Origin and semantic motivation of the lett. “piedurkne” ‘a sleeve’

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI XL (1998) Ilga JANSONE Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, Rīga VĀRDA CILME UN TĀ SEMANTISKĀ MOTIVĀCIJA (latv. piedurkne) Bieži neskaidru vai strīdīgu etimoloģiju precizēšanai tiek izmantoti gan izlokšņu un seno tekstu, tostarp arī vārdnīcu, gan arī radu un kontaktvalodu dotumi. Cilmes skaidrošanā sevišķa vērtība tiek pievērsta fonētiskajam aspektam, proti, skaņu pārmaiņām noteiktā laikā un telpā, bet nepelnīti atstāts novārtā semantiskais jeb motivācijas aspekts, proti, konkrētu pazīmju izvēle nominācijā –, kas visciešāk saistīts ar domāšanu un izziņas procesu. Ne vienu vien gadsimtu tiek diskutēts par latviešu literārajā valodā izplatītā vārda piedurkne un tā variantu etimoloģiju. Par to cilmi ir izteiktas vismaz trīs vairāk vai mazāk pieņemamas hipotēzes. 1. Pirmā hipotēze saistīta ar baltu un ģermāņu cilšu un valodu savstarpējiem kontaktiem. Jau A. Bilenšteins (BB XXII 123, 77) izteica domu, ka vārds piedruokne ir hibrīdforma, kur otrajā daļā ir latv. ruoka, bet pirmajā daļā sena ģermāņu forma *pieda vai *piede, kas saskan ar gotu paida, senvācu Pfeit, sensakšu peda, kas apzīmē svārkus. Tātad piedurkne sākotnēji būtu bijusi svārku roka. Savas valodnieciskās darbības sākumā (1902. gadā žurnālā „Jaunības draugs“) arī J. Endzelīns pielāva domu, ka varianti piedruokne un piedruoka saistāmi ar šo salikteni. (Par to skat. DI I 211. – 212. lpp.) 2. Latviešu piedurkne, resp. piedruokne ir saistāms ar latviešu apdruoksts. Proti, darbā „Aistiški studijai“ 1908. gadā K. Būga raksta, ka liet. ranka ir radies no senāka dranka, jo to, ka pirms r ir bijis d rādot latviešu vārdi piedruokne un apdruoksts ‘Querdel am Weiberrock’ (Būga 1908: 143). Šo hipotēzi saistībā ar latv. piedruokne analizējis arī J. Endzelīns (par to skat. ME III 246). 3. Latviešu piedurkne ir salikts vārds, kura pamatā ir priedēklis pie- un verbs durt, tātad piedurkne ir apģērba daļa, kas ir pievienota, piestiprināta apģērba pamatam. Šī hipotēze aprobēta jau A. Leskina darbā „Die Bildung der Nomina im Litauischen“ (uzsverot iespējamo piedēkļa tn pārvēršanos par piedēkli kn)¹, par to vairākkārt pozitīvi izteicies ¹ „-ni-s, fem. -ne kommt oft in der Verbindung -tnis, -tne vor, die man zunächst für Weiterbildung des Part. prät. pass. oder alter ti-Stämme halten möchte.. Es sind aber unter diesen 74 J. Endzelīns (Skat. DII 128-129 un ME III 246), to kā vienīgo iespējamo sniedz arī K. Karulis (par to LEV II 43). Pēc īsa ieskata iespējamās šī vārda etimoloģijās, tomēr rodas jautājums: „Ar ko šis apģērba daļas nosaukums izpelnījies tādu ievērību?