The Significance of Ethnopsychological Factors in the Analysis of the Language Situation

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI, XXXI (1994) KALBOS NORMALIZACIJOS KLAUSIMAI INA DRUVIETE ETNOPS IHOLOĢISKO FAKTORU NOZĪME VALODAS SITUĀCIJAS ANALĪZĒ Statistika ir bezkaislīga: saskaņā ar 1989. gada tautskaites datiem Latvijā dzīvo 2 miljoni 667 tūkstoši iedzīvotāju — 52 % latviešu, 34 % krievu, 4 % baltkrievu, 3 % ukraiņu, 2 % poļu, 1 % lietuviešu, 0,9 % ebreju. Kopš 1979. gada latviešu skaits pieaudzis par 3 %, baltkrievu — par 7 %, krievu — par 10 %, ukraiņu — par 38 %. 66 % latviešu pārliecināti, ka spēj sazināties krievu valodā, turpretim tikai 21 % cittautiešu apguvuši latviešu valodu. Šāda ir objektīvā lingvistiskā aina, kas visai nepilnīgi raksturo sociāli vēsturisko apstākļu kopumu, kuros Latvijas teritorijā funkcionē valodas. Lai apzinātu valodu faktisko lietojumu, statistikas dati jāsastata ar būtiskiem valodas situācijas determinantem — valsts vai teritorijas starptautisko statusu, ideoloģiju, iekšpolitiku, tiesisko iekārtu, ekonomiku un demogrāfiskajiem procesiem. Tomēr pat tad, kad apkopoti un analizēti objektīvie valodas situācijas parametri, optimālas valodas politikas izstrādei pamats vēl nebūt nav pietiekami stingrs. Lai varētu pilnībā raksturot etnolingvistisko situāciju, ieteikt pasākumus tās optimizēšanai un prognozēt situācijas maiņu valdības īstenoto programmu ietekmē, nepieciešams ievērot ne tikai objektīvo, bet arī subjektīvo — dažādu tautību, sociālo grupu un indivīdu uztveres īpatnības. Etnolingvistisko problēmu uztvere tieši indivīda līmenī ir samērā maz pētīta joma pat valstīs, kurās sociolingvistiski un psiholingvistiski pētījumi ir plaši izvērsti. Indivīda nacionālā apziņa sastāv no daudziem komponentiem, tā ir atkarīga no etnosa mentalitātes, no tā skaitliskā sastāva, etnosa prestiža, vēsturiskās pieredzes apziņas, konkrētās valodas vides, audzināšanas utt., tāpēc empīrisku individuālu novērojumu vispārināšana šķiet riskanta. Ja izvēlētie informanti nebūs pietiekami reprezentabli, radīsies vulgarizatoriskas kļūdas un apšaubāmas hipotēzes. Tamdēļ sociolingvistikas klasiki par galveno analīzes vienību izvēlas t.s. mazās grupas un to eksistenci noteiktā sociālā kontekstā1. Padomju sociolingvistika, kuras teoriju gaismā tika apzināti veidota valodas situācija Baltijas valstīs, veidojot ideālas daudznacionālas sabiedrības eksistences shēmas, abstrahējās ne tikai no indivīda, bet arī no mazo sociālo grupu uztveres, operējot galvenokārt ar lielajām sociālajām grupām — nācijām un tautībām. Baltijas valstīs pēc neatkarības atgūšanas valodas politikai būtu jāklūst par vienu no iekšpolitikas stūrakmeņiem, savukārt sociolingvistiem no valodas situācijas 1 Sk. piem.: Fishman J. A. The relationship between Micro- and Macro-Sociolinguistics in the Study of Who Speaks What Language to Whom and When // Sociolinguistics. Selected Readings. Middlesex, 1972. P. 15—32. 