On some case forms of personal pronouns in ancient Latgalian Written sources and up-to-date dialects

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI XXXIX (1998) Anna STAFECKA Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituts, Rīga PAR DAŽĀM PERSONU VIETNIEKVĀRDU LOCĪJUMU FORMĀM SENĀKAJOS LATGALIEŠU RAKSTOS UN MŪSDIENU IZLOKSNĒS Latvijā vēsturiski ir izveidojušās divas rakstības tradīcijas: latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda, kura balstās uz vidusdialekta jeb lejaslatviešu izloksnēm un latgaliešu rakstu valoda, kuras pamatā ir augšzemnieku jeb augšlatviešu dialekta latgaliskās izloksnes. Latgaliešu rakstības sākotne meklējama 17.gadsimta beigās, kad parādās pirmie latgaliskie ieraksti1, bet pirmā zināmā latgaliešu grāmata – 1730.gadā Viļņā izdotā „Katoliszka Dzismiu Gromota..“ – nav saglabājusies, tā minēta bibliogrāfiskajos rādītājos2. Latgaliešu rakstības izveidi nosaka vēsturiskā situācija. Pēc kārtējās Livonijas pārdalīšanas 1629.gadā Latgale joprojām paliek katoliskās Polijas ietekmē, bet Kurzemē un Vidzemē nostiprinās luterānisms. Uz Daugavpili pēc izraidīšanas no Rīgas un Cēsīm pārceļas jezuīti un sāk dibināt misiju centrus. Daugavpils kļūst par ievērojamu jezuītu centru Eiropā, te tiek atvērtas jezuītu skolas3. Veikdami misionāru pienākumus, jezuīti apgūst vietējās izloksnes. Rodas nepieciešamība pēc grāmatām vietējā dialektā, jo līdzšinējā katoļu baznīcas literatūrā valda t.s. J. Elgera rakstības tradīcija, kas balstīta uz lejaslatviešu runas formu un ir pasveša Daugavpils apkārtnes latviešiem. Taču arī vietējās izloksnes nav viendabīgas. Valodas līdzekļu variantu dažādība liek rakstu autoriem meklēt kompromisa jeb virsdialektālu rakstu valodas formu, izvēloties ne tikai vienu vai otru vietējo izlokšņu variantu, bet arī attiecīgo lejaslatviešu rakstu tradīcijas vai citas valodas (poļu, latīņu) ekvivalentu. Kā valodas līdzekļu izvēle atklājas personu vietniekvārdu formu lietojumā latgaliešu rakstu valodas senākajā posmā, mēģināts apzināt, aplūkojot šo formu lietojumu trijos nozīmīgākajos rakstības pieminekļos: 1753.gadā izdotajā evaņģēliju tulkojumā „Evangelia Toto Anno..“ (Ev), 1821.gadā izdotajā garīgo 1 Skat., piemēram, B r e ž g o B. Latgolas pagōtne, Daugavpils, 1943, 109.lpp. 2 M a n t e u f f e l G. Bibiographische Notiz über Lettische Schriften, welche von 1604 bis 1871 in der hochlettischen oder sog. oberländischen resp. polnisch-Livländischen Mundart veröffentlicht worden sind in rein chronologischer Ordnung zusammengestellt. – Magasin herausgegeben von der Lettisch-Literärischen Gesellschaft, Mitau, 1885, Bd 17, St. 2, S.184; S e i l e V. Grāmatas Latgales latviešiem. Rīgā, 1936, 14–15. 3 K l e i n t j e n s s J. Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos, Rīgā, 1940, 1, 243–260. 