On some case forms of personal pronouns in ancient Latgalian Written sources and up-to-date dialects

Emy wp mē a x Eat tia Anna STAFECKA i Latvijas Universitates Latviešu valodas instituts, Riga i PAR DAŽAM PERSONU VIETNIEKVARDU LOCIJUMU FORMAM SENĀKAJOS LATGALIEŠU RAKSTOS UN MŪSDIENU IZLOKSNĒS Latvijā vēsturiski ir izveidojušās divas rakstības tradīcijas: latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda, kura balstās uz vidusdialekta jeb lejaslatviesu izloksnēm un latgaliešu rakstu valoda, kuras pamatā ir augšzemnieku jeb augšlatviešu dialekta latgaliskās izloksnes. Latgaliešu rakstības sākotne meklējama 17.gadsimta beigās, kad parādās | pirmie latgaliskie ieraksti', bet pirmā zināmā latgaliešu grāmata — 1730.gadā | Vilna izdotā „Katoliszka Dzismiu Gromota..“ — nav saglabājusies, tā minēta bibliogrāfiskajos rādītājos”. | Latgaliešu rakstības izveidi nosaka vēsturiskā situācija. Pēc kārtējās Livonijas pārdalīšanas 1629.gadā Latgale joprojām paliek katoliskās Polijas ietekmē, bet | Kurzemē un Vidzemē nostiprinās luterānisms. Uz Daugavpili pēc izraidīšanas | no Rīgas un Cēsīm pārceļas jezuīti un sāk dibināt misiju centrus. Daugavpils kļūst par ievērojamu jezuītu centru Eiropā, te tiek atvērtas jezuītu skolas”. Veikdami misionāru pienākumus, jezuīti apgūst vietējās izloksnes. Rodas nepieciešamība pēc grāmatām vietējā dialektā, jo līdzšinējā katoļu baznīcas literatūrā valda t.s. J. Elgera rakstības tradīcija, kas balstīta uz lejaslatviešu runas formu un ir pasveša Daugavpils apkārtnes latviešiem. Taču arī vietējās izloksnes nav viendabīgas. Valodas līdzekļu variantu dažādība liek rakstu autoriem meklēt kompromisa jeb virsdialektalu rakstu valodas formu, izvēloties ne tikai vienu “vai otru vietējo izlokšņu variantu, bet arī attiecīgo lejaslatviešu rakstu tradīcijas "vai citas valodas (poļu, latīņu) ekvivalentu. Kā valodas līdzekļu izvēle atklājas personu vietniekvārdu formu lietojumā latgaliešu rakstu valodas senākajā posmā, mēģināts apzināt, aplūkojot šo formu lietojumu trijos nozīmīgākajos rakstības pieminekļos: 1753.gadā izdotajā evaņģēliju tulkojumā „Evangelia Toto Anno..* (Ev), 1821.gadā izdotajā garīgo rīki. 1. nen = Ta ma J ' Skat., piemēram, Brežgo B. Latgolas pagotne, Daugavpils, 1943, 109.lpp. “Manteuffel G. Bibiographische Notiz iiber Lettische Schriften, welche von 1604 bis 1871 in der hochlettischen oder sog. oberlāndischen resp. polnisch-Livlāndischen Mundart veroffentlicht worden sind in rein chronologischer Ordnung zusammengestellt. — Magasin herausgegeben von der Lettisch-Literdrischen Gesselschaft, Mitau, 1885, Bd 17, St. 2, S.184; Seile V. Grāmatas Latgales latviešiem. Rīgā, 1936, 14—15. "Kleijntjenss J. Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos, Rīgā, 1940, 1, 243—260. 140 IT J a i V Kaas i dziesmu krājumā „Dzismies Swatas..“ (DzSw), kā arī 1805.gadā izdotajā kristīgās mācības izskaidrojumu grāmatā ,,Wyffa Mocieyba Katoliszka..