prāti“, „jušanas spēki“. 20. un 30. gados latviešu filozofijas leksikā šo jēdzienu izsacīja citu sinonīmu rinda, proti: „jutekļi“, „jutekļi“, „jutekļa orgāni“, „sajūtu orgāni“, „maņu orgāni“. Vairāku filozofijā nozīmīgu terminu rašanos latviešu filozofiskajā literatūrā iespējams attēlot šādi: noteiktā laikaposmā pastāv sinonīmu rinda (tie ir literārās valodas vārdi, kurus lieto terminoloģiskā nozīmē kāda noteikta filozofiska jēdziena apzīmēšanai un izteikšanai). No šīs sinonīmu rindas izdalās viens noteikts vārds kā visbiežāk lietotais konkrēta jēdziena apzīmētājs. Tālāk no šī termina jau var veidoties terminoloģiska ligzda, kas liecina par šī termina iesakņošanos filozofijas terminoloģijas sistēmā. Mūsdienu latviešu filozofijas leksikā no pēdējās sinonīmu rindas saglabājušies un tiek lietoti divi: „sajūtu orgāni“ un „jutekļi“, pie 2 Плечкайтис Р. О выявлении понятий в связи с терминологической работой // Вопросы разработки научно-технической терминологии. Рига, 1973. С. 129. 2* 19 kam pēdējais ir ieguvis prioritāti lietojumā gan funkcionēšanas sfērā, gan fiksācijas sfērā. Prioritāte pēdējam ir tādēļ, ka tas ir viens vārds un tas izmantojams vārddarināšanas modeļos un veido terminu ligzdu. Piemēram, filozofijas terminu vārdnīcā minēti šādi termini: jutekliskais, juteklība, juteklisks, jutekliskums, jutekliskā esamība, jutekliskā eksistence, jutekliskais vērojums, jutekliskā uztvere.3. „Juteklis“ un to atvasinājumi iekļauti tādos vārdkopterminos kā: jutekliskā pasaule, jutekliskā dzīve, juteklisks tēls, jutekliskas būtnes, jutekļu priekšmeti, juteklības ārējā vērojuma forma, juteklības tīra forma, jutekliskā vērojuma forma4. Cits piemērs ar tādu filozofijas terminu kā „sapratne“. Šis vārds Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā atzīmēts ar norādi: neoloģisms. Vārdnīcas sastādīšanas laikā pastāvēja šāda vispārlietojamās leksikas sinonīmu rinda: saprašā, saprata, saprašana, sapratne, izpratne, arī saprate rakstnieka A. Upīša vārdlietojumā5. Taču 1922.g. publicētajā zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā vārdi „sapratne“ un „sapratisks“ jau iekļauti filozofijas terminu sarakstā6. Mūsdienu filozofijas terminoloģijas leksikā šis termins izveidojis noteiktu terminoloģisko ligzdu: sapratne, iepriekšsapratne, praktiskā sapratne, spekulatīvā sapratne, vērojošā sapratne, subjektīvā sapratne, sapratisks prāts, sapratnes filozofija. Viens no sinonīmijas avotiem filozofijas leksikā ir internacionālu vārdu aizgūšana. Filozofijas terminoloģijā internacionālismu jautājumam ir īpaša vieta sakarā ar to, ka filozofija kā zinātne ir dažādu nāciju kultūras saskarsmju rezultāts. Internacionālismu analīze filozofijas terminoloģijā ir plašāka apskata vērta, tādēļ šeit aprobežosimies ar fakta konstatāciju, ka 1987.g. publicētajā filozofijas un ētikas terminu krievu-latviešu vārdnīcā no apmēram 1200 sarakstā iekļautajiem terminiem 30 terminu ir iztulkoti paralēli ar internacionālu vārdu un latvisku apzīmējumu. Vēl daži vārdi par sinonīmiem, kas atšķiras morfoloģiskā ziņā, bet jēdzieniski ir identi. Tādi, piemēram, ir „pieredzes“ un „pieredzisks“, „līdzesamība“ vai „līdzdzāsesamība“. Šo pēdējo sastopam funkcionēšanas sfērā un tā rašanos, acīmredzot, ietekmējis latviešu valodā esošais paraugs — „līdzāspastāvēšana“. Vienlaikus kā sinonīmi pastāv arī salikteņtermini un vārdkoptermini. Patlaban filozofijas terminoloģijā vienlaicīgi eksistē kā „ārējā pasaule“, tā arī „ārpasaule“, kā „pasaules izpratne“, tā arī „pasaulizpratne“. Tāpat paralēli eksistē gan „klātējā esamība“ un „klātesamība“, gan „pasaules uzskats“ un „pasauluzskats“. Tā kā latviešu valoda ir ļoti elastīga determinatīvo salikteņu darināšanā sintaktiskā veidā7, tad šī parādība atspoguļojas arī filozofijas leksikā. Vērojama tendence no vārdkoptermina pāriet uz salikteņterminu, jo no pēdējā vieglāk darināt terminu 3 Sk.: Konsultants // Palīglīdzeklis valodas praksē. 