Die Areale Charakteristik von Wörtern und Wortbedeutungen im nichtdifferenzierenden Mundartwörterbuch

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI XXXVII (1997) LEKSIKOGRAFIJOS IR LEKSIKOLOGIJOS PROBLEMOS Ilga JANSONE VĀRDU UN VĀRDU NOZĪMJU AREĀLAIS RAKSTUROJUMS NEDIFERENCIĀLĀ IZLOKŠŅU VĀRDNĪCĀ Specifisks un maz pētīts dialektalajā leksikogrāfijā ir jautājums par ģeogrāfisko norāžu sistēmu, kas sniedz ziņas par vārda vai vārda nozīmes izplatību. Šīs norādes sevišķi nepieciešamas vārdnīcās, kas aptver plaša novada leksiku; tā tad arī topošajā “Latviešu valodas izlokšņu vārdnīca” (Bušmane, Kagaine 1980: 59–75; Kagaine 1985: 64–86), kas iecerēta kā relatīvi pilna tipa izlokšņu vārdnīca. Ģeogrāfiskās norādes atkarā no to vispārīguma vai konkrētuma pakāpes var būt dažādas: • vispārīgās norādes – dialekts, izlokšņu grupa vai kultūrvēsturiskais apgabals; • konkrētās norādes – noteikta izloksne. Nediferenciālā izlokšņu vārdnīcā (“Latviešu valodas izlokšņu vārdnīca”) atkarā no materiāla blīvuma parasti ir lietderīgi izmantot abus šo norāžu veidus. Tomēr jāievēro, ka tiem abiem ir savi plusi un mīnusi. Vispārīgās norādes aizņem maz vietas un uzskatāmi parāda kāda vārda vai vārda nozīmes lokalizācijas vietu, taču iespējamas neprecizitātes – kādu leksisko vai semantisko dialektismu minētā areāla atsevišķās izloksnēs var arī nelietot. Konkrētu izlokšņu uzskaitījums (sevišķi, ja ir blīvs materiālu vākums) aizņem daudz vietas, bet sniedz precīzas ziņas par leksēmas lietojumu norādītajā izloksnē. Vārdnīcas lietotājam, kurš pilnībā nepārzin Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, konkrētās norādes ne vienmēr sniedz pietiekamu priekšstatu par vārda vai vārda nozīmes lokalizācijas vietu. Ņemot vērā, ka katrai vārdnīcai piemīt zināma abstrakcijas pakāpe (piemēram, izlokšņu vārdnīcas areālās izplatības ziņā nedublē dialektālās leksikas atl antus, kas sniedz ziņas par nedaudzu vārdu izplatību relatīvi visās izloksnēs), vispārīgās norādes ieteicams lietot tad, ja vārds vai vārda nozīme aptver vai nu plašu izplatības areālu [sk. biķis1, bruceklis1], vai arī tas sastopams šaurā kompaktā areālā [sk. blozmē]. Leksikogrāfiskajā praksē vērojams, ka abi šo norāžu veidi tiek kombinēti. Nediferenciālā izlokšņu vārdnīcā ģeogrāfiskās norādes sastopamas divējādi: • pastarpināti – pie ilustratīvā materiāla un leksikogrāfisko avotu atsaucēs; • tieši – kā vārdisk(s (vai arī šifrēts) vispārīgo areālo norāžu vai konkrēto izlokšņu uzskaitījums un karšu veidā. Katra vārdnīca (īpaši izlokšņu vārdnīca) ir ne tikai lingvistisko, bet arī kultūrvēsturisko faktu avots – vārdnīcā ievietotais ilustratīvais materiāls sniedz ziņas gan par etnogrāfiskajām reālijām, gan par tautas paražām un ticējumiem. 