“ (WMK). | Ka Latgales izloksnės, ta ari latgaliešu rakstu avotos lielaka locijumu formu dažādība ir personu vietniekvārdiem. Rakstu avotos dominē 1. un 2.personas vietniekvārdu vienskaitļa ģenitīva forma manis, tevis kā Tis ir kotris pec manis atnoks Ev 4, — m [nm Fm ey pakal manis Ev 9, Hom 1 m jūs na effit gudynowu fžy manis Ev 30, — M— 1 E m piec tewiš DzSw 56, o — «F diel Tiewis DzSw 70, i i m m Ef Ē Ę diel' tiewis WMK I 129, | nu Tam meg V m sill BN nalidzit barnim nokt' pi manis WMK II 43, kas nav raksturigas Latgales izloksnėm (ar galotnes patskana zudumu tas sastopamas tikai Latgales ziemeļu izloksnēs, piemēram, manc’ Baltinavā). Formas manis, tevis toties atrodamas 1732.gadā izdotajā J. Spungjanska gramatikā „Dispositio imperfecti..“, kura, iespējams, ir kompromisa rakstu formas meklējums starp diviem galvenajiem latviešu valodas dialektiem®, gan arī vēlākajās 19.gadsimta latgaliešu gramatikās (Akielewicz 1817: 14; Kossowski 1853: 12), kā arī 20.gadsimta latgaliešu normatīvajās gramatikās (Skrinda 1908: 36; Trasuns 1921: 20; Strods 1933: 20; Daškeviča 1936: 42). manis, tevis latgaliešu rakstos pārņemtas no lejaslatviešu rakstu valodas. Taču rakstu avotos atspoguļoti arī Latgales izloksnēm raksturīgie locījumu formu varianti. Tā evaņģēliju tulkojumā un grāmatā „Dzismies Swatas..." visai bieži sastopama senākā parādība, kad netiek šķirta vienskaitļa ģenitīva un akuzatīva forma, piemēram, ; SERIE PRE SE ka byus atjemta nu mani Ev 56, Halt + U 4 i na redze fit mani nu fžo tayka Ev9, — a mall [er II ik fzan mani tycit Ev 84, pat: m U un jau na redze fit mani Ev 41, = apdzieš iksz mani wyssas ikaroszonas launas DzSw 13, R nu Tiewi tyudzu ayz bildiey fžonas Dz Sw 68, o pi Tiewi ir daudž zelestibu DzSw 109; | FUE & Ia =a sal. izloksnēs: pin mani ž tt nau Andrupenē Adt 12, = IE I IES EL GET IJ me kai p'i c mani raūdova Izvaltā, Adt 39, pr pr 18 b'eja aiz mani gonūs Pilda. Aplūkotajos rakstu avotos nav konstatēti genitivi ar -e resp. -a (mana, t'ev'a), kas veido plašu lietojuma areālu Latgales centrālajās un austrumu izloksnēs. = = T py as — sulā EI mu ra em BI * Sīku šīs gramatikas analīzi devis R. Grabis, skat. G rabis R. Latviešu valodas gramatikas U 18.gs. pirmajā pusē. — LPSR ZA Vēstis, 1984, Nr.9, 89—97. o ms! 141 = m Tie latgaliešu rakstos ienāk tikai 19.gadsimta vidū, bet 20.gadsimtā latgaliešu rakstu valodas normēšanas gaitā paliek izolēti un nav fiksēti nevienā no latgaliešu normatīvajām gramatikām. Vienskaitļa akuzatīvsmani, tevi ir dominējošais gan aplūkotajos rakstu avotos, gan mūsdienu Latgales izloksnēs, piemēram, ——— — | jis mani pagūdinos Ev 42, o | i apguls apleyk tiewi Ev 57, o o | o kab itu pret tiewi WMK 139, o i uz rukom tiewi nosos' WMK I 115, I j aria i e[fit mani piiamufzy WMK I 185. | Taču visai bieži akuzativa nozimė lietotas ari sena instrumentala formas manim, tevim (it ipaši aiz prepozicijam), piemėram, P1! pifacyja ap tiewim Ev 25, EEL. Mu oJ ; Win /z licieybu dus ap manim Ev 45, — — ku