Origin and semantic motivation of the lett. “piedurkne” ‘a sleeve’

m LIETUVIU KALBOTYROS KLAUSIMAI XL (1998) PPR E inita = is VI mp ln "ās Em imtis smagām E raut & 1% Upp a Kris i m Bk Sis PEE gry 577 a nā BS SANSONE P aa Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, Rīga VĀRDA CILME UN TĀ SEMANTISKA MOTIVĀCIJA (latv. piedurkne) | i Bieži neskaidru vai stridigu etimologiju precizėšanai tiek izmantoti gan izlokšņu un seno tekstu, tostarp arī vārdnīcu, gan arī radu un kontaktvalodu do- "tumi. Cilmes skaidrošanā sevišķa vērība tiek pievērsta fonētiskajam aspektam, proti, skaņu pārmaiņām noteiktā laikā un telpā, bet nepelnīti atstāts novārtā semantiskais jeb motivācijas aspekts, proti, konkrētu pazīmju izvēle nominācijā—, kas visciešāk saistīts ar domāšanu un izziņas procesu. — Ne vienu vien gadsimtu tiek diskutēts par latviešu literārajā valodā izplatītā vārda piedurkne un tā variantu etimoloģiju. Par to cilmi ir izteiktas vismaz trīs vairāk vai mazāk pieņemamas hipotēzes. 1. Pirmā hipotēze saistīta ar baltu un ģermāņu cilšu un valodu savstarpēg jiem kontaktiem. Jau A. Bilenšteins (BB XXII 123, 77) izteica domu, ka vārds piedruokne ir hibrīdforma, kur otrajā daļā ir latv. ruoka, bet pirmajā daļā sena ģermāņu forma *pieda vai *piede, kas saskan ar gotu paida, . nm senvācu pfeit, sensakšu peda, kas apzīmē svārkus. Tātad piedurkne sakot_nēji būtu bijusi svārku roka. Savas valodnieciskās darbības sākumā E (1902. gada žurnala „Jaunibas draugs“) ari J. Endzelins pielava domu, R ka varianti piedruokne un piedruoka saistami ar šo salikteni. (Par to skat. DI1211.—212. lpp.) 2. Latviešu piedurkne, resp. piedruokne ir saistāms ar latviešu apdruoksts. i i Proti, darba „Aistiški studijai“ 1908. gada K. Būga raksta, ka liet. ranka ir radies no senaka dranka, jo to, ka pirms r ir bijis d radot latviešu vardi piedruokne un apdruoksts ‘Querdel am Weiberrock' (Būga 1908: 143). Šo hipotēzi saistībā ar latv. piedruokne analizējis arī J. Endzelīns (par to skat. ME III 246). 3. Latviešu piedurkne ir salikts vārds, kura pamatā ir priedēklis pieun m verbs durt, tātad piedurkne ir apģērba daļa, kas ir pievienota, piestiprināta apģērba pamatam. Šī hipotēze aprobēta jau A. Leskīna darbā „Die Bildung der Nomina im Litauischen“ (uzsverot iespējamo piedēkļa tn pārvēršanos par piedēkli kn)', par to vairākkārt pozitīvi izteicies '”.ni-s, fem. -ne kommt ēften in der Verbindung -tnis, -tne vor, die man zunāchst fiir Weiterbildung des Part. prāt. pass. oder alter ti-Stāmme halten mēchte.. Es sind aber unter diesen 74 X. Endzelīns (Skat. DI I 128-129 un ME III 246), to kā vienīgo iespējamo oo sniedz arī K. Karulis (par to LEV II 43). Pēc īsa ieskata iespējamās šī vārda etimoloģijās, tomēr rodas jautājums: „Ar ko šis apģērba daļas nosaukums izpelnījies tādu ievērību?" Adbildes, šķiet, var būt vairākas. Un pirmā no tām saistīta ar vārda piedurkne fonētisko un morfoloģisko variantu daudzumu latviešu valodas izloksnēs un to dažādo atspoguļojumu vēsturiskajās vārdnīcās (ar vēsturiskajām vārdnīcām domātas dažādos gadsimtos publicētās latviešu valodas gan tulkojošās, = gan skaidrojošās vardnīcas). Līdz šim latviešu valodas izloksnēs (ieskaitot Latvju dainu variantus) reģistrēti apmēram 30 dažādi piedurknes nosaukuma