4 aprakstītājiem būtu jākļūst par tās pārveidotājiem. Galamērķis ir skaidrs: pamatnācijas valodai jānodrošina gan tiesības, gan spējas reprezentēties visās funkcionālajās sfērās (pieļaujami izņēmumi starptautiskajos un reģionālajos sakaros) un maksimāli jātuvi­nās stāvoklim, kad valsts valodu vismaz saprot minoritāšu pārstāvji. Turklāt, ievērojot starptautiskos nolīgumus par minoritāšu vispārējām un lingvistiskām tiesībām, jānodrošina arī cittautiešu valodu un kultūru attīstība. Lai minētos virzienus praksē spētu sabalansēt, jā rada zinātniski pamatota daudz­aspektu programma, kas ietvertu gan likumdošanu, gan tīri lingvistiskus pasākumus valsts valodas reālai iedzīvināšanai. Šādā programmā vieta jārod arī maz pētītam, bet ļoti nozīmīgam aspektam — etnopsiholoģiskajam aspektam. Skaidri jāapzinās viena patiesība: mēs varam izstrādāt valodas situācijai atbilstošu ideālu valsts valodas statusa realizēšanas programmu, varam radīt plašu skolu un kursu tīklu, izdot katrai gaumei noderīgus mācību līdzekļus, tomēr viss paliks pa vecam, ja neizdosies mainīt cilvēku psiholoģiskās nostādnes. Valodu mācās un lieto (vai nemācās un nelieto) indivīds, nevis tauta vai sociāla grupa kopumā! Nošķirt individuālo no sociālā vai etniskā nenoliedzami ir sarežģīti — te būtu neatliekams darba lauks psihologiem — tomēr izdalīt galvenos faktorus, kas ir pamatā etniskajai un lingvistiskajai vērtīborientācijai, šķiet iespējams.² Etnosa un indivīda attieksmju problēma ir ļoti sarežģīta; tās risinājumam mēģina pietuvoties gan rakstnieki, gan filozofi, gan sociologi. Tikpat grūti ir arī noteikt tās specifiskās iezīmes kas konkrētu etnosu šķir no citiem. Termini „tautas gars“, „tautas dvēsele“, „mentalitāte“, „nacionālais raksturs“ zinātniski nav viennozīmīgi, turklāt tajos ietvertā satura izpratnē ir ievērojamas individuālas novirzes un pat pretrunas, sadzīviskā etnosa uztvere bieži vien neatbilst realitātei. Apzinoties jautājuma komplicētību, tomēr jūtam nepieciešamību kaut virspusēji skart valodu likumu izstrādē un īstenošanā tik nepieciešamo triādi etnoss — valoda — indivīds. Etnosa un valodas attiecību izpratne ir svarīga daudzu zinātnes nozaru pārstāvjiem, ne tikai etnolingvistiem, sociolingvistiem un nacionālo attiecību teorētiķiem. Domstarpības šo attiecību traktējumā rada nebeidzamas diskusijas gan zinātniskos izdevumos, gan presē. Piemērs tam ir diskusijas par terminu „krievvalodīgie iedzīvotāji“. Valodas kā etniskas pazīmes socioloģiskais aspekts dažkārt šādi tiek aizstāts ar lingvistisko. Šis termins bez iebildēm būtu lietojams to Latvijas iedzīvotāju apzīmēšanai, kuri dažādos līmeņos saglabājuši etnisko kultūru un etniskās piederības apziņu, bet valodas ziņā pilnībā asimilējušies (pat valodas hierarhijas zemākajos līmeņos lieto tikai krievu valodu). Ja turpretim minoritāšu pārstāvji kaut vai ģimenē lieto sava etnosa valodu, jāizvēlas cits termins. Problemātisks ir arī jautājums par valodas kopību kā etnisku pazīmi, it īpaši, ievērojot PSRS tautu masveida rusifikāciju. Nav skaidrs, kādi ir kvantitatīvie vai ² Nepietiekama faktu materiāla dēļ nav analizēta valodas izvēle dažādu tautību cilvēku valodas izvēle simetriskās valodas situācijās, kas uzskatāma par vienu no valodas prestiža raksturotājiem. Sk. piem.: Saville-Troike M. The Ethnography of Communication. Oxford, 1982. P. 52—56; Национально-культурная специфика речевого общения народов СССР. М., 1982. С. 7—36. 5 procentuālie rādītāji, lai varētu runāt par valodas kopību vai tās zudumu. Savulaik pastāvēja viedoklis, ka etnisko funkciju pilda ne valodas kopība, bet pati valoda, kas izsaka tautas dvēseli un psihi. Valodas kopība unificē etnisko kopību, bet valoda individualizē etnosu.3. Šķiet, ka valodas kopība un valoda tomēr gan terminoloģiski, gan psiholoģiski ir atšķirīgi jēdzieni. Etniskā funkcija parādās valodas nacionālajā specifikā, jo jebkurš jēdziens un doma, kaut universāla un vispārcilvēciska, tiek ietērpta tautas garam atbilstošā