es dzieržu ap tiewim Ev 56, uk o = MJR TR A | tyudzit tikwin par manim Diwu WMK I 119, iL ru ; — I : adgoia Motie Kunga muna uz manim WMK 118, — Jze Wy[Ja ziemie ir pret tiewim WMK II 160, m Kur I Fl iy J] — uz Tiewim DzSw 60. | CSI o j Šādas formas sastopamas gan Latgales izloksnēs, piemēram, adgito iz martim Nautrēnos, runtom ap t'dvim Bērzgalē, gan dažās Zemgales vidus izloksnēs (Rudzīte 1964: 225), kā arī veclatviešu tekstos (Barbare 5). Instrumentālis daļā Latgales izlokšņu (it īpaši Dienvidlatgalē), tāpat kā lielākajā daļā lejzemnieku izlokšņu, ir jauninātās akuzatīvam līdzīgās formas ar -imani, tevi, kuras retumis atrodamas arī rakstu avotos, piemēram, oii | krystā systu leydz ar Tiewi Dz Sw 42. o Dominėjošas tomėr rakstu avotos ir veca instrumentala formas ka | i way na effi fadereis ar manim por graffi Ev 21, .. ry i i na turefi dalas liidz ar manim Ev 33, | ias klijas i - oo 1 kotrys na toffa ar manim, tis izborsta Ev 27, Ln i a 1 R treys dinas cifz ar manim Ev 55, m į austi [m Fr Diws ir ar Tiewim DzSw 72. arms " | Mūsdienu Latgales izloksnės tas acimredzot ir zūdoša paradiba un sastopamas galvenokārt vecākās paaudzes runā. Izloksnēm raksturīgās vienskaitļa lokatīva formas manī, tevī aplūkotajos rakstu avotos nav fiksētas. Tāpat kā lejzemnieku rakstos, arī te lokatīva nozīmē lietotas konstrukcijas ar iekš, iekšan un ģenitīvu manis, tevis, piemēram, na tyeyja ikfzan manis Ev 42, EF (pg LI eg rh m tis palik ikfzan manis Ev 50, T | na pames ikfž tiewis akminia wiers akminia Ev 58, Kad ikfž manis tureia nucieiu ‘ceribu’ WMK I 93, I kotry ikfz manis tyc WMK I 175. iE hr Le eo 1 a me a kt m R LES 142 1 IF — E =. m x_n mu ri I Tās proponētas arī 19.gadsimta latgaliešu gramatikās (Akielewicz 1817: 14; Kossowski 1853: 12). Daudzskaitlī 1. un 2.personas vietniekvārdiem kā izloksnēs, tā arī rakstu avotos ir mazāk locījumu formu variantu. Ģenitīvā parastas ir formas mūsu, jūsu, rakstu avotos tās sastopamas arī aiz prepozīcijām, kuras latviešu literārajā valoda un lejzemnieku izloksnēs pārvalda datīvu, piemēram, Kuram nu jūffu Ev 65, L "I TE „|71 ==, ai pec iusu stieyksimes DzSw 26. Grāmatā „Wyffa Mocieyba Katoliszka..* aiz prepozicijam konsekventi lietots _mūs, jūs, piemēram, | patykusie diel myus WMK I 21, F Ep? K JR i a Diel atpe ftifžonys myus nu graka WMK 122, Kay inaydniks myusu atroda uz Siewim mieykstu firdi pi myus WMK I 109, gryb nu myus byut’ gudynots WMK I 165. Taču rakstu avotos aiz prepozīcijām sastop arī datīva formas, piemēram, kas nu jums daweffuz manis graku Ev 30), —— CL prycas jūffu nikas ne atiims nu jums Ev 42, — letes CE £. izd effi pi mums ktotu Dz Sw 1. m Lamu] Ar latviešu literāro valodu un lejzemnieku izloksnēm identas akuzativa formas mūs, jūs (myus, jyus) dominē arī latgaliešu rakstos, piemēram, mp i kay es afinu uycieis jus Ev 33, — i r* pidufim tim, kotry myus abkaytynoy WMK I 109. — Tās izplatītas Latgales dienvidu un rietumu izloksnēs. = ml Akuzatīva nozīmē