6. laid. Rīga, 1987. 5.—33. lpp. Turpmāk: Konsultants. 4 Sk.: Kants I. No vācu val. tulk. R. Kūlis. Rīga, 1990. 5 Sk.: Upīts A. Vēstules. Rīga, 1977. 83. lpp. 6 Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca. Rīga, 1922. 3. lpp. 7 Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. Rīga, 1959. 1 sēj. 200. lpp. 20 ligzdu. Piemēram, no minētā salikteņa „pasauluzskats“ atvasināti šādi termini — „pasauluzskatiskie ideāli“ un „pasauluzskata kategorijas“. Apskatīsim otru svarīgāko leksiski-semantisko procesu — polisēmiju. Daļa valodnieku uzskata, ka polisēmija nav aktuāla, terminus standartizējot, taču tomēr tā pastāv un ir leksikas attīstības dabisko likumu izpausme. Prasība pēc terminu viennozīmības ir aktuāls jautājums arī filozofijas terminoloģijā. Piemēram, vācu filozofs V. Leibnics izvirzīja prasību, lai filozofijas termini būtu tik precīzi kā matemātikas simboli. Taču šāda vēlme nevainagojās panākumiem, jo ir noteiktas likumības, kas darbojas pretēji šai tendencei. Lai izprastu polisēmijas īpatnības filozofijas terminoloģijā, ir jāizprot to jēdzienisko sistēmu, kuru atspoguļo tās terminoloģija. Te svarīgi ir divi momenti: pirmkārt, filozofija ir vēsturiska zinātne. Filozofija nav radusies tikai ar kādas noteiktas sabiedriskās iekārtas nodibināšanu un tās jēdzieni nav radušies vienā konkrētā laika posmā, bet gan ir sabiedriskās esamības vēsturiskās attīstības rezultāts. Otrkārt, filozofija nav viendabīga zinātne, bet sastāv no vairākiem un dažādiem virzieniem. Katrs filozofijas virziens atspoguļo noteiktu parādību cilvēku uzskatu sistēmā. Tā piemēram, 20. gadsimtā pastāv gan marksistiskā filozofija, gan analītiskā filozofija, gan hermeneitika un morāles filozofija. Tātad, ne tikai diahronijas līmenī, bet arī sinhronijas līmenī viena un tā pati valodiskā zīme piepildās ar dažādu saturu. Kā piemēru ņemsim vienu no centrālajiem terminiem filozofijā — „esamību“. Pirmo filozofisko esamības koncepciju izvirzīja filozofi jau pirms Sokrāta, pēc tam šo jēdzienu apskatīja gan Platons, gan Aristotelis. Objektīvās pasaules attiecībām ar apziņu pieskārušies praktiski visi filozofijas virzieni un līdz ar to devuši savas interpretācijas šim jēdzienam. Ja apskatām tikai 20.gs. definīcijas, tad redzam atšķirības šī jēdziena interpretācijā salīdzinot, piemēram, marksistiskā virziena filozofiju un analītisko filozofiju. Pēdējā „esamību“ traktē kā visam esošajam piemītošu īpašību. Marksistiskajā filozofijā terminam „esamība“ ir divas nozīmes. Vārds „esamība“ eksistences nozīmē parādījās 19.gs. beigās jaunlatviešu izdevumā „Pūrs“.12 Uzskatāmības dēļ vispirms salīdzināsim vārda „esamība“ semantiku kā vispārlietojamās leksikas vārdu — kāds tas ir atspoguļots mūsdienu latviešu valodas literārajā vārdnīcā, un kā terminu. Sakarā ar termina „esamība“ daudznozīmību ir jārunā par vienu interesantu parādību, kas iezīmējas latviešu valodā. Termins „esamība“ ir viens no filozofijas pamatjēdzienu izteicējiem, tādēļ cilvēka doma te cenšas pārprotamību likvidēt. Patlaban latviešu valodā jaušas tieksme „esamības“ nozīmes ‘eksistence vispār’ apzīmēšanai lietot atsevišķu vārdu — „esība“. Pašreizējā brīdī — 90.gadu sā- 8 Sk.: Konsultants. 14. lpp. 9 Sk.: Kūle M. Ceļš saprašanas labirintos. Rīga, 1989. 21. lpp. 10 Даниленко В. П. Русская терминология. М., 1977. С. 180. 11 Sk.: Lacey A. R. Dictionary of Philosophy. London, 1976. P. 16. 