140 dziesmu krājumā „Dzismies Swatas...” (DzSw), kā arī 1805.gadā izdotajā kristīgās mācības izskaidrojumu grāmatā „Wyƒƒa Mocieyba Katoliszka...” (WMK). Kā Latgales izloksnēs, tā arī latgaliešu rakstu avotos lielākā locījumu formu dažādība ir personu vietniekvārdiem. Rakstu avotos dominē 1. un 2.personas vietniekvārdu vienskaitļa ģenitīva forma manis, tevis kā Tis ir kotris pec manis atnoks Ev 4, ey pakal manis Ev 9, jùs na eƒƒit gudynowu ƒzy manis Ev 30, piec tewiś DzSw 56, diel Tiewis DzSw 70, diel' tiewis WMK I 129, nalidzit barnim nokt’ pi manis WMK II 43, kas nav raksturīgas Latgales izloksnēm (ar galotnes patskaņa zudumu tās sastopamas tikai Latgales ziemeļu izloksnēs, piemēram, mànc’ Baltinavā). Formas manis, tevis toties atrodamas 1732.gadā izdotajā J. Špungianska gramatikā „Dispositio imperfecti...“, kura, iespējams, ir kompromisa rakstu formas meklējums starp diviem galvenajiem latviešu valodas dialektiem4, gan arī vēlākajās 19.gadsimta latgaliešu gramatikās (Akielewicz 1817: 14; Kossowski 1853: 12), kā arī 20.gadsimta latgaliešu normatīvajās gramatikās (Skrinda 1908: 36; Trasuns 1921: 20; Strods 1933: 20; Daškeviča 1936: 42). manis, tevis latgaliešu rakstos pārņemtas no lejasslatviešu rakstu valodas. Taču rakstu avotos atspoguļoti arī Latgales izloksnēm raksturīgie locījumu formu varianti. Tā evaņģēliju tulkojumā un grāmatā „Dzismies Swatas...” visai bieži sastopama senāka parādība, kad netiek šķirta vienskaitļa ģenitīva un akuzatīva forma, piemēram, ka byus atjemta nu mani Ev 56, na redzeƒit mani nu ƒzo tayka Ev 9, ikƒzan mani tycti Ev 84, un jau na redzeƒit mani Ev 41, apdzies iksz mani wyssas ikaroszonas launas DzSw 13, nu Tiewi łyudzu ayz bildiey ƒzonas Dz Sw 68, pi Tiewi ir daudź źelestibu DzSw 109; sal. izloksnēs: mańi ź t’i nau Andrupenē Adt 12, kaļ p'i c mańi raudova Izvaltā, Adt 39, b'eja àiz mańi gonùs Pildā. Aplūkotajos rakstu avotos nav konstatēti ģenitīvi ar -e resp. -a (maņa, t'ev'à), kas veido plašu lietojuma areālu Latgales centrālajās un austrumu izloksnēs. 4 Šīku šīs gramatikas analīzi devis R. Grabis, skat. G r a b i s R. Latviešu valodas gramatikas 18.gs. pirmajā pusē. – LPSR ZA Vēstis, 1984, Nr.9, 89–97. 141 Tie latgaliešu rakstos ienāk tikai 19.gadsimta vidū, bet 20.gadsimtā latgaliešu rakstu valodas normēšanas gaitā paliek izolēti un nav fiksēti nevienā no latgaliešu normatīvajām gramatikām. Vienskaitļa akuzatīvs mani, tevi ir dominējošais gan aplūkotajos rakstu avotos, gan mūsdienu Latgales izloksnēs, piemēram, jis mani pagūdinos Ev 42, apguls apleyk tiewi Ev 57, kab tu pret tiewi WMK I 39, uz rukom tiewi nosos' WMK I 115, eļjit mani piiamufzy WMK I 185. Taču visai bieži akuzatīva nozīmē lietotas arī senā instrumentāļa formas manim, tevim (it īpaši aiz prepozīcijām), piemēram, pijacyja ap tiewim Ev 25, Winļz liciebyu dus ap manim Ev 45, ku es dzierzu ap tiewim Ev 56, tyudzit tikwin par manim Diwu WMK I 119, adgoia Motie Kunga muna uz manim WMK 118, še Wyfļa ziemie ir pret tiewim WMK II 160, uz Tiewim DzSw 60. Šādas formas sastopamas gan Latgales izloksnēs, piemēram, adguo iz manīm Nautrēnos, runūom ap t'āvīm Bērzgalē, gan dažās Zemgales vidus izloksnēs (Rudzīte 1964: 225), kā arī veclatviešu tekstos (Barbare 5). Instrumentālis daļā Latgales izlokšņu (it īpaši Dienvidlatgalē), tāpat kā lielākajā daļā leizemnieku izlokšņu, ir jauninātās akuzatīvam līdzīgās formas ar -i- mani, tevi, kuras retumis atrodamas arī rakstu avotos, piemēram, krystā systu leydz ar Tiewi Dz Sw 42. Dominējošās tomēr rakstu avotos ir