rakstu avotos sastopami arī senie datīvi mums, jums, galvenokārt evaņģēliju tulkojumā un garīgo dziesmu krājumā, piemēram, kad mes atfacitubem tim, kotry mums syutija Ev 3, r- — nikas mums naway Jādereis Ev 21, vs uz Kungs, glob mums Ev 18, .k EF” Siwites cytas nu myufiejom porbyidija mums Ev 36, o E Nu baznieycom izfžkiers jums Ev 45, — m= mr Gtoboy mums nu netaymibu DzSw 2, manai — tymd dind sorg mums DzSw 21, „ama mg = ispestiey mums DzSw 40, Er JA | M DE Jam mums zam sowas gtobszonas DzSw 80, i [= 1, Nuwied mums ti, kur pats essi DzSw 117. Šādas formas mūsdienās sastopamas atsevišķās Latgales izloksnēs, piemēram, sūnč juris i sajiéma, sūnč juris i palaišš Izvaltā Adt 38, Lgr 516 arī no Barkavas, Dagdas, Vārkavas. Plašāku lietojuma areālu tās veido Zemgales un Vidzemes sēliskajās izloksnēs. Tās sastopamas arī lejzemnieku vecajos rakstos (Manceļa darbos), kur skaidrojamas ar izlokšņu ietekmi (Barbare 12). m i i =— 143 R | © Aridaudzskaitla lokatīva formas ar iekš, iekšan un datīvu (retāk ģenitīvu) | parnemtas no lejzemnieku rakstiem, piemėram, i nū | way tod na twieyka Jirds myusu ikfžzan mums Ev 37, — | un kas tikwin iksz iums turis DzSw 15, = m i i — nokufžaguda, kotrys ikfz myus byuš apiowieyts WMK I 63. | oo kab winia [ticiba] na patyktu ikfz mums woja WMK I 74.00 Atšķirībā no latviešu literārās valodas un lejzemnieku izloksnēm, Latgalē | saglabājušies senākie 3.personas vietniekvārdi jis, ji (jei) un daudzskaitlī jie (ji) jas (juos). Tie lietoti ari senakajos latgaliešu rakstu avotos lidzas lejaslatviešu vinš, vina, viņi, viņas, piemēram, Un waycowa winia un facyja jam Ev 4, = = J m | | o wini jam pafacyja Ev 13, m Fi _ I i Winsz facyja uz winim Ev15, — Ayfto zynawa, kas jis ir Ev 13, pr = "ol Emm m I piec Diwa Jey ir pyrma WMK I 123. Grāmatā „Wyffa Mocieyba Katoliszka..“ lietots galvenokārt Latgales dienvidu izloksnēm raksturīgākais is, piemēram, lai Is ab ju badojas WMK I 35, GE mm | Is aizit mums prifzka WMK II 71, | go ll IE il S | Way war is ap Jadumot WMK I 156; — x sal. pan | I el a gēli o į dl is kūozuds bie Asūnē, —— m | — braukt'is var Aulejā, — aa Li o o mu J i I | žaluot' is ka mu0čā, ta žalova Skaistā. Sporadiski evaņģēliju tulkojumā fiksēts vietniekvarda katrs lietojums personu _vietniekvārda vinš nozīmē: Kotrys celis pajeme Barnu un Moti jo nakti, un nugoja uz Egyptu Ev 10, sal.: Tod winsz celis pajeme Barnu un Moti jo un atgoja Ev 12; arī daudzskaitlī: Kotry "viņi isklaufiju/zy Kienina nugoja Ev 14. Atšķirībā no 1. un 2.personas vietniekvardiem, kuriem lokatīva nozīmē rakstu avotos parasti lietotas konstrukcijas ar iekš, iekšan un genitivu, 3.personas vietniekvārdiem atspoguļotas arī izloksnēm raksturīgās lokatīva formas, piemēram, na zyni, kas jamd [Jeruzalemē] nutika tom dinom Ev 35, —— : ityka ima [siksna] WMK I 50, mk g — _ igodoi kay cieszki ‘biezi’ ima [grēkā] effi krytis WMK II 146, daudž ima [dzīvē] ir worgu un badu WMK II 160, "7 lu igoia imd [baznīcā] diel