137 Lai maksimāli parādītu šo kultūrvēsturisko slāni, “Latviešu valodas izlokšņu vārdnīcā” leksēmas katrai nozīmei pievienoti izlokšņu piemēri, kas izraudzīti tā, lai tie aptvertu dažādu kultūrvēsturisko apgabalu (Vidzemes, Zemgales, Kurzemes, Latgales, arī Sēlijas) izloksnes [sk. bedre]. Pastarpināti ziņas par leksēmas areālo izplatību var iegūt arī no leksikogrāfisko un citu publicēto avotu atsaucēm. “Latviešu valodas izlokšņu vārdnīcai” nozīmīgākais leksikografiskais avots ir K.Mīlenbaha un J.Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca” (ME I–IV) un tās papildinājumi (EH I–II), kuros rodamas norādes par vārdu ģeogrāfisko izplatību, kas tiek “pārnestas” arī uz topošo vārdnīcu [sk. blorcat 1,2, blikstiens] . Bez tām tiek izmantotas arī citas (pēc ME un EH izdotās) izlokšņu vārdnīcas, piemēram, “Ērģemes izloksnes vārdnīca” (ĒIV I–III), un izlokšņu materiāli, piemēram, izlokšņu apraksti Filologu biedrības rakstos un Valodas un literatūras institūta rakstos [sk. blumizers ..], atsevišķas monogrāfijas, piemēram, Stendes izloksnes apraksts (DR 1955 u.c.), kas arī netieši sniedz ziņas par leksēmu areālo izplatību. Atsauce uz “Latviešu literārās valodas vārdnīcu” (LLVV I–VIII) rāda, ka attiecīgā leksēma tiek uzlūkota par literārās valodas sastāvdaļu, resp. tā ir pazīstama arī izlokšņu pārstāvjiem. Ja vārds vai vārda nozīme nav izplatīts kompaktā areālā jeb, ja nav pietiekami blīvs vārda reģistrs, “Latviešu valodas izlokšņu vārdnīcā” tiek izmantotas tiešās ģeogrāfiskās norādes, t.i., tiek uzskaitītas izloksnes, kurās attiecīgais vārds ir reģistrēts. (Lai šis uzskaitījums neaizņemtu pārāk daudz vietas, ir iespējams izstrādāt izlokšņu nosaukumu saīsinājumus, kā tas ir darīts arī ME un EH). Savdabīgs un maz izplatīts tiešo ģeogrāfisko norāžu veids izlokšņu vārdnīcā ir kartes (Viereck 1988: 101–113), kuru izmantošanā ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, kartē var apvienot vairākus fonētiskos un morfoloģiskos variantus [sk. blusāt, blusuot; blusāties, blusuoties], otrkārt, kartē pārskatāmāk redzama leksiski semantisko dialektismu izplatība ārpus kompaktā areāla [sk. bruceklis]. Aplūkojot nediferenciālā izlokšņu vārdnīcā ietveramo vārdu krājumu areālā un lietojuma plašuma ziņā, lietderīgi šķiet izdalīt vairākas grupas. 1. Izloksnēs un literārajā valodā kopīgie vārdi. Ņemot vērā masu komunikācijas līdzekļu īpat­svaru, literārās valodas ietekme ir nenoliedzama visās izloksnēs un literārās valodas vārdus zin visu izlokšņu pārstāvji. Tomēr daudziem vārdiem noteiktā izlokšņu grupā var būt spilgti izteikts literārisma raksturs. Tādā gadījumā, kad ir iespējams konstatēt kāda literārās valodas vārda retu lietojumu kādā apvidū vai izlokšņu grupā, būtu dodamas ierobežojošās ģeogrāfiskās norādes: reti; lieto tikai jaunākā (vidējā) paaudze; nelieto u.c. [sk. bedre 1]. Ģeogrāfiskās norādes dodamas pie tām literārās valodas vārdu nozīmēm, stabilajiem vārdu savienojumiem vai frazeoloģismiem, kas atšķiras no literārās valodas. Protams šis dalījums nebūs absolūts, jo par vienīgo kritēriju literārās valodas vārda vai vārda nozīmes nošķiršanā tiek uzlūkota “Latviešu literārās valodas vārdnīca” (LLVV), kuras pirmais sējums iznācis jau 1972. gadā, bet 138 pēdējais 1996. gadā vēl atrodas tipogrāfijā. Svarīgi ir norādīt izplatības areālu arī tiem vārdiem vai vārdu nozīmēm, kas LLVV ievietoti ar norādi ‘apv.’ [sk. bruceklis 1], kā arī etnogrāfisko reāliju apzīmējumiem. 2. Nelitērārās sarunvalodas vārdiem, kas veido starpslāni starp literārās valodas vārdu krājumu un izlokšņu leksiku, piemīt zināms teritoriāls ierobežojums, kas parasti ir vēsturisko apstākļu nosacīts. Piemēram, ģermānismi vairāk izplatīti Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē, bet slāvismi – Latgalē. Dažiem šīs grupas vārdiem, kas saistīti ar noteiktu areālu, varētu dot vispārīgās ģeogrāfiskās norādes [sk. blumizers .. (iespējama vispārīgā norāde: Kurzeme, Zemgale, Vidzeme), blūdat ..]. 3. Dialektālās leksikas vārdiem, kas sastopami plašā areālā, (ja ir pietiekams materiālu vākums) būtu dodamas vispārīgās ģeogrāfiskās norādes uz kompaktu areālu, kā arī uzrādāmas konkrētas izloksnes, kur vārds vai vārda nozīme reģistrēta ārpus areāla [sk. bruceklis ..]. Šīs grupas vārdu areālo izplatību varētu atspoguļot arī lingvogeogrāfiskajās kartēs [sk. karšu paraugus]. (Vārdiem, kuri ir iekļauti “Latviešu valodas dialektu atlanta” leksikas kartēs, jādod atsauce uz šo darbu). 4. Dialektālās leksikas vārdiem, kas sastopami šaurā areālā, nepieciešams norādīt konkrētas izplatības vietas – izloksnes [sk. blozmē, biksiņš]. Šis dalījums ir iespējams tikai tad, ja ir pietiekami blīvs un pārbaudīts izlokšņu materiālu vākums; vārdnīcas sagatavošanas posmā, lai izvairītos no neprecizitātēm, ieteicams vairāk izmantot konkrētās ģeogrāfiskās norādes. Šķirkļu paraugi bačinas, bačiņi; vsk. bačiņš subst. Biešu (arī balandu) lapu zupa ar putraimiem un piena vai krējuma piedevu. bačinas, biešu bačinas, zupē izvāra putraimus mīkstus, lapas nuovāra acsevišķi, a nazi tā sakapā, liek iekšā [zupā], pielēi pienu-tās i biešu bačinas Kursīsos; biešu lapu zupu vāra ar pienu vai krējumu, vārijam bačiņus zupē ēst, kamēr vēl nebija [biešu], bietes lapas kamļēr vēl nebija. ar pienu vārīja, piebēra putraimus klāt, sagrieza tās lapas, nuokveldināja vēl bišķi Snikere; večuos laik(u)os, ta viņu [biešu zupu] sāuca – bačini, par bačiniem Bruknā; sauc par bačiņām. lapām uzlei vāruošū ūdeni, siki siki sagriež. kad putraimi mīksti, ber klāt. tāpat kā pie skābeņu zupas pieliek ūolas, liēsu gaļu, krējumu Zantē. Kurzemes un Vidzemes dienviddaļā, Zemgalē. ME I 247 ein Essen aus Beeten Auros, Pļaviņās, aus Beetenblättern Blidienē; Šķēdē – bačiņš oder aus Sauerampferblättern Kursīsos; EH I 197 Bēnē, Saldū (hier: in Milch gekochte Beetenblätter), Džūkstē (hier: eine Speise aus Beeten- und Meldenblättern und Grütze), bačiņi Beetensuppe Grenčos. 139 bačinas ‘biešu lapu zupa’ bedre subst. 