formā. Valodas formā izteiktā etnosa savdabība ir viens no faktoriem, kas rada īpašo dzimtās valodas apziņu, kas izteikta vairumam etnosu. Tomēr ir objektīvas atšķirības etnosu attieksmē pret valodu. Visai bieži par nozīmīgākajiem konsolidācijas faktoriem tiek uzskatīti citi materiālās un garīgās kultūras elementi, īpaši tādi, kam raksturīga tradicionalitāte un noturība: paražas, rituāli, tautas māksla, nereti reliģija. Baltijas tautām raksturīgs augsts dzimtās valodas prestižs un valodas dominante etnisko vērtību sistēmā, turklāt pašlaik šī valodas vērtības apziņa tiek vispusīgi veicināta un attīstīta, pamatoti iegūstot politisku nokrāsu. Ievērojot iepriekšteikto, Latvijā iespējams izdalīt trīs lielas iedzīvotāju grupas, ar kurām saistās indivīda etniskā identitāte: 1) latvieši, 2) krievi, 3) citu tautību pārstāvji. Šāds nosacīts dalījums zināmā mērā koriģējams, jo visai bieži attieksmi pret sabiedrības valodiskajām problēmām nosaka nevis cilvēka etniskā piederība, bet audzināšana, situācijas izpratne, personiski apstākļi u.tml. Būtiska parādība, kas noteikti jāņem vērā, analizējot etnolingvistiskās problēmas, ir etniskie stereotipi — kopš bērnības nostiprinājušies priekšstati par dažādu tautību cilvēku raksturu, uzvedību, paradumiem. Šādi vienkāršoti priekšstati parasti ietver vispārinājuma un vērtējuma elementus, pie kam visām tautām raksturīga tieksme izcelt savas valodas, ticības, tradīciju utt. pārākumu par tuvākajiem kaimiņiem. T.A. van Deiks norāda, ka sarunas par saskari ar citu tautību cilvēkiem ir ļoti izplatītas4, turklāt tām it kā ir stratēģisks raksturs: runātājs pēc iespējas grib izteikt savu negatīvo attieksmi pret citu tautību pārstāvjiem, bet, no otras puses, sociālās normas neļauj radīt šovinista iespaidu. Arī pašreizējā Latvijas etnolingvistiskajā situācijā etniskajiem aizspriedumiem ir liela loma, kaut par tiem parasti nerunā. Sabiedrībā valdošā negatīvā ievirze, kas ietekmē ekonomiskajās, politiskajās un sociālajās struktūrās, nevar neietekmēt arī indivīda attieksmi pret valodas mācīšanos5. Latvieši, kā jau teikts, pieder pie etnosiem, kam ir izteikta dzimtās valodas vērtības apziņa. Tāpēc pat mazākie draudi valodas eksistencei tiek uztverti kā draudi nācijai, un valstiskā neatkarība lielā mērā asociējas ar pilnvērtīgu valodas funkciju atgūšanu. 1988. gadā, kad tika lemts par latviešu valodas statusu, Valo- 3 Агеева А. Г. Функции языка как этнического признака // Язык и общество. М., 1968. С. 133—134. 4 Ван Дейк Т. А. Предубеждения в дискурсе: рассказы об этнических меньшинствах // Язык. Познание. Коммуникация. М., 1989. С. 190—198. 5 Lambert E. A Social Psychology of Bilingualism // Sociolinguistics. Selected Readings. Middlesex, 1972. P. 345. 6 du komisija saņēma vēstules ar vairāk nekā 350 tūkstošiem parakstu, kas apliecināja vēlmi redzēt latviešu valodu valsts valodas statusā. Vēstules vēl pagaidām nav socioloģiski analizētas un pienācīgi novērtētas kā laikmetu raksturojoši dokumenti. Var gan secināt, ka klaji negatīva attieksme pret cittautiešiem novērojama ļoti reti; dominējošā tonalitāte ir pārdarījuma un netaisnības apziņa. Tomēr jūtama arī tādas tradicionāli latviešiem piedēvētas iezīmes kā samierināšanās un pieticība, arī zināma pasivitāte savu tiesību aizstāvēšanā. Pārāk liela nozīme tiek piešķirta likumdošanas aktiem, mazāka — pašu latviešu aktīvai rīcībai. Zināmā mērā pamatoti ir cittautiešu pārmetumi latviešiem, ka tie sarunās ātri pāriet uz krievu