12 Sk.: Baltiņa M. Esamība, esība, esme, esotība. Grām.: Latviešu valodas kultūras jautājumi. 13. laid. Rīga, 1977. 46. lpp. 21 Esamība Vispārlietojamā leksika Terminoloģija 1. Filoz. Neatkarīgi no apziņas pastāvošā, objektīvā pasaule, matērija. 1. Filozofijas jēdziens, kas apzīmē neatkarīgi no apziņas pastāvošo objektīvo pasauli, matēriju. 2. Pastāvēšana, eksistence13. 2. Pats vispārīgākais un abstraktākais jēdziens, kas apzīmē kaut kā pastāvēšanu vispār14. Esamība un esība Vispārlietojamā leksika Terminoloģija 1. Filoz. Objektīvā pasaule 1. Objektīvā pasaule 2. Eksistence, pastāvēšana = esība → 2. Eksistence, pastāvēšana vispār kumā šī parādība ir tikai valodas līmenī, nav ieguvusi strikti terminoloģisku statusu. Latviešu literārajā valodā vārdu „esība“ ar nozīmi ‘eksistence, pastāvēšana’ lietoja jau 20.—30.gados. Šo vārdu kā „esamības“ sinonīmu ar nozīmi ‘eksistence vispār’ sastopam toreiz arī latviešu filozofu sacerējumos. Piemēram: Par vīrieti liecina viņa darbs, par sievieti — viņas esamība, viņas personība. Sieviete ir kā gaisma. „Gaismai nav jāpūlas, lai mirdzētu, un tomēr tās staros lietas zied visās savās krāsās. Tā arī sieviete ietekmē bez piepūlēšanās, tikai izstarojot apkārtnē savu esību“15. Par to, ka vārds „esība“ cenšas iekarot termina statusu, liecina tā parādīšanās ne tikai funkcionēšanas sfērā, t.i. filozofu vārdlietojumā, bet arī terminu fiksācijas sfērā. Piemēri ar šī vārda lietojumu ar nozīmi ‘eksistence vispār’ filozofiskā rakstura sacerējumos: Patiesi, Kosmoss ir mūsos un mēs esam tajā. Taču tikai tas, kurš apzinās šo nedalāmību, ir spējīgs iekļauties kosmiskajā esībā visā tās pilnībā. Savā daiļradē H. Rēriha mēģina rast atbildes uz cilvēces esības pamatjautājumiem16. Eposs, raksta Šacs-Aniņš, poētiski atveido parādību plastisko sakārtojumu, cilvēku esības simetriju17. 13 Mūsdienu Latviešu literārās valodas vārdnīca. Rīga, 1973. 2 sēj. 509. lpp. 14 Filozofijas vārdnīca. Rīga, 1964. 111. lpp. 15 Mauriņa Z. Sievišķības ideāls pagātnē un tagadnē. Grām.: Pārdomas un ieceres // Eseju krājums. Rīga, 1934. 10. lpp. 16 No Helēnas Rērihas vēstulēm (1929.—1938.) // Sieviete, 1990. Nr. 2. 4. lpp. 17 Mauriņš A. Lāčplēsi — spaciistu vai temporalistu? // Literatūra un Māksla. 1989 g. 23. decembrī. 22 Kas attiecas un fiksācijas sfēru, tad jau minētajā krievu latviešu filozofijas un ētikas terminu vārdnīcā ir šādas atbilsmes: субъективное ничтожество — subjektīvā neesība, ничтожность в себе — neesība par sevi, ничтожество, ничтожность — neesība, niecība18. Rakstot par vārda „esība“ semantiku, nevar neminēt vēl vienu šī vārda īpatnību, kas atspoguļojas kā atsevišķa nozīmes nianse, proti, ‘eksistence kā atsevišķa subjektīva eksistence’. Šādu šī vārda iezīmi saklausījis un fiksējis mūsu Tautas dzejnieks Imants Ziedonis: Esības sajūta cilvēkā ir mākslas vispirmā tēma. Latviešu valodā vārds „esība“ iegūst sevišķu nozīmes pastiprinājumu, jo vārda „būt“ jēga sakrīt ar vārda „es“ jēgu. Šie vārdi, viens uz otru projicējoties, dod vārda „esība“ daudznozīmīgu dziļumu: es esmu tāpat, kā viss ir; viss ir ar mani, viss var parādīties caur mani19. Patlaban šāda nozīmes nianse nav fiksēta vārdnīcās, tā tikai jaušas kā iezīme, kā tendence, kas var arī izgaist. Tomēr šīs nianses dēļ, tulkojot Dž. Bērklija — angļu subjektīvā ideālista darbus latviešu valodā, angļu „being“ atveidei ir bijis jāizmanto tieši „esība“, nevis „esamība“, kas mūsdienu valodā implicē eksistences objektīvo raksturu20. Valoda ir pārvērtībās esoša un pastāvoša parādība. Mainās un pārvēršas arī filozofijas terminoloģija kā valodas apakšsistēma, atspoguļojot teorētiskās domas virzību un atsevišķu personu pasaulizpratni. Šīs izmaiņas