varianti, kurus var mēģināt grupēt pēc iespējamās saknes un izmaiņām tajā: — + piedurtne, piedurkne, piedurkle, piedurksne, piedurne, pieduorkne, pieduorksne, piederkne, piedarkne, piedārkne, piedārpne (pēdējais tikai Latvju dainās); e piedruokne, piedruokns, piedruoknis; piedruokle, piedruoksne, piedrunkne, _piedrukne, piedrūkne, piedrukle, piedrekne, piedraukle, piedrakne, piedrakns, piedraknis; — e pierdukne, pirdukne, pirduokne, pirdakne, pirdākne; — wary aa e pirnute, pirnuote. i sadu dzi Bez tam gan izloksnēs, gan literārajā valodā ir nedaudzi piedurknes nosaukumi, kas saistīti ar semantisko pārnesumu no ķermeņa daļas uz apģērba daļu (piemēram, ruoka zināms literārajā valodā paralēli nosaukumam piedurkne un izloksnēs paralēli kādam no piedurknes variantiem; ruokāve pazīstams Lejaskurzemē kā aizguvums no lietuviešu valodas). Gan J. Endzelīna, gan citu latviešu (un ne tikai latviešu) valodnieku darbos novēroto piedurknes vārda cilmes skaidrojumu pretrunu cēlonis ir nespēja fonētisko un morfoloģisko pārmaiņu rezultātā (telpā un laikā) atrast vienu izejas punktu. Pēc psiholingvistu un nominācijas teorijas piekritēju (Ullmana, Brekles, pastarpināti arī Pāvela, Foltina) uzskata, variantu daudzums (izslēdzot diahronās areālās skaņu pārmaiņas un galotņu maiņu fleksīvajās valodās) ir viens no svešas cilmes rādītājiem. Latviešu valodniecībā, analizējot aizguvumus no soU mugru valodām, pie šāda secinājuma nonākusi arī E. Kagaine (par to LZA Vēstis 1993, Nr. 7, 8. — 17. lpp.) Bet atgriezīsimies pie izvirzītā jautājuma un iespējamās otrās atbildes, kas saistīta ar vārda piedurkne savdabīgo nominācijas veidu. ETS A m Beg mpg FLU a ®gure ie te ver, Worten ohne Zweifel mehrere, in denen tn fiir kn, dieses fir kl steht: zu dem Wechsel von tn und An... Wort mit ka und tn im Suffix dūrfte hierher zu rechnen sein, z. B. pédurkne Aermel, zu durt stechen. * (Leskien 1981: 376) oo oo m 75 i m= | Lai m m = a Aaaa Vispirms būtu lietderīgi pievērsties motivācijas aspektam un noskaidrot: 1) kādas motivējošās pazīmes ir izmantotas piedurknes nosaukumu darināšanā baltu, slāvu, ģermāņu, somugru un iespējams citās tālākās valodās; m 2) kādas ir apģērba un tā daļu raksturīgākās nominācijas pazīmes baltu (latviešu) valodās un kā tās sasaucas ar iespējamām piedurknes nosaukuma nominācijas pazīmēm; 3) kādas ir polisēmiskā verba durt nozīmes latviešu literārajā valodā un iz- | loksnēs. Lielākajā daļā radu un kontaktvalodu piedurknes nominācijai izmantots semantiskais modelis ‘kermena dala’ + "apģērba daļa, kas aptver šo ķermeņa 1 daļu”. Gramatiski tiek izmantota šķīrējmorfēma, parasti galotne, piedēklis, arī saknes patskaņa mija. Daži piemēri no katras valodu grupas: baltu — lietuviešu ranka > rankovē, šeit arī latv. ruoka ‘kermena daļa” = _ruoka *apģērba dala’, izl. ruokāve ‘piedurkne’; slāvu — krievu pyka + pykae; poļu reka > rekaw; čehu rukd > rukdv; bkr. i pykd + pykdy; ģermāņu — vācu Arm + Armel; zviedru arm — drm; angļu arm — sleeve < senangļu slēfe, ziemeļfrīzu slėv, slīv; | romanu — franču bras > manche ‘partie du vētement qui recouvre le bras” (pirmoreiz fiksēts franču valodā ap 1150. gadu) < lat. manica, manus | ‘longue manche de vētement (atteignant la main)’; italu mano + manica; somugru — igauņu kāsi > kdis; lībiešu kāds + kāduks, bet somu kūsi, kdsi_varsi > hiha < pirmssomu *šiša < *iša. Be Kā redzams no minētajiem piemēriem, visas kontaktvalodās, vismaz to literārajos variantos, piedurknes nosaukšanai tiek izmantots minētais semantisk kais modelis “kermena daļa” > *apģērba daļa, kas aptver šo ķermeņa daļu”. Latviešu valodas nominācijas sistēmā arī šis modelis nav svešs, piemēram, muk gura, priekša, kāja/stara, kakls + apkakle u.c. Latviešu valodā, sevišķi tās izloksnēs vairāki apģērba un tā daļu nosaukumi i saistīti ar verbu, kas norāda uz darbību, kuras rezultātā apģērbs vai tā daļa tiek i pievienota (darināta): piešūt + piešuve ‘divdaliga krekla apakšējā (pakulu vai rupjāka auduma) daļa; pietriekt > pietriekums ‘divdaliga krekla apakšējā (pakulu vai rupjāka auduma) dala’, aust > austene, austine "galvas vai plecu sega’, segt — sagša ‘plecu sega” u.c. Izņemot pēdējo piemēru, minētais semantiskais modelis izplatīts tikai izloksnēs, bet katrs citā areālā. Šāds modelis sastopams i arī lietuviešu valodā, piemēram, liet. pridurkas “moteriškų marškinių apačioje pridurtoji dalis' LKZ X 612—613; padurkas “senoviškų moteriškų marškinių prastesnių siūlų storo audeklo pridūrimas, apačioje pridurkas' LKŽ IX 61. i Verbs -durt (resp. piedurt) ir polisēmisks gan latviešu literārajā valodā, gan izloksnēs. Literārās valodas vārdnīcā tam fiksēta arī nozīme "piestiprināt ko (pie kā, kam klāt), šī nozīme zināma arī izlokšņu runātājiem, bet abos gadīju76 — U dl mos vērojama semantiskā nianse "piestiprināt uz neilgu laiku, piestiprināt vienā vietā (vai nedaudzās vietās). Jeru izloksnē 1933. gada materiālu vākumos | fīksēts piemērs „ka vēlak sik a celinim šūt kręklam krūts, ta briesmig smalk nuodur tuo krekl“, kur verbam nuodūrt ir nozīme 'nošūt', taču tas ir vienīgais pagaidam registrėtais piemėrs ar šo nozimi. Analizējot raksturigakos nominācijas principus, t. i., izdalot galvenās motivējošās pazīmes, redzams, ka latviešu valodā varda piedurkne nominācijā veidojas savdabīga situācija — šī nosaukuma motivējošās pazīmes (ja tādas mēs — varam izdalīt) atšķiras gan no radu valodās, gan vēsturiski tuvākajās kontaktvalodās izmantotajām pazīmēm. Ne latviešu literārajā valodā, ne plašos areālos izloksnēs apģērbu nosaukumu darināšanā netiek izmantots semantiskais modelis *darbība, kuras rezultātā apģērbs vai ta daļa tiek pievienota”, arī verbam -durt valoda nav nostiprinājusies nozīme ‘Sut’. Pat virspusēja nominācijas un semantiskā aspekta izpēte lick domāt, ka līdz šim izvirzītajām etimoloģijām nav rodams ne fonētiskais, ne arī semantiskais pamatojums. Kā zināms, neviena no baltu ciltīm nav dzīvojusi izolēti, tādēļ arī cilvēku domāšanā nevarēja rasties pilnīgi citi priekšstati un asociācijas. Vārda piedurkne cilmes meklējumi būtu jāturpina: — e baltu valodu vēsturē (noskaidrojot vai mirušajā prūšu, vai lietuviešu valodas senajos avotos nav līdzīgs piedurknes nosaukums un analogs semanU tiskais modelis); — e pašā latviešu valodā (noskaidrojot vai latviešu valodā vispirms bija pazīsli k - . . - - . i — tams nosaukums ruoka "apģērba dala’, vai kāds no vārda piedurkne va- — riantiem). Jāatzīst, ka to būs iespējams veikt tikai tad, kad būs izveidota vēsturiskā latviešu valodas vārdu krājuma datu bāze; | „= . vs = — - = [I