“ Atbildes, šķiet, var būt vairākas. Un pirmā no tām saistīta ar vārda piedurkne fonētisko un morfoloģisko variantu daudzumu latviešu valodas izloksnēs un to dažādo atspoguļojumu vēsturiskajās vārdnīcās (ar vēsturiskajām vārdnīcām domātas dažādos gadsimtos publicētās latviešu valodas gan tulkojošās, gan skaidrojošās vārdnīcas). Līdz šim latviešu valodas izloksnēs (ieskaitot Latvju dainu variantus) reģistrēti apmēram 30 dažādi piedurknes nosaukuma varianti, kurus var mēģināt grupēt pēc iespējamās saknes un izmaiņām tajā: • piedurtne, piedurkne, piedurkle, piedurksne, piedurne, pieduorkne, pieduorksne, piederkne, piedarkne, piedārkne, piedārpne (pēdējais tikai Latvju dainās); • piedruokne, piedruokns, piedruoknis; piedruokle, piedruoksne, piedrunkne, piedrukne, piedrūkne, piedrukle, piedrekne, piedraukle, piedrakne, piedrakns, piedraknis; • pierdūkne, pirduokne, pirduokne, pirdakne, pirdākne; • pirnute, pirnuote. Bez tam gan izloksnēs, gan literārajā valodā ir nedaudzi piedurknes nosaukumi, kas saistīti ar semantisko pārnesumu no ķermeņa daļas uz apģērba daļu (piemēram, ruoka zināms literārajā valodā paralēli nosaukumam piedurkne un izloksnēs paralēli kādam no piedurknes variantiem; ruokāve pazīstams Lejas-kurzemē kā aizguvums no lietuviešu valodas). Gan J. Endzelīna, gan citu latviešu (un ne tikai latviešu) valodnieku darbos novēroto piedurknes vārda cilmes skaidrojumu pretrunu cēlonis ir nespēja fonētisko un morfoloģisko pārmaiņu rezultātā (telpā un laikā) atrast vienu izejas punktu. Pēc psiholingvistu un nominācijas teorijas piekritēju (Ullmana, Brekles, pastarpināti arī Pāvela, Foltina) uzskata, variantu daudzums (izslēdzot diahronās areālās skaņu pārmaiņas un galotņu maiņu fleksīvajās valodās) ir viens no svešas cilmes rādītājiem. Latviešu valodniecībā, analizējot aizguvumus no somugru valodām, pie šāda secinājuma nonākusi arī E. Kagaine (par to LZA Vēstis 1993, Nr. 7, 8. – 17. lpp.) Bet atgriezīsimies pie izvirzītā jautājuma un iespējamās otrās atbildes, kas saistīta ar vārda piedurkne savdabīgo nominācijas veidu. Worten ohne Zweifel mehrere, in denen tn für kn, dieses für kl steht; zu dem Wechsel von tn und kn… Wort mit kn und tn im Suffix dürfte hierher zu rechnen sein, z. B. pēdurkne Aermel, zu durt stechen.“ (Leskien 1981: 376) 75 Vispirms būtu lietderīgi pievērsties motivācijas aspektam un noskaidrot: 1) kādas motivējošās pazīmes ir izmantotas piedurknes nosaukumu darināšanā baltu, slāvu, ģermāņu, somugru un iespējams citās tālākās valodās; 2) kādas ir apģērba un tā daļu raksturīgākās nominācijas pazīmes baltu (latviešu) valodās un kā tās sasaucas ar iespējamām piedurknes nosaukuma nominācijas pazīmēm; 3) kādas ir polisēmiskā verba durt nozīmes latviešu literārajā valodā un izloksnēs. Lielākajā daļā radu un kontaktvalodu piedurknes nominācijai izmantots semantiskais modelis ‘ķermeņa daļa’ → ‘apģērba daļa, kas aptver šo ķermeņa daļu’. Gramatiski tiek izmantota šķīrējmorfēma, parasti galotne, piedēklis, arī saknes patskaņa mija. Daži piemēri no katras valodu grupas: baltu – lietuviešu ranka → rankovė, šeit arī latv. ruoka ‘ķermeņa daļa’ → ruoka ‘apģērba daļa’, izl. ruokāve ‘piedurkne’; slāvu – krievu pyka → рукав; poļu ręka → rękaw; čehu ruká → rukáv; bkr. рука → рукаў; ģermāņu – vācu Arm → Ärmel; zviedru arm → ärm; angļu arm → sleeve < senangļu slēfe, ziemeļfrīzu slēv, slīv; romāņu – franču bras → manche ‘partie