lingvistikas līmenī atspoguļojas kā filozofijas terminoloģijai piemītošās sinonīmijas un polisēmijas parādības. LATVIŲ FILOSOFIJOS TERMINIJOS SINONIMIJOS IR POLISEMIJOS PROCESAI Santrauka Filosofijos terminiją kaip bendrinės kalbos pasistemę veikia tie patys leksiniai-semantiniai procesai, kaip ir bendrinės kalbos leksiką. Straipsnyje apžvelgiami svarbiausieji iš jų — sinonimija ir polisემija. Sinonimijos ir polisემijos atsiradimą galima paaiškinti tuo, kad filosofija kaip mokslas ne tik integruoja kitų mokslo disciplinų laimėjimus, bet kartu yra mokslas, kuriame plėtojajasi pažintiniai žmogaus sugebėjimai ir mokslo mintis. „Mintis ne tik išreiškiama, bet ir įkūnijama žodžiu“, — IV dešimtmetyje rašė rusų psichologas Levas Vygotskis. Šis psichologinis reiškinys yra susijęs ne tik su kalbos sinonimijos ir polisэмijos problemomis, bet ir su gimtosios kalbos reikšme žmogaus mąstymui. Pažangios filosofinės ir visuomeninės-politinės minties raida ir filosofijos literatūros latvių kalba atsiradimas yra susijęs su jaunalatvių veikla VII—IX praėjusio amžiaus dešimtmetyje. Kasparas Biezbardis, vienas iš žymiausių jaunalatvių, aiškino latvių skaitytojui filosofijos sąvokas. Kalbos raiškos priemonių ir sąvokų susidūrimas, sąvokai reikšti tinkamo žodžio ieškojimas terminologijos kūrimosi ir formavimosi tarpsnyje sinonimiją daro neišvengiamą. Keletas kalbinių 18 Konsultants. 16. lpp. 19 Ziedonis I. Garainis, kas veicina vārīšanos. Rīga, 1976. 70.lpp. 20 Sk.: Bērklijs Dž. Traktāts par cilvēka izziņas principiem. Trīs sarunas starp Hīlasu un Filonusu /No angļu val. tulk. Z. Ikere. Rīga, 1990. 23 išraiškų, žyminčių vieną sąvoką, buvimas šiame etape neretai netgi neišvengiamas, kai turima galvoje filosofija, sudėtinga ir abstrakti mokslinio mąstymo sritis. Pavyzdžiui, sąvoka „jutimo organai“ latvių filosofijos leksikos kūrimosi metu buvo žymima tokiais sinonimais: ārējie prāti, ārējie jūšanas prāti, jūšanas prāti, jūšanas spēki. Galima skirti tokius dalies latvių filosofijos terminų kūrimo ir raidos etapus: buvimas sinonimų eilutės, iš kurios išsiskiria vienas, dažniausiai terminu vartojamas, žodis, to termino pamatu formuojasi terminų lizdas. Terminų lizdo susidarymas yra tam tikras termino prijungimo latvių filosofijos terminijoje rodiklis. Sąvoka „jutimo organai“ (III—IV šio amžiaus dešimtmetyje buvo reiškiama šia sinonimų eilute: jutekļi, jūtekļi, jutekļa orgāni, maņu orgāni, sajūtu orgāni. Dabartinėje latvių filosofijos leksikoje bevartojami tik du šios sinonimų eilutės terminai sajūtu orgāni ir jutekļi, dažniau vartojamas antrasis. Būtent jo pamatu ir susidaro terminų lizdas. Vienas sinonimijos šaltinių yra skolinimasis. Prie filosofijos terminijos priklauso ir internacionalizmai, turintys savos kalbos atitikmenis kaip absoliučiuosius sinonimus. 1987 m. paskelbtame rusų—latvių kalbų filosofijos ir etikos terminų sąraše yra apie 1200 terminų, apie 30 jų išversta savais ir tarptautiniais sinonimais. Be jau minėtų absoliučiųjų sinonimų, yra terminų, kurie skiriasi tik morfologiškai, pvz.: ārpus-pieredzisks | ārpuspieredzes „nepatirtinis“, līdzesamība | līdzāsesamība „įvykis“. Kartais tai pačiai sąvokai reikšti sinonimiškai vartojamas sudurtinis žodis ir žodžių junginys, pvz.: ārējā pasaule | ārpasaule „išorinis pasaulis“, pasaules uzskats | pasauluzskats „pasaulėžiūra“. Nors terminologijoje reikalaujama vienareikšmiškumo, latvių filosofijos terminijai aktuali ir polisēmija. Tai verčia kurti tokią filosofijos terminų sistemą, kurioje terminai būtų panašūs į labai logiškus matematikos ženklus. Šią mintį iškėlė vokiečių filosofas V. Leibnicas. Tačiau to pasiekti nepavyko, ir filosofijos terminas