vecā instrumentāļa formas kā way na eļļi ļadereis ar manim por graļļi Ev 21, na tureļi dalas liidz ar manim Ev 33, kotrys na toļa ar manim, tis izbórsta Ev 27, treys dinas cijz ar manim Ev 55, Diws ir ar Tiewim DzSw 72. Mūsdienu Latgales izloksnēs tās acīmredzot ir zūdoša parādība un sastopamas galvenokārt vecākās paaudzes runā. Izloksnēm raksturīgās vienskaitļa lokatīva formas manī, tevī aplūkotajos rakstu avotos nav fiksētas. Tāpat kā leizemnieku rakstos, arī te lokatīva nozīmē lietotas konstrukcijas ar iekš, iekšan un ģenitīvu manis, tevis, piemēram, na tycja ikļzan manis Ev 42, tis palik ikļzan manis Ev 50, na pames ikļz tiewis akminia wiers akminia Ev 58, Kad ikļz manis tureia nuceļiu ‘cerību’ WMK I 93, kotry ikļz manis tyc WMK I 175. 142 Tās proponētas arī 19.gadsimta latgaliešu gramatikās (Akielewicz 1817: 14; Kossowski 1853: 12). Daudzskaitlī 1. un 2.personas vietniekvārdiem kā izlokšnēs, tā arī rakstu avotos ir mazāk locījumu formu variantu. Ģenitīvā parastas ir formas mūsu, jūsu, rakstu avotos tās sastopamas arī aiz prepozīcijām, kuras latviešu literārajā valodā un lejzemnieku izlokšnēs pārvalda datīvu, piemēram, Kuram nu jù[[u Ev 65, pec iusu stieyksimes DzSw 26. Grāmatā „Wy[[a Mocieyba Katoliszka..“ aiz prepozīcijām konsekventi lietots mūs, jūs, piemēram, patykusie diel myus WMK I 21, Diel atpe [ifzonys myus nu graka WMK I 22, Kay invadniks myusu atroda uz Siewim mieykstu [irdi pi myus WMK I 109, gryb nu myus byut’ gudynots WMK I 165. Taču rakstu avotos aiz prepozīcijām sastop arī datīva formas, piemēram, kas nu jums dawe[[uz manis graku Ev 30, prycas jù[[u nikas ne atiims nu jums Ev 42, e[[i pi mums ktotu Dz Sw 1. Ar latviešu literāro valodu un lejzemnieku izlokšnēm identās akuzatīva formas mūs, jūs (myus, jyus) dominē arī latgaliešu rakstos, piemēram, kay es a[[mu uyciews jus Ev 33, pidu[[im tim, kotry myus abkaytynoy WMK I 109. Tās izplatītas Latgales dienvidu un rietumu izlokšnēs. Akuzatīva nozīmē rakstu avotos sastopami arī senie datīvi mums, jums, galvenokārt evaņģēliju tulkojumā un garīgo dziesmu krājumā, piemēram, kad mes at[aciu//bem tim, kotry mums syutija Ev 3, nikas mums naway fadereis Ev 21, Kungs, glob mums Ev 18, Siwites cytas nu myu fie jom porbyidija mums Ev 36, Nu baznieycom izjzkie rs jums Ev 45, Globoy mums nu netaymibu DzSw 2, tyma dinā sorg mums DzSw 21, ispestiey mums DzSw 40, Jam mums zam sowas globszonas DzSw 80, Nuwied mums ti, kur pats essi DzSw 117. Šādas formas mūsdienās sastopamas atsevišķās Latgales izlokšnēs, piemēram, sūn’c jūms i sajēma, sūn’c jūms i palaiss Izvaltā Adt 38, Lgr 516 arī no Barkavas, Dagdas, Vārkavas. Plašāku lietojuma areālu tās veido Zemgales un Vidzemes sēliskajās izlokšnēs. Tās sastopamas arī lejzemnieku vecajos rakstos (Manceļa darbos), kur skaidrojamas ar izlokšņu ietekmi (Barbare 12). 