du vêtement qui recouvre le bras’ (pirmoreiz fiksēts franču valodā ap 1150. gadu) < lat. manica, manus ‘longue manche de vêtement (atteignant la main)’; itāļu mano → manica; somugru – igauņu käsi → käis; lībiešu kāds → kāduks, bet somu käsi, käsi-varsi → hiha < pirmssomu *šiša < *iša. Kā redzams no minētajiem piemēriem, visās kontaktvalodās, vismaz to literārajos variantos, piedurknes nosaukšanai tiek izmantots minētais semantiskais modelis ‘ķermeņa daļa’ → ‘apģērba daļa, kas aptver šo ķermeņa daļu’. Latviešu valodas nominācijas sistēmā arī šis modelis nav svešs, piemēram, mugura, priekšā, kāja/stara, kakls → ap kakle u.c. Latviešu valodā, sevišķi tās izloksnēs vairāki apģērba un tā daļu nosaukumi saistīti ar verbu, kas norāda uz darbību, kuras rezultātā apģērbs vai tā daļa tiek pievienota (darināta): piešūt → piešuve ‘divdaļīgā krekla apakšējā (pakulu vai rupjāka auduma) daļa; pietriekt → pietrie­kums ‘divdaļīgā krekla apakšējā (pakulu vai rupjāka auduma) daļa’, aust → austene, austine ‘galvas vai plecu sega’, segt → sagša ‘plecu sega’ u.c. Izņemot pēdējo piemēru, minētais semantiskais modelis izplatīts tikai izloksnēs, bet katrs citā areālā. Šāds modelis sastopams arī lietuviešu valodā, piemēram, liet. pridurka ‘motērišķu marškinų apačioje pridurtoji dalis’ LKŽ X 612–613; padurkas ‘senoviškų moteriškų marškinių prastesnių siūlų storo audeklo pridūrimas, apačioje pridurkas’ LKŽ IX 61. Verbs -durt (resp. piedurt) ir polisēmisks gan latviešu literārajā valodā, gan izloksnēs. Literārās valodas vārdnīcā tam fiksēta arī nozīme ‘piestiprināt ko (pie kā, kam klāt)’, šī nozīme zināma arī izlokšņu runātājiem, bet abos gadījumu- 76 mos vērojama semantiskā nianse ‘piestiprināt uz neilgu laiku, piestiprināt vienā vietā (vai nedaudzās vietās)’. Jēru izlokšņē 1933. gada materiālu vākumos fiksēts piemērs „ka vēlāk sāk a celīnim šūt krēklam krūts, ta briesmig smalk nuōdur tuo krēkl“, kur verbam nuodūrt ir nozīme ‘nošūt’, taču tas ir vienīgais pagaidām reģistrētais piemērs ar šo nozīmi. Analizējot raksturīgākos nominācijas principus, t. i., izdalot galvenās motivējošās pazīmes, redzams, ka latviešu valodā vārda piedurkne nominācija veidojas savdabīga situācija – šī nosaukuma motivējošās pazīmes (ja tādas mēs varam izdalīt) atšķiras gan no radu valodās, gan vēsturiski tuvākajās kontaktvalodās izmantotajām pazīmēm. Ne latviešu literārajā valodā, ne plašos areālos izlokšņēs apģērbu nosaukumu darināšanā netiek izmantots semantiskais modelis ‘darbība, kuras rezultātā apģērbs vai tā daļa tiek pievienota’, arī verbam -durt valodā nav nostiprinājusies nozīme ‘šūt’. Pat vispusējā nominācijas un semantiskā aspekta izpēte liek domāt, ka līdz šim izvirzītajām etimoloģijām nav rodams ne fonētiskais, ne arī semantiskais pamatojums. Kā zināms, neviena no baltu ciltīm nav dzīvojusi izolēti, tādēļ arī cilvēku domāšanā nevarēja rasties pilnīgi citi priekšstati un asociācijas. Vārda piedurkne cilmes meklējumi būtu jāturpina: • baltu valodu vēsturē (noskaidrojot vai mirušajā prūšu, vai lietuviešu valodas senajos