valodu, mazinot stimulus apgūt latviešu valodu. Pašlaik acīmredzot no šādas nevajadzīgas pieklājības apzināti jāatsakās, toties visādi jāveicina cittautiešu centieni runāt latviski, palīdzot pārvarēt vēl joprojām jūtamo psiholoģisko barjeru. Valodas politikā parasti tiek saistīti pasākumi, kas vērsti uz valodas tiesiskā statusa nostiprināšanu un cittautiešu apmācību, ar valsts valodas literārās formas izkopšanu un valodas bagātināšanu. Pašreizējā laika posmā vairāk tiek akcentēta latviešu valodas prioritātes nodrošināšana un cittautiešu apmācība. Tomēr vairākas pazīmes rāda, ka drīzumā uzsvars būtu jāliek uz pašu latviešu apmācību latviešu valodā, jo valodas kultūras līmenis un vārdu krājums daudziem cilvēkiem ir nepietiekams. Vārdos šis fakts tiek atzīts, tam tiek meklēti un atrasti visdažādākie cēloņi, bet stāvoklis nemainās. Acīmredzot apzināti jāveido sociālais pieprasījums ne tikai pēc latviešu valodas vispār, bet pēc izkoptas, bagātas un stilistiski izvērstas latviešu valodas. Lielākā daļa Latvijas krievu ar izpratni uzņēma valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, tomēr daudziem valodu statusa apspriešanas un valodu likumdošanas pieņemšanas periods bija psiholoģiski grūts. PSRS nacionālā un ekonomiskā politika radīja nepamatotu krievu valodas areāla paplašinājumu masveida migrācijas dēļ. Populārās teorijas par vienotu valsti un kopējām mājām, par atrisināto nacionālo jautājumu PSRS liedza iespēju apzināties, ka šī valsts sastāv no 59 nacionāli valstiskiem veidojumiem, kuros dzīvo ap 130 nāciju un tautību. Daži zinātnieki līdztekus plaši pazīstamajām valodas funkcijām izdala arī etniskās norobežošanās funkciju; šajā aspektā krievu valodas loma nav pētīta, bet šķiet, ka daļa krievu etnolingvistiskās robežas pašlaik neizjūt. Daļēji tas saistās ar faktu, ka krievu valoda kā starpnacionālo attiecību jeb saziņas valoda tikusi un tiek identificēta ar krievu kā minoritātes valodu nacionālajos valstiskajos veidojumos. Negatīvu ietekmi uz nacionālo attiecību veidošanos Latvijā un līdz ar to arī uz attieksmi pret latviešu valodas apguvi atstājuši daudzi stereotipi priekšstati par PSRS iekārtu un vēsturi. Viens no tādiem ir tēze par krievu nācijas un valodas īpašo lomu Padomju Savienībā. Pašlaik, kad lielā daudzumā pieejama patiesa informācija par Latvijas Republikas sasniegumiem gan ekonomikā, gan kultūrā, par 1940. gada notikumiem, kā arī par deportācijām un represijām pēckara periodā, pret latviešu valodas apguvi negatīvi noskaņotu cilvēku apziņa mainās, kaut šis process risinās lēni. Pagaidām nepietiekami tiek atspēkota tēze par drīzu nāciju un 7 valodu saplūšanu, kas ir pamatā pārliecībai par latviešu asimilēšanos tuvākā nākotnē un nevajadzību apgūt mazas tautas valodu. Starp citu tautību pārstāvjiem, kas izvēlējušies Latviju par pastāvīgo dzīves vietu, izdalāmas divas pamatgrupas. Daļa cittautiešu ir vismaz trīsvalodīgi — apguvuši latviešu valodu, atbalsta Latvijas neatkarību, turklāt saglabājuši savu dzimto valodu. Vairums no viņiem ir saistīti ar nacionālajām kultūras biedrībām un ir pārliecināti latviešu valodas tiesību aizstāvji. Tomēr daudziem minoritāšu pārstāvjiem raksturīgs savdabīgs psiholoģisks fenomens — izteikts nacionālais nihilisms gan pret savu, gan pret latviešu valodu un kultūru. Tā kā minoritāšu pārstāvja izteikts latviešu valodas tiesību noliegums bieži vien šķiet no zīmīgāks (nevar pārmest lielvalstisko šovinismu), šādi cilvēki bieži tiek izmantoti