143 Arī daudzskaitļa lokatīva formas ar iekš, iekšān un datīvu (retāk ģenitīvu) pārņemtas no lejzemnieku rakstiem, piemēram, way tod na twieyka sirds myusu ikžan mums Ev 37, un kas tikwin iksz iums turis DzSw 15, nokuža guda, kotrys ikžz myus byuš apiowieyts WMK I 63. kab winia [ticiba] na patyktu ikžz mums woja WMK I 74. Atšķirībā no latviešu literārās valodas un lejzemnieku izlokšņu, Latgalē saglabājušies senākie 3.personas vietniekvārdi jis, ji (jei) un daudzskaitlī jie (ji) jās (juos). Tie lietoti arī senākajos latgaliešu rakstu avotos līdzās lejlatviešu viņš, viņa, viņi, viņas, piemēram, Un waycowa winia un facyja jam Ev 4, wini jam paſacyja Ev 13, Winsz ſacyja uz winim Ev 15, Ayſto zynawa, kas jis ir Ev 13, piec Diwa Jey ir pyrma WMK I 123. Grāmata „Wyſſa Mocieyba Katoliszka..“ lietots galvenokārt Latgales dienvidu izlokšņu raksturīgākais is, piemēram, lai Is ab ju badojas WMK I 35, Is aizit mums prižka WMK II 71, Way war is apſadumot WMK I 156; sal. izlokšņēs: is kuozuōs biè Asūnē, brāuk' is vār Aulejā, žāluōt' is kā muočā, tā žalova Skaistā. Sporādiski evaņģēliju tulkojumā fiksēts vietniekvārda katrs lietojums personu vietniekvārda viņš nozīmē: Kotrys celis pajeme Barnu un Moti jo nakti, un nugoja uz Egyptu Ev 10, sal.: Tod winsz celis pajeme Barnu un Moti jo un atgoja Ev 12; arī daudzskaitlī: Kotty ‘vini’ isklauſijužy Kienina nugoja Ev 14. Atšķirībā no 1. un 2.personas vietniekvārdiem, kuriem lokatīva nozīmē rakstu avotos parasti lietotas konstrukcijas ar iekš, iekšān un ģenitīvu, 3.personas vietniekvārdiem atspoguļotas arī izlokšņu raksturīgās lokatīva formas, piemēram, na zyni, kas jamā [Jeruzalemē] nutika tom dinam Ev 35, ihyka imā [siksnā] WMK I 50, igodoi kay cieszki ‘bieži’ imā [grēkā] eſſi krytis WMK II 146, daudž imā [dzīvē] ir worgū un badū WMK II 160, igoia imā [baznīcā] diel applesžonys iós monta WMK I 162. Tomēr vairumā gadījumu lokatīva nozīmē lietotas konstrukcijas ar iekš, iekšān un ģenitīvu. Jāpiebilst, ka biežāk sastopami ģenitīvi no jis, ji, piemēram, 144 Ikf̦zan jo dzieywie byja Ev 7, Kas tyc ikf̦zan jo, tys na top fudiets Ev 47, ikf̦ jó [cepļa] imiest’ WMK I 20, Tycieyba tu iksz Jó padareja WMK I 32, Radieja iksz jó dweseli protieygu WMK I 12, ikf̦ iós [Baznīcas] WMK I 77, caur pawielefzonom kotras ikf̦ iós [ticibas] turim WMK I 74. Taču sastopamas arī konstrukcijas ar iekf̦, iekšan un genitīvu viņa, viņas, piemēram, želeftiba Diwa byja ikf̦zan winia Ev 11, ifoka dzieyt ora tūs, kotry pordowowa ikf̦ z winias [svētnīcas] Ev 58, ab waiadzieybu tycieyfzonys ikf̦ Winia WMK I 186, io ikf̦ winis [domas] turim patikf̦zonu WMK I 192. Līdzīgi atveidots arī daudzskaitļa lokatīvs, kurš aplūkotajos rakstu avotos lietots visai reti, piemēram, imōs [baznīcās] kawieiāmes WMK I 161, apsaimtis imūs [grēkos] wayrog nakryst’ WMK II 68, vai arī daudzskaitlī: ik wins, kotrys tyc ikf̦zan winu Ev 87. Minētās lokatīva formas sastopamas arī 19.gadsimta latgaliešu gramatikās vienskaitlī: iksz Jo, ios v. Jymā (Akielewicz 1817: 16; Kossowski 1853: 13); daudzskaitlī: iksz Jm, iom, Jymīs, jymōs (Akielewicz 1817: 16), iksz Jm, iom, iksz Winim, winiom v. winiūs, winiōs (Kossowski 1853: 13). Daudzskaitļa genitīvam Latgales izloksnēs ir divi varianti: jū un jūs. Evaņģēliju tulkojumā lietots galvenokārt jū, piemēram, kad jū naway Ev 10, ayfto jū byja nikny dorbi Ev 47, parodija winiam wyf̦as Kienif̦ies Paf̦aula un gudu jū Ev 25, Nu auglu jū pazieyst winius Ev 55, Un topa wala acs’ ju Ev 36, retāk sastopams jūs, piemēram, Tod atwiera jūs f̦apraf̦zonu Ev 38, tomova natycieybu jūs Ev 44, winf̦ atpeftieys sowus lauds nu grakim jus Ev 82. Savukārt grāmatā „Wyf̦a Mocieyba Katoliszka..