avotos nav līdzīgs piedurknes nosaukums un analogs semantiskais modelis); • pašā latviešu valodā (noskaidrojot vai latviešu valodā vispirms bija pazīstams nosaukums ruoka ‘apģērba daļa’, vai kāds no vārda piedurkne variantiem). Jāatzīst, ka to būs iespējams veikt tikai tad, kad būs izveidota vēsturiskā latviešu valodas vārdu krājuma datu bāze; • ilgstošās un īslaicīgās kontaktvalodās. Gauta 1998 04 15 LITERATŪRA BB: Beiträge zur Kunde der indogermanischen Sprachen. Herausgeben von Dr. Adalbert Bezzenberger (und Dr. W. Prelwitz). Göttingen, 1877–1906. B r e k l e H. 1972: Semantik. Eine Einführung in die sprachwissenschaftliche Bedeutungslehre, München. B ū g a 1908: Aistiški studijai, Peterburgas. DI: E n d z e l ī n s J. Darbu izlase. I sēj. Rīga, 1971. EH: E n d z e l ī n s J., H a u z e n b e r g a E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. 1.–2. sēj. Rīga, 1934–1946. F o l t i n H. F. 1963: Die Kopfedeutung und ihre Bezeichnungen im Deutschen. – Deutsche Wortforschung in europäischen Bezügen 3, Giessen. G r e i m a s A. J. 1992: Dictionnaire de l’ancien français, Paris, Larousse, 364. Le dictionnaire 1996: Le dictionnaire du français langue étrangère, Paris. L e s k i e n A. 1891: Die Bildung der Nomina im Litauischen, Leipzig. 77 LEV: Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca 1–2, Rīga, 1992. LKŽ IX–X: Lietuvių kalbos žodynas 9, Vilnius: Mintis, 1973; 10: Mokslas, 1976. ME: Milenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns 1–4, Rīga, 1923–1932. Picoche J. 1979: Dictionnaire étymologique du français. Paris, Les usuels du français, 404. SKES: Suomen kielen etymologinen sanakirja 1, Helsinki, 1955. Ullmann S. 1972: Grundzüge der Semantik. Die Bedeutung in sprachwissenschaftlicher Sicht, Berlin-New York, 347. ŽODŽIO KILMĖ IR JO SEMANTINĖ MOTYVACIJA (lat. piedurkne) Santrauka Straipsnyje mėginama aiškinti latvių kalbos žodžio piedurkne kilmę semantinės motyvacijos aspektu. Remiantis anksčiau pateiktomis šio žodžio etimologijomis (1. piedruokne < latv. ruoka + germ. *pieda; 2. piedurkne, piedruokne < balt. *dranka; 3. piedurkne latv. pie- + latv. durt) nustatyta, jog nei viena iš jų neapima visų užrašytų variantų. Kad būtų išaiškinta šio žodžio, t. y. atskirų kilmė, reikalingi tolesni semantiniai tyrimai kontaktuojančiose kalbose, giminingose kalbose, latvių kalbos diachroninėje sistemoje. ORIGIN AND SEMANTIC MOTIVATION OF THE lett. piedurkne ‘a sleeve’ Summary The article deals with possible explanations of the origin of the word piedurkne from the aspect of semantic motivation. Judging from the before mentioned etymologies of the word (1. piedruokne < lett. ruoka + germ. *pieda; 2. piedurkne, resp. piedruokne < balt. *dranka; 3. piedurkne < lett. pie- + lett. durt), the conclusion is drawn that none of them goes with all the fixed variants. In order to find the origin of this word or rather its separate variants, further semantic research is necessary in contact-languages, cognate languages, diachronic system of the Latvian language. 78