1. Padziļinājums, iedobums (parasti zemes virsmā). aiz dārz bi liels dziļš bedr, kur vis vasar ūdeņc stāvei iekšķa Svētciemā; [mīkla]: juo vairāk ņem nuost, juo lielāks paliek – bedri, mārku ruok Valmieras apkārtnē; pa visu sēnu laiku ta jau dūmbēris bi, taga jau sauc bedreNīcā; tupuļu[kartupeļu] bedres bij uz Runča kalļina. tur iebērem rudeni tupuļus sākļai Sinolē; kartupeļus[ziemā uzglabāšanai] lika bedrē, teica arī – kapčā Bauskā. ● miruonu bedre, arī cietmetamā bedre – kartupeļu uzglabāšanas bedre, no kuras kartupeļus ziemā ārā neņem. mums nau tādas klātejamas bedres, bet ciētmetamās, veci cīlvēki saka – miruōņu bedres ĒIV I 159. ● klātejama bedre – kartupeļu uzglabāšanas bedre, no kuras kartupeļus ņem ārā arī ziemā. LLVV II 49–50; ME I 276; ĒIV I 158; reti (kā liter.) augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs, tā vietā duobe. 2. ... biksniņš subst.; demin. Salocīts auduma (parasti marles) autiņš, ko liek zīdainim starp kājām. tuo souc pa biksniņ, kuo līek kājstarpīņa couuri priekš tuo diben, lai nenuōvār t lielēis drēbs Svētciemā. bīkstīties v. Baidīties, bīties. aīts nebīkstas, ka naū suņ, viņ jo nevar no labibs izdzīt Jeros; nebīkstīes pa skādi, tā būs mana skāde, bet teū tik vaiga darīt tā, kā es lieku Džūkstē; arī Mežamuižā. EH I 223 Augstkalnē, Džūkstē. biķis subst. 1. Āmurveida rīks dzirnakmeņu asināšanai. biķs i a kuo kapin dziērns. viņam ab gāl spic, vide kač Īvandē; sudmaļu zellis kapinājis a tuo biķi tās dziērnas Grobiņā; dziērnakmeņ:s kapan a biķ Puzē. Kurzemē. EH I 219 Īvandē, Grobiņā. 140 // Āmurveida rīks (ar metāla daļas vienu smailu, otru plakanu galu) kā cieta (piemēram, sasalušas zemes, ledus) smalcināšanai, drupināšanai. biķis i. ku cērt. viņam bi viens gals nuo dzelža spic, uōtrs plakans, vidū kâc nuo kuôka. priêkš ciêt(a)s zemes ciršan(a)s, cērt zemi – ku ciētu vaîg cîrst, sasalušu zemi a biķi cērt Nicā; jaunākā laukā iegādāti biķi ar vienu galu platu sasalušas zemes ciršanai un citām vajadzībām Grobiņā. Kurzemē. EH I 219 Grobiņā. 2. Keksis. biķis i nuo dzelža uskaļc uz kuôka kâtu, viēns zaŗs i uz priêkšu un uōtrs i līks, ka var pastumt un piēvīlkt Nicā. 3. Stampa. k⁰ apustūs biķeja mucā ar biķi Sinolē; kāpuostu stampājamais, kad kāpuosti saēvelēti un salikti mucā, tuos sastampā jeb sabikē ar biķi – pasmagu kuoku, kam apaļa ripa galā Alūksnē. EH I 219 Mālupē, Gulbenē. Aizgūts; sk. EH I 219: aus d. Bicke. blikstiēns, blikstiņš subst. Acu plaksts. katię acę sovs blikstīs. blikstiņ kad emieg, aizkrit ciet: Dundagā; es jau gaid, ka mūs meitēns a drīz sāks mālēt tos blikstiēns zīls va zāļs Laucienā; blikstiņ a i liēs (govij) tiē i uz acs. ja viś guļ aizmidziēs, ta acs i ciē. ja viś guļ laukē un grēmuo, ta viņam acs i vaļēm Strazdē. EH I 229 Talsos. blozmē lok., nelok. Barā, kaudzē. atnāk [krogā], aizjem rūm, kārst’es pa kaktem. danč’e un lek’e viēn kā zviērbal, kad sagāi:š viēn’e blozm’e kuôp Puzē; tā sasviēsts viēnę blozmę Ugālē; arī Piltenē. EH I 231 Ugālē. blūdāt, blūdēt, blūdīt