par latviešu tautai naidīgas ideoloģijas paudējiem. Šādam šķietamam paradoksam ir dziļas saknes. Vēl nesenā pagātnē plānveidīgi tika veicināta un propagandēta mazskaitlīgo tautu pāreja uz krievu valodu kā ikdienas saziņas valodu, kas teorētiski tika pamatota daudzu vēsturnieku un sociolingvistu (turklāt vairumā gadījumu nekrievu izcelsmes) darbos. Kopš 1961. gada tika runāts par jaunu sociālistisku kopību — padomju tautu. Kā īpašs sasniegums tika minēts fakts, ka daudzu tautību cilvēku miljoni par dzimto valodu atzinuši krievu valodu. Ilgajos gados, kad tika kultivēta vienaldzība pret nacionālajām valodām, kultūrām un tradīcijām, kad tika slēgtas minoritāšu skolas, izveidojās veselas paaudzes, kas neprata vai vāji prata dzimto valodu. Pat šķietamajam sasniegumam — 50 valodām radītajai rakstībai — bija niecīga nozīme, jo tautu saknes bija aizcirstas. Izveidojies noturīgs nacionālais nihilisms un skeptiska attieksme pret savas valodas tautas un pat nākotnes perspektīvām. Pašreizējā laika posmā, kad visā Padomju Savienībā strauji norisinās nacionālās pašapziņas pieaugums, tiek atjaunotas skolas, savu dzimto valodu mācās gan bērni, gan pieaugušie, no savas tautas atrautie rusificētie cilvēki izjūt savdabīgu pārdzīvojumu kompleksu. Nacionālās pašapziņas rudimenti viņiem gan saglabājušies, bet zemapziņā jūtams, ka par pilnvērtīgu savas tautas locekli vairs nekļūt. Daļa cilvēku izjūt arī zināmas bailes, jo vēstures pieredze ir pārāk bēdīga (deportācijas, represijas, mazākumtautību diskriminācija u.c.) un vēl nav pietie-kamu garantiju, ka tā neatkārtosies. Tāpēc visiem spēkiem tiek veicināta arī citu rusifikācija, lai pārvarētu šo nenoliedzamo mazvērtības kompleksu. Vairāku aptauju un novērojumu dotumi rāda, ka konsekventi mazinās atklāta pretestība latviešu valodas apguvei; klajs latviešu valodas tiesību noliegums vairs publiski izteikts netiek. Pašlaik galvenās diskusijas risinās par latviešu valodas apgūšanas termiņiem un iespējām; tomēr nereti zemtekstā jūtama tieksme izvairīties no valodas apguves. Būtiskākie argumenti ir: 1) Valodu likumi mēģina problēmas risināt ar administratīvām metodēm, kas neatbilst Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai; valodu apguvē jāievēro pilnīgas brīvprātības princips, 2) nav radīta materiāli tehniskā un pedagoģiskā bāze valsts valodas apguvei. Pēdējo iebildumu viegli atspēkot ar skaitļiem un faktiem: pat līdz 1985. gadam, kad latviešu valodas mācības līdzekļu izdošana netika veicināta, ir izdotas vairākas latviešu valodas mācības grāmatas ar kopējo tirāžu 5 000 000 eksemplāru, sarunvārdnīcas 8 — arī 5 000 000 eksemplāru, latviešu-krievu un krievu-latviešu vārdnīcu tirāža arī pārsniegusi pusmiljonu eksemplāru. Pēdējo divu gadu laikā vien sagatavots ap desmit visdažādākā tipa mācību līdzekļu, darbojas visdažādākie kursi, latviešu valodu palīdz apgūt laikraksti, žurnāli un televīzija, turklāt Latvijas cittautiešiem pieejams nozīmīgākais faktors jebkuras valodas apgūšanai — valodas vide. Arguments par piespiedu elementa eksistenci valodas apguvē pilnīgi noraidāms nebūtu; jāatceras tikai, ka zināmi administratīvi pasākumi tiek veikti pilsoņu — klientu, pasažieru, pacientu utt. — interesēs un ka pašreizējā divvalodības situācija ir izteikti neharmoniska, lai varētu paļauties uz brīvprātību valodas apguvē. Tēze par valodu likumu neatbilstību cilvēka tiesībām gūst atsaucību pasaules pieredzes nepārzināšanas dēļ. Mūsu sabiedrības informētība par