tebėra daugiareikšmis — vieno kalbos ženklo ir keleto definicijų junginys. Tai galima paaiškinti ekstralingvistiniais faktoriais. Mat, pirma, filosofija yra istorinis mokslas. Ji neprasideda ir nesibaigia kartu su kurios nors visuomenės santvarkos susikūrimu. Ir, antra, filosofija atspindi žmonių minties raidos kelią, susidedantį iš daugelio labai skirtingų srovių. Straipsnyje gvildenamas terminas esamība „būtis“. Pirmoji filosofinė būties koncepcija buvo iškelta ikisokratinių filosofų, ir skirtingose mokyklose ši sąvoka buvo skirtingai vartojama. Jeigu pažiūrėtume, kokiomis reikšmėmis ji vartojama dabar, pamatytume, kad skirtingų filosofijos srovių atstovai ir mūsų dienomis ją vartoja skirtingomis reikšmėmis. Marksistinėje filosofijoje terminas būtis turi dvi reikšmes: 1) tai filosofijos sąvoka, reiškianti nuo žmogaus sąmonės nepriklausantį objektyvųjį pasaulį, materiją; 2) tai bendriausia ir abstrakčiausia sąvoka, reiškianti ko nors egzistavimą apskritai. Kiekviena mokslo disciplina reikalauja apibrėžtumo, o jo galima pasiekti tik aiškia ir vienareikšme definicija. Latvių kalboje linkstama antrąją termino būtis reikšmę žymėti atskiru žodžiu esība, vadinasi, esība „egzistavimas, buvimas apskritai“. Šis bendrojo leksikos klodo žodis kalbama reikšme latvių filosofijos terminijoje palaipsniui įgyja termino statusą. Kalba nuolatos kinta. Kaip bendrinės kalbos pasistemis plėtojasi ir filosofijos leksika. Ta plėtra atsispindi aktualiuose ir filosofijos leksikai sinonimijos bei polisēmijos procesuose. SYNONYMY AND POLYSEMY IN LATVIAN PHILOSOPHICAL TERMINOLOGY Summary Philosophical terminology being one layer of the language system undergoes the same lexicosemantic processes as the language in general. The present paper focuses on two of these processes, i.e., synonymy and polysemy in Latvian philosophical terminology. Philosophy deals with the development of abstract thinking. The word is not merely a technical vehicle of communicating ideas. Ideas mature within the word — as the Russian psychologist 24 Lev Vigotsky held it. The very process of thinking and search for the most adequate way to designate a certain philosophical concept is the source of appearance of synonymous denominations for it. Synonymous terms are found both at the period of formation of Latvian philosophical terminology and at its present stage. When Latvian philosophical terminology was being developed (beginning with the second half of the 19th cent.) for some notions there existed a group of synonymous denominations. As a rule, from the existing series of synonyms one word came to be used most frequently and gradually acquired the qualities of a special term. Subsequently other derivations and collocations were formed from the most frequently used term to express notions associated with the original concept. Borrowing is a well-known source of synonyms. International and native words exist as synonymous terms in philosophical terminology. Another group of synonymous terms is that of terms differing morphologically, e.g., pieredzisks| pieredzes (empirical); that is, an adjective and a noun in the genitive case. One more group of synonyms is formed by terms — compound words and terms — collocations, e.g., pasauluzskats| pasaules uzskats (world outlook). A philosophical term may convey more than one concept. Thus polysemy is present in philosophical terminology. It is due to the fact that philosophy has a long history of development and consists of various trends. This paper presents the analysis of one of the basic terms in philosophy, namely “esamība” (being) as an example of a polysemantic philosophical term. 70