appleszfzonys i6s monta WMK I 162. Tomēr vairumā gadījumu lokativa nozīmē lietotas konstrukcijasar iekš, iekšan un ģenitīvu. Jāpiebilst, ka biežāk sastopami ģenitīvi no jis, ji, piemēram, 144 I 1 K "(zan jo dzieywie byja Ev | "F k ru « mm Kas tyc ikfžan jo, tys na top Judiets Ev 47, ——— Fg my. ikfz jo [cepļa] imiest* WMK I 20, v Tycieyba tu iksz JO padareja WMK I 32, k. = m Radieja iksz jo dweseli protieygu WMK I 12, — ikfziės [Baznīcas] WMK I 77, Sp Ju “ caur pawielefzonom kotras ikfz jos [ticības] turim WMK I 74. Taču sastopamas arī konstrukcijas ar iekš, iekšan un ģenitīvu viņa, viņas, piemēram, zeleftiba Diwa byja ikfzan winia Ev 11, i i ifoka dzieyt ora tus, kotry pordowowa ikfž winias [svetnicas] Ev 58, ab waiadzieybu tycieyfzonys ikfž Winia WMK I 186, io ikfz winis [domas] turim patikfzžonu WMK I 192. V Līdzīgi atveidots arī daudzskaitļa lokatīvs, kurš aplūkotajos rakstu avotos lietots visai reti, piemēram, imos [baznīcās] kawieiames WMK I 161, m R m zm apsaimtis imūs [grēkos] wayrog nakryst WMK II 68, " vai arī daudzskaitlī: ik wins, kotrys tyc ikfzan winiu Ev 87. Minētās lokatīva formas sastopamas arī 19.gadsimta latgaliešu gramatikās vienskaitlī: iksz Jo, ios v. Jyma (Akielewicz 1817: 16; Kossowski 1853: 13); = daudzskaitlī: jksz Jm, iom, Jymūs, jymés (Akielewicz 1817: 16), iksz Jm, jom, iksz Winim, winiom v. winids. winios (Kossowski 1853: 13). Daudzskaitļa ģenitīvam Latgales izloksnēs ir divi varianti: jū un jūs. m Evaņģēliju tulkojumā lietots galvenokārt jū, piemēram, F kad jū naway Ev 10, kri A Em Kr. N En ayfto jū byja nikny dorbi Ev 47, [at | jeu = ri i „Min A] HH m | parodija winiam wy[Jas Kienifties Pafaula un gudu jū Ev 25, By — Nu auglu ju pazieyst winius Ev 55, ——_ i Un topa wala acs’ ju Ev 36, "li: a. | retak sastopams Jūs, piemėram, Tod atwiera jus Japrafzonu Ev 38, 7 i | o tomova natycieybu jus Ev 44, ae as winjž atpeftieys sowus lauds nu grakim jus Ev 82. Savukārt grāmatā „Wyffa Mocieyba Katoliszka..“ konsekventi lietots jūs, piemēram, | kayda iūs bieja sapraszona WMK I Ievads, mums“ 4 waiag leydzynot iūs waiadzieybas WMK I 184, IES o i pleysa ius sirds” nu dus'mis WMK I 110, F lĒxi dadzierdusie tu iis runu WMK 1119, —— „Lu _ TEE Fs wyJi nu ius moiom atfystoios WMK I 172, i nu ius WMK II 172. I i 145 | i —— ni E EE a Ce " ir CE EL ie a, Mūsdienās jū sastopams galvenokārt Latgales dienvidrietumu izloksnēs, bet jūs — plašā areālā pārējās izloksnēs. Retāk rakstu avotos lietots lejzemnieku viņu, piemēram, —— | ktot pi winiu Ev 6, A = komart pi winiu daisi WMK II 151. Aplūkojot personu vietniekvārdu lietojumu pirmajos nozīmīgākajos latgaliešu rakstu avotos, var secināt, ka vietniekvārdu locījumu formu lietojums tajos atbilst Latgales un Augšzemes (Ilūkstes apkārtne) izlokšņu dotumiem. Visai spēcīga ir arī lejaslatviešu rakstības tradīcijas ietekme. iš m. Fo OE ein gl = i EET pep hal „ka, ~~ Gauta19980219 oo | m m um ai LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS —— =] ra m M aažilius £ agrā | [wh lu I re Akielewicz E. 1817: - Grammatyka Inflancko — Lotewska krotko zebrana dla Uczgcych sie Jezyka Lotewskiego, W Wilnie. 