citu valstu valodas politiku ir ļoti minimāla, tāpēc nereti atsauces uz ārvalstu valodas likumdošanu ir vislabākais arguments. Prakse rāda, ka arī priekšstats par valodas situāciju pasaulē ir visai miglains, un Latvijas lingvistiskajām problēmām veltītajos rakstos vai lekcijās jāskar arī jautājumi par tautu asimilāciju un valodu izzušanu. Lai varētu organizēt efektīvu latviešu valodas apmācības sistēmu un kursu tīklu, nepietiek tikai ar situācijas statistisku analīzi un latviešu valodas nepratēju skaita noskaidrošanu. Jāpēta cittautiešu noskaņojums, valodas mācīšanās vai nemācīšanās motīvi un jāizstrādā zinātniski pamatota pieeja attieksmes optimizēšanai. Pašlaik galvenā uzmanība tiek veltīta lingvodidaktiskiem pasākumiem — mācību līdzekļu un metodikas izstrādāšanai. Arī šis virziens nenoliedzami ir svarīgs, tomēr noteicošā ir labvēlīga psiholoģiska klimata radīšana. Zinātnieku un pedagogu spēkos nav strauji mainīt pašreizējo politisko un ekonomisko stāvokli Latvijā, bet izstrādāt tādu būtisku nacionālo attiecību veidošanas daļu kā kultūrvēsturiskās izglītošanas programmu ir iespējams; arī sociolingvistiem zinātnes atziņu iestrādāšana reālajā dzīvē ir vissaktuālākais uzdevums. ETNOPSICHOLOĢISKO FAKTORU REIKŠMĖ KALBOS SITUACIJOS ANALIZEI Santrauka Pagal 1989-ųjų metų gyventojų surašymo duomenis iš Latvijos 2,7 milijono gyventojų tik 52 % yra latviai. TSRS kalbų politika, užsiėmusi oficialiuoju bilingvizmu, skatino vien tik rusų kalbos funkcijų plėtimą nustelbiant kitas kalbas. Dėl niekuo nepagrįsto spartaus pramonės augimo tarp Latvijos gyventojų sumažėjo latvių bei latvių kalbą mokančių žmonių. Dabartiniu metu bilingvizmas Latvijoje yra aiškiai asimetriškas, nes 80 % latvių moka rusų kalbą, tačiau tik apie 20 % kitataučių moka latviškai. Valstybinės kalbos statuso suteikimas latvių kalbai turi garantuoti nevaržomą šios kalbos vartojimą bei jos teises etninėje latvių teritorijoje. Todėl tautinis atgimimas ir kova už nacionalinę nepriklausomybę yra glaudžiai susiję su kova už latvių kalbos teises ir normalią raidą. Pagal kalbos įstatymą maždaug 500 000 Latvijos kitataučių, kurių darbas yra susijęs su valstybės valdymu ir gyventojų aptarnavimu, turi išmokti latvių kalbą. Kad sukurtume optimalią kalbos politiką, turime atsižvelgti ne tik į kalbos situacijos objektyviąją statistinę charakteristiką, bet ir į subjektyviuosius faktorius, visų pirma į skirtingų tautybių bei socialinių grupių atstovų požiūrį į latvius, į latvių kalbą ir į Latvijos nepriklausomybę. Jeigu šis požiūris yra neigiamas, kalbos 9 mokymo rezultatai taip pat bus nepatenkinami ir Kalbos įstatymo realizacija nustatytais terminais abejotina. Skirtingoms etnolingvistinėms grupėms būdingi tam tikri etniniai prietarai ir stereotipinės pažiūros. Jų pobūdis ir išraiška priklauso nuo įvairių faktorių (tautybės, socialinės kilmės, amžiaus, lyties, gyvenimo Latvijoje trukmės, kitų kalbų mokėjimo ir t.t.). Dažniausiai tokios nesutinkančios su tiesa pažiūros yra TSRS varytos nacionalinės politikos ir klaidingos ideologijos dėsningas rezultatas. Ryškiausias to pavyzdys—tai teiginiai apie nacijų ir kalbų susiliejimą artimiausioje ateityje ir apie rusų nacijos bei kalbos ypatingą vaidmenį kitų tautų gyvenime (toks manymas ypač būdingas rusų tautybės gyventojams). Didžioji dalis tautinių mažumų atstovų remia Latvijos nepriklausomybę ir latvių kalbos teises, bet ryškus ir mažumų dalies nacionalinis nihilizmas bei priešinimasis latvių