OIF Lg — e ilgstošas un īslaicīgās kontaktvalodās. ———————————— | iy = a cael mm nī o — Gauta 1998 04 15 E i i m= m a m * p | LITERATŪRA pā m. m m M jūl a = E „ mmm BB: Beitrūge zur Kunde der indogermanischen Sprachen. Herausgeben von Dr. Adalbert Bezzenberger (und Dr. W. Prelwitz). Gottingen, 1877—1906. Brekle H. 1972: Semantik. Eine Einfiihrung in die sprachwissenschaftliche Bedeutungslehre, Mūnchen. Būga 1908: Aistiški studijai, Peterburgas. DI: Endzelīns J. Darbu izlase. I sēj. Rīga, 1971. EH: Endzelīns J, Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. 1.—2. sēj. Rīga, 1934—1946. Foltin H. F. 1963: Die Kopfbedeutung und ihre Bezeichnungen im Deutschen. — Deutsche Wortforschung in europdischen Beziigen 3, Giessen. Greimas A. J. 1992: Dictionnaire de l'ancien francais, Paris, Larousse, 364. Le dictionnaire 1996: Le dictionnaire du francais langue étrangere, Paris. Leskien A. 1891: Die Bildung der Nomina im Litauischen, Leipzig. N 77 m [Em Li LEV:Karulis K. Latviešu etimoloģijas vardnica 1-2, Rīga, 1992. | LKŽ IX-X: Lietuvių kalbos žodynas 9, Vilnius: Mintis, 1973; 10: Mokslas, 1976. ME:Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. End z elins 1-4, Riga, 1923-1932. Picoche J. 1979: Dictionnaire étymologique du frangais. Paris, Les usuels du francais, 404. SKES: Suomen kielen etymologinen sanakirja 1, Helsinki, 1955. "Ullmann S. 1972: Grundziige der Semantik. Die Bedeutung in sprachwissenschaftlicher Sicht, Berlin-New York, 347. | g 5 y . i ra ll = r ŽODŽIO KILME IR JO SEMANTINE MOTYVACIJA (lat. piedurkne) ji "I Mi SEE Te az mn FN g ur m d „Santrauka i BE, i, - med ALE LL a a (om Ba A Ie nr Straipsnyje mėginama aiškinti latvių kalbos žodžio piedurkne kilmę semantinės motyvacijos "aspektu. Remiantis ankščiau pateiktomis šio žodžio etimologijomis (1. piedruokne < latv. ruoka + germ. *pieda; 2. piedurkne, piedruokne < balt. *dranka; 3. piedurkne latv. pie- + latv. durt) m nustatyta, jog nei viena iš jų neapima visų užrašytų variantų. Kad būtų išaiškinta šio žodžio, t. y. = atskirų kilmė, reikalingi tolesni semantiniai tyrimai kontaktuojančiose kalbose, giminingose = kalbose, latviy kalbos diachroninēje sistemoje. g ksi a 8 m= [| ORIGIN AND SEMANTIC MOT IVATION OF THE lett. piedurkne ‘a sleeve’ — = ll uk == wade nat xa x - wily CE per fršī ad og BLE dx" gl on i cektiivas TT ET TR Summary 2 Te Jefe The article deals with possible explanations of the origin of the word piedurkne from the “aspect of semantic motivation. Judging from the before mentioned etymologies of the word (1. piedruokne < lett. ruoka + germ. *pieda; 2. piedurkne, resp. piedruokne < balt. *dranka; 3. piedurkne < lett. pie- + lett. durt), the conclusion is drawn that none of them goes with all the fixed variants. In order to find the origin of this word or rather its separate variants, further semantic research is necessary in contact-languages, cognate languages, diachronic system of i the Latvian language. m mi Tn sa m. m Et! EF m EE Uu A = F Hp IE m M IA“ km = mis m IE mm ī I līs m m mmm” LJ m ma m ul mm m= __ I Tau i | o = sauce «izmitināt raga lt = ENE ml o = mf I M iii] ma ar m ETL = asara. „TE m mm lm ma radi l= lle EEE Ted Ea np Sra um = ir Aaa Lit [EE MEAN J wm „ele | m māli aaa g gai K en Ē 78 Li