v. Maldities; bezmērķīgi klaiņot. kūr tu t’ik ilg’i blūd’eji, ka is sātu naguōji? Preiļos; jis vysu nakt’i bludā pa m’ežu Pildā; pyrmū raizi, ka b’eju Reigā, blūd’eju v’īn Kalupē. Latgalē. Aizgūts; sal. kr. блудить ‘блуждать, плутать’ СРЯ I 116. blumizers, blumizeris, blūmizers, blūmizeris subst. Mutes harmonikas. blumīzeri – tuō pūš a muti tā, ka la’i skaņ. smukas meldiņas var īspēlēt Kursišos; māte nuōpirka nuō mugurbuōdniēka blumīzeri, la’i brālītis pūš Ir lavā; bērniem bij mutes plēšinas vai blūmizerēs Bauskā; nekāda ballē tur nebijā, ar blumizeru viēn spēlēja Kuldigā; mutes ārmūonikas saucē pār blūmīzeri Sinolē; spēleja uz ķemmēm, ūn bij ār tāc blūmizers Mežotnē; blumizers visres lidze, kad vaig, tad uzpūš šoķ blumizer Dundagā; blumeižers – koādrāis taice Dignājā; blumizeris Piltenē, Zantē; blumizers Kandavā, Laidzē (Graudiņa VI), Puzē, Vandzenē; blumīzers (jo -c.) Stendē (DR 1955, 111). Aizgūts; < nd brummisern DR 1955, 111. blusāt; blusuot v. 1. ... 2. Sīki burbuļot pirms vārīšanās. īden̦c blusuo, tū-līn sāks vārīties Braslavā; ...ka tas ūdens blusuo, tad tā maizes jāušana Jērcēnos; abrīnā ielēja tādu, kā jau blusuoja ūden̦c, mīlti [klāt], ņēma saklapēja ritīgi [mīklu] Burtniekos; ūden̦c blusuo. ta ka ūden̦c blusuo, tad vis ritīgākais priekš maizes Rencēnos; arī blusuot 141 Jaunburtnieķos, blusāt Trikātā. Sal. arī blusāties (2), blusuoties. 3. ... blusāties; blusuoties v. 1. ... 2. Sīki burbulot pirms vārīšanās. blusuōjās ūdens. ūdens tā kā kustas, vēl nevārās, bet blusuōjās Naukšēnos; ka sāk ūdens blusoties, ka lēka aūksā tāds ka blusins, ta lej miltim virsū Jeros; ūdeņc tāduos burbulišuos met, blusājas, ta esuot laps[mīklas jaušanai] Ēvelē; ūdeņc sāk blusuoties, ta kuļ milts iekšā Ķonos; ūdeņc blusuōjās, met, sit aūksā [burbulišus], vārītēs nevar laist, milti pārdeg, ta i tāda glīdaiņa [maize], garaužu sit vaļā Rencēnos; blusāties arī Jercēnos; blusuoties Kārķos. EH I 232 blusuoties sub v. blusuot Jeros; ĒIV I 177 blusāties. Sal. arī blusāt, blusuot (2). 3. ... blusāt ‘sīki burbulot pirms vārīšanās’ bļorcāt v. 1. Stampāt. bļorcā mālus – mīca, lai sīksti Vecatē. ME I 321 Duntē, Stienē. 2. Brist, bradāt (pa dubļiem, netīriem, duļķainiem ūdeņiem). neviēnc negrib pa netīrīm ūdeņīm pa tuo bļorcu bļorcāt Vecatē; nebļorca pa dubļim! Svētciemā. ME I 321 bļorcāt; EH I 234 bļorcāt Lielsalacā. 3. Kustināt (piemēram, ko skalot šķidrumā), radot šļakstiem līdzīgu troksni. lēji kartiņ kuivīm ūdeņ virsa un bļorcej, kustinej tuo kuŗu Vainižos. 4. Maist, jaukt (šķidrumu), radot šļakstiem līdzīgus trokšņus. nebļorca, ber ēd! Svētciemā. 5. Mazgāt. Limbažos. bruceklis; bruceķis subst. 