44 s. Adt — Augšzemnieku dialekta teksti, Rīgā, 1983. Barbare Dz. - Vietniekvards.. — Morfoloģiskās sistēmas attīstība (manuskripts), atrodas izdevniecībā „Zinātne”. Daškeviča V 1936: Latgalīšu volūdas gramatika, Moskova. Dz Sw — Dzismies Swatas uz guda Diwa Kunga, Jumprowas Maryas un Diwa Swatu izdrukowotas Wilnā pi Baznickungu Bazyliynu 1821.goda. Kossowski T. 1853: Grammatyka Inflansko — Lotewska dla uczgcych sie jezyka Lotewskiego, Riga, «11 Lgr — Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika, Rīgā, 1951. iais : Rudzite M. 1964: Latviesu dialektologija, Riga. dl Rw i Skrinda O. 1908: Latwiszu wotudas gramatika, Piterburga. T ATS Strods P. 1933: Pareizraksteibas vērdneica, Rēzeknē. o 4 Trasuns FE 1921: Latwišu wotudas Gramatika del latgališim, Rīgā. — WMKWyssa Moceiba katoliszka caur waycoszonom un atsacieyszonom satykta.., Potocka, 1-2, 1805. F DĖL KAI KURIŲ ASMENINIŲ ĮVARDŽIŲ LINKSNIŲ FORMŲ SENIAUSIUOSE r ET LATGALIU RASTUOSE IR DABARTINESE TARMĒSE ~~ | I | o || Ca ES —— 7 0 = M 1 J] Straipsnio tyrimo objektas — asmeninių įvardžių linksnių formų variantai seniausiuose latgalių rašytiniuose šaltiniuose palyginant juos su dabartinių latvių aukštaičių tarmių duomenimis. Nagrinėta medžiaga leidžia daryti išvadą, kad asmeninių įvardžių tarminis pagrindas rašytiniuose tekstuose buvo ne vien Latgalos pietinės, bet ir Žiemgalos sėliškosios tarmės (prie Ilūkstės). Be to, latgalių raštuose pastebėta ir latvių senųjų raštų tradicijos įtaka. —— r a TE ck ni * = Em "N m la = Fes rag mm rr [mp U = ma MI HE = EH i ll ku 146 dl | 1 ON SOME CASE FORMS OF PERSONAL PRONOUNS | IN ANCIENT LATGALIAN WRITTEN SOURCES AND UP-TO-DATE DIALECTS irl Summary R The subject of the investigation of this article is the variation of case forms of personal pronouns in the oldest sources of Written Latgalian in comparison with data of up-to-date dialects of High Latvian, The analized material lets to draw a conclusion that the dialectal basis of the personal pronouns in writting texts were not only Southern dialects of Latgale but also Selonian dialects of Zemgale (near Ilūkste). The influence of Old Latvian written tradition also is observed. = Ju LĪ Kinų mE ES „mī pi he ERP dir, rr tm er g mem E By po | = = IE Em -. m TTT p mea mm = ad A mEamE m EET gu um "N nds ju " nā EI m EEE m Lg „ji = = HM Fy eh be Tal BE M al U nū HW Mk -” umss mu; „Elum = ln = FE pepe a ią a ms HE O I mk Es - = vw lu ko i — m gi "M N _ gūtā KH „ms == mm = = —= m 1 Im = —— a m Aug V JM N M T mo al ohm SR gl =] o „šm fl Enlm Nm Fern PRE "WE mk wm al I pa m F rss eg I an" fh Er M] vu f_ on m i m mų M p= | or pl] | 7—1 € | mw Bl agn g ms | am F ny ik =F |mas k E y = vz ron] it EE R mu I ML „m WH m it Se i i F m re viras din rh i m = ti m Ner be = „promo m mm mm = m. zil 147 m m