kalbos mokymuisi. Dabartiniu metu kalbos mokymo bare Latvijos mokslininkų ir mokytojų laukia du pagrindiniai uždaviniai — sukurti latvių kalbos mokymo metodiką, išleisti įvairių žodynų ir vadovėlių ir duoti visuomenei teisingą informaciją apie Latvijos istoriją, apie kalbinius procesus pasaulyje ir TSRS, apie kalbų politiką kitose šalyse. THE SIGNIFICANCE OF ETHNOPSYCHOLOGICAL FACTORS IN THE ANALYSIS OF THE LANGUAGE SITUATION Summary According to the 1989 national census, of 2.7 million inhabitants in Latvia only 52 % are Latvians. The language policy of the former USSR, when on the background of official bilingualism the functions of Russian have expanded enormously while the functions of the other languages of the former USSR have shrunk even to the point of disappearance, restricted the functions of the Lettish language, too. Due to the unfounded speed-up of the development of industry and incessant influx of population from other Soviet republics in the Baltic countries, the number of the native population steadily decreased. The bilingualism in Latvia is not symmetrical, as 80 % of Latvians speak Russian, but not more than 20 % of non-Latvians speak Lettish. Conferring a legal status of Lettish as a state language is one of the ways of how to retain full-blooded use of a language, as well as its rights among other languages in the ethnogenetic territory; therefore, the national awakening and struggle for the national independence is connected with the struggle for the rights and development of the Lettish language. In accordance with the Language Law of Latvia, about 500,000 non-Latvians whose job is bound up with the administrative and servicing activities must learn and use Lettish. In order to work out optimum language policy, not only the statistical characteristics of the language situation, but also the subjective factors, mainly the attitude of the representatives of different national or social groups to the Latvians, the Lettish language, and to the independence of the Republic of Latvia, should be taken into consideration. If this attitude is negative, the results of learning Lettish will not be satisfactory and the realization of the Language Law will be doubtful. Some stereotyped impressions of different ethnolinguistic groups should also be taken into account. The type and strength of these impressions depend on various factors (nationality, age, sex, social background, level of bilingualism, etc.), but the most important reasons are distortions of the national policy and erroneous ideological theories. These theories proclaimed merging of nations already in the near future as well as the exceptional role of Russian as the greatest and most perfect language in contrast to the other languages. It seriously damaged the prestige of other languages, therefore some non-Russians who have lost their national identity are the most active fighters with the tendencies of national awakening of the Latvians. At present, Latvian scholars and teachers have two main tasks to be achieved, i. e., working out the methodics of teaching of the Lettish language to non-Latvians and giving them truthful information on the subjects related to the language policy. Wide information about the history of Latvia, the linguistic processes in the world and in Russia, as well as about the language policy in other countries will facilitate and guarantee the realization of the Latvian Language Law. 10