1. Galoda (parasti izkapts asināšanai). tuo sauc strīķs. veç ļauds sauc pa bruceķi. iskapš bruceķis. nu jau pa strīķ sauc Dundagā; tie ritīgie bruceķi i tād kuok delīt, kam abās pusēs uzsmērēt tād ās graņit. te 142 granīte, es duomā, i piejaūkc cement, la vīn, saturās, la vīn nebierst nuost. ta i tād akmen bručeķļ a tiēm kuōks ne·maz nau. vis tas bručeķļs i nuo viēn akmen. senāk jau paš tuos bručeķļs taisī, ūztaiši tād kuōk lāpstin un ta a iļen nuo abam pusem vīn lab saduōrstī. ta nuōsmērē abs tas pus a dār un uzkaisī as smilt viērs. tuo smilt a āmar iesit ieks tuos caūruminuos, ta ļāv vinam nuōkaļst un ta nuōdāruō un nuōkaisī akal a smilt. ta tik ilg, kamēr bi diezgan biēz kārt, it senāk tie bručeķļ bi vel savādāk. ta tik bi tād saduōrstīt kuōk lāpstin, ka gā plaut, ta paņēm tāde kulīte smilt līdz. ka vaidze brućināt, ta uzkaisī tuo smilt uz tuo bručeķļ un brućinā. la ta smilt labāk turēties klāt, ta tuo bručeķļ apslapinā pa'priekš ku bi ūdens īvandē; bručeķlis i paštaisīta galūda, kuo uzasināt izkapti. ieduo mān savu bručeķli uzbrućināt iskapti! Nicā; bručeķļi taisīti nuō smīrģeļa akmeņa. tāda galūdiņa. pa tuō zuōbiņu nuōsvīkstina. tad atkaļ piē kuōka lēja klāt tādu pika masu kuōpā ar smīģeli. tam bručeķļim bij tāda ruōciņa. pļaujūot bručeķļi tur ruōkā vai kabatā Nīgrandā; viš isķep’c’ brućina ar bruć’ēkļi Saikavā; bručeķlis – galūdiņa vai mākslīgs smilšakmiņš ar dēlīti vidū. bručeķļus pirka buōde izkapsū asiņāšanai Vecatē. Kurzemē; ārpus areāla Vecatē, Saikavā. ME I 338 bručeķlis Dundagā, Kuldīgā; EH I 244 bručeķlis arī Saldū, Īvandē, Saikavā; EH I 244 bručeķļs Dunikā, Grobiņā, Kalētos, Bartā, Rucavā. LLVV I 130 apv. 2. Linu kulstamā ierīce. [kulstīšanai] bi akal tāda dēle un tāc bručeķlis bi, tāc braūčeķlis bi, a kuō linus kulkstīt Nicā. 3. EH I 244 bručeķlis ‘ein Schrampfadern’ Bikstos. 4. Lieks, nevajadzīgs cilvēks. tas tāc bručeķlis – gruōzās pa vidu Nicā. ME I 338 bručeķlis ‘ein überflüssiger Mensch, ein fünftes Rad’ Grobiņā. 5. ME I 338 bručeķļs ‘ein unordentlich gekleideter Mensch’ Zasā. bručeķlis ‘galoda’ bručeķlis, bručeķļs 143 LITERATŪRA B ū š m a n e B., K a g a i n e E. 1980: Izlokšņu vārdnīcu tipi un latviešu dialektālo vārdnīcu veidošanas jautājumi. – Latvijas PSR ZA Vēstis 8, 59–75. DLJ – Dialektālās leksikas jautājumi, Rīgā: Zinātne, 1986. DR 1955: D r a v i ņ š K., R ū ķ e V. Leute und Nominalformen der Mundart von Stenden 1 Einleitung, Akzent und Intonation, Lautlehre. Lund. EH I–II – E n d z e l ī n s J. u n H a u z e n b e r g a E. Papildinājumi un labojumi K.Mühlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai 1–2, Rīgā, 1934 – 1946. ĒIV I–III – K a g a i n e E., R a ģ e S. Ērģemes izlokšņu vārdnīca 1–3, Rīgā: Zinātne, 1977–1983. G r a u d i ņ a M. 1958: Laidzes un Kandavas izloksne. – Valodas un literatūras institūta raksti 6, Rīgā, 1958, 257–297. K a g a i n e E. 1985: Apvienotās latviešu izlokšņu vārdnīcas veidošanas problēmas. – Valodas aktualitātes 1984, Rīgā: Zinātne, 1985, 64–86. LLVV I–VIII – Latviešu literārās valodas vārdnīca 1–8, Rīgā: Zinātne, 1972–1996. ME I–IV – M ū l e n b a c h s K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J.Endzelīns 1–4, Rīgā: Kultūras fonda izdevums, 