“ konsekventi lietots jūs, piemēram, kayda jūs bija sapraszona WMK I Ievads, waiag leydzynot jūs waiadzieybas WMK I 184, pleysa jūs sirds’ nu dus’mis WMK I 110, dadzierdusie tu jūs runu WMK I 119, wyf̦i nu jūs mo iom atfyftoios WMK I 172, nu jūs WMK II 172. 145 Mūsdienās jū sastopams galvenokārt Latgales dienvidrietumu izloksnēs, bet jūs – plaša areāla pārejas izloksnes. Retāk rakstu avotos lietots lejzemnieku viņu, piemēram, kūt pi winiu Ev 6, komart pi winiu daisi WMK II 151. Aplūkojot personu vietniekvārdu lietojumu pirmajos nozīmīgākajos latgaliešu rakstu avotos, var secināt, ka vietniekvārdu locījumu formu lietojums tajos atbilst Latgales un Augšzemes (Ilūkstes apkārtne) izlokšņu dotumiem. Visai spēcīga ir arī lejaslatviešu rakstības tradīcijas ietekme. Gauta 1998 02 19 LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS A k i e l e w i c z E. 1817: – Grammatyka Inflancko – Łotewska krotko zebrana dla Uczących się Języka Łotewskiego, W Wilnie. 44 s. Adt – Augšzemnieku dialekta teksti, Rīgā, 1983. B a r b a r e D z. – Vietniekvārds. – Morfoloģiskās sistēmas attīstība (manuskripts), atrodas izdevniecībā „Zinātne“. D a š k e v i č a V. 1936: Latgališu volūdas gramatika, Moskova. Dz Sw – Dzismies Swatas uz guda Diwa Kunga, Jumprowas Maryas un Diwa Swatu izdrukowotas Wilnā pi Baznickungu Bazylīnu 1821.goda. K o s s o w s k i T. 1853: Grammatyka Inflansko – Łotewska dla uczących się języka Łotewskiego, Rīgā. Lgr – E n d z e l i n s J. Latviešu valodas gramatika, Rīgā, 1951. R u d z ī t e M. 1964: Latviešu dialektoloģija, Rīgā. S k r i n d a O. 1908: Łatwišu wohudas gramatika, Piterburga. S t r o d s P. 1933: Pareizraksteibas vōrdneica, Rēzeknē. T r a s u n s F. 1921: Łatwišu wohudas Gramatika del latgališim, Rīgā. WMK – Wyssa Moceiba katoliszka caur waycoszonom un atsac ieyszonom sabykta..., Połocka, 1–2, 1805. DĖL KAI KURIŲ ASMENINIŲ ĮVARDŽIŲ LINKSNIŲ FORMŲ SENIAUSIUOSE LATGALIŲ RAŠTUOSE IR DABARTINĖSE TARMĖSE Santrauka Straipsnio tyrimo objektas – asmeninių įvardžių linksnių formų variantai seniausiuose latgalių rašytiniuose šaltiniuose palyginant juos su dabartinių latvių aukštaičių tarmių duomenimis. Nagrinėta medžiaga leidžia daryti išvadą, kad asmeninių įvardžių tarminis pagrindas rašytiniuose tekstuose buvo ne vien Latgalos pietinės, bet ir Žiemgalos sėliškosios tarmės (prie Ilūkstės). Be to, latgalių raštuose pastebėta ir latvių senųjų raštų tradicijos įtaka. 146 ON SOME CASE FORMS OF PERSONAL PRONOUNS IN ANCIENT LATGALIAN WRITTEN SOURCES AND UP-TO-DATE DIALECTS Summary The subject of the investigation of this article is the variation of case forms of personal pronouns in the oldest sources of Written Latgalian in comparison with data of up-to-date dialects of High Latvian, The analized material lets to draw a conclusion that the dialectal basis of the personal pronouns in writting texts were not only Southern dialects of Latgale but also Selonian dialects of Zemgale (near Ilūkste). The influence of Old Latvian written tradition also is observed. 147