1923–1932. V i e r e c k W. 1988: A Dictionary of English Dialects – the Date of the Survey of English Dialects Dictionaryized. – Symposium on Lexicography IV. Proceedings of the Fourth International Symposium on Lexicography April 20–22, 1988 an the University of Copenhagen. Lexicographica Series Maior 26, Tübingen, 101–113. VLIR VI – Valodas un literatūras institūta raksti 6, Rīgā: Zinātne, 1958. СРЯ I- Словарь русского языка 1, Москва: Государственное издательство иностранных и национальных словарей, 1957. ŽODŽIŲ IR JŲ REIKŠMIŲ AREALO CHARAKTERISTIKA NEDIFERENCINIAME TARMIŲ ŽODYNE Santrauka Šiame straipsnyje nagrinėjama specifinė tarmių leksikografijos problema – geografinių nuorodų pateikimo sistema, kurią sudaro bendrosios nuorodos (tarmė, istorinė sritis, rajonas) ir konkrečiosios nuorodos (šnekta). Tokios nuorodos, aiškinančios žodžio ar tam tikros jo reikšmės paplitimą, nediferenciniame tarmių žodyne pateiktinos dvejopai – netiesiogiai (prie iliustracinės medžiagos) ir tiesiogiai (arealo nuorodų ar šnektų sąrašas bei žemėlapiai). Arealo ir vartojimo požiūriu tikslinga išskirti kelias žodžių grupes, kurios čia analizuojamos smulkiau: 1) tarmių ir bendrinės kalbos bendroji leksika; 2) neliteratūrinė šnekamosios kalbos leksika; 3) tarmių leksika, vartojama plačiame areale; 4) tarmybės, vartojamos vienoje ar keliose šnektose. DIE AREALE CHARAKTERISTIK VON WÖRTERN UND WORTBEDEUTUNGEN IM NICHTDIFFERENZIERENDEN MUNDARTWÖRTERBUCH Zusammenfassung In der dialektalen Lexikographie ist das Problem des Systems geographischer Angaben, die die Information über Verbreitung des Wortes resp. der Wortbedeutung bieten, spezifisch. In 144 der lettischer Sprachwissenschaft hat sich dieses Problem während der Arbeit am “Wörterbuch lettischer Mundarten” aktualisiert. Geographische Angaben können hinsichtlich des Grades ihrer Verallgemeinerung oder Konkretisierung unterschiedlich sein: 1) allgemeine Angaben – Dialekt, die Mundartgruppe oder kulturhistorisches Gebiet, Region; 2) konkrete Angaben – eine bestimmte Mundart. Im nichtdifferenzierenden Wörterbuch (abhängig von der Dichte des Materials) ist in der Regel angemessen, diese beide Typen der Angaben zu verwenden, die am entsprechenden Wort bzw. der entsprechenden Wortbedeutung zu bieten sind: 1) vermittelt – bei illustrativem Material und lexikographischer Quelle; 2) direkt – als wörtliche (oder auch kodierte) Auflistung von allgemeinen arealen Angaben oder konkreten Mundarten sowie als Karten. Es erscheint zweckmäßig, bei Betrachtung des ins nichtdifferenzierende Wörterbuch einzufügenden Wortgutes in arealer Hinsicht und beträchtlich seiner Gebrauchsdynamik mehrere Gruppen aufzustellen: 1. Für Mundarten und Literatursprache gemeinsame Wörter. 2. Nichtliterarische umgangssprachliche Wörter. 3. Wörter der dialektalen Lexik, die in breitem Areal vorkommen. 4. Wörter der dialektalen Lexik, die in engem Areal vorkommen. 145