Mythical Perceptions on Clothing Historically and Nowadays / Mītiskie priekšstati par apģērbu senāk un tagad

HUMANITĀRO ZINĀTŅU ŽURNĀLS 26 • 2013 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Dibinātājs LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS INSTITŪTS Redakcijas kolēģija DACE BULA, RAIMONDS BRIEDIS, DACE DZENOVSKA (Lielbritānija), INTA GĀLEKĀRPENTERE (ASV), DENISS HANOVS, IEVA E. KALNIŅA, JANĪNA KURSĪTE, LALITA MUIŽNIECE (ASV), JURIS ROZĪTIS (Zviedrija), ANITA ROŽKALNE, PĀVELS ŠTOLLS, (Čehija), JANA TESARŽOVA (Slovākija), RITA TREIJA, KĀRLIS VĒRDIŅŠ, GUNA ZELTIŅA Žurnālā ievietotie zinātniskie raksti ir anonīmi recenzēti Articles appearing in this journal are peer-reviewed Redakcijas adrese: Akadēmijas laukums 1 – 1315, Rīga LV-1050 Tālr. (371) 67357912, fakss (371) 67229017 Žurnāls izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Galvenais redaktors Pauls Daija [email protected] Numura redaktori Aldis Pūtelis, Rita Treija Vāka mākslinieks Krišs Salmanis Literārā redaktore Sandra Liniņa Tulkotāja Laine Kristberga Maketētāja Baiba Dūdiņa Iespiests SIA “Jelgavas tipogrāfija” ISSN 1407-3110 © LU LFMI, 2013 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Saturs IEVADS Aldis Pūtelis, Rita Treija. Folklora lietojumā ................................. 7 RAKSTI Ieva Garda-Rozenberga. Folklora lietojumā: radio SWH Melnā humora top daudz .............................................. 9 Angelika Juško-Štekele. Sarkangalvītes ceļš: teksti un konteksti . . . . . . . . . . . . . . . . . . 24 Janīna Kursīte. Bāba, māte, dieviete tradīcijā un mūsdienās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 37 Toms Ķencis. Folklora kā nacionālās mākslas avots ............................ 51 Aigars Lielbārdis. Dziednieku kustība mūsdienu Latvijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 62 Ieva Pīgozne. Mītiskie priekšstati par apģērbu senāk un tagad . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76 Aldis Pūtelis. Jaunā izkārta. Dievturība kā folkloras interpretācija . . . . . . . . . . . . . . . 94 Juris Urtāns. Treju vārtu motīvs tautasdziesmās un Kurzemes Elku kalnos . . . . . . . 108 Juris Urtāns. Milža tēls Latvijas pilskalnu folklorā ............................. 120 Kārlis Vērdiņš. Nenormatīvā seksualitāte un folklora: daži aspekti ............... 131 JAUNĀKĀS LITERATŪRAS APSKATS Rūta Muktupāvela. Toma Ķenča pētījums “Latviešu mitoloģijas kā zinātņu nozares vēsture” [T. Ķencis. A disciplinary history of Latvian mythology] ..... 145 Ilva Skulte. Ieraksti atmiņā un uz papīra [B. Krogzeme-Mosgorda. Atmiņu albumu tradīcija latviešu skolēnu kultūrā] .... 148 Ieva Kalniņa. Jauns akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sējums – 10. [Latviešu tautasdziesmas. 10. sēj. Zin. vad. B. Krogzeme-Mosgorda, sast. A. Kļaviņš, B. Krogzeme-Mosgorda, E. Melne, G. Pērle-Sīle, A. Ozoliņa, B. Reidzāne, U. Smilgaine] ................................... 151 Beatrise Reidzāne. Viss par jūrmalu, jūru, mari un marmuli [B. Laumane. Jūra latviešu valodā un folklorā: etnolingvistiskais aspekts] . . . . . 155 Toms Ķencis. Folkloras žurnāli tepat blakus .................................. 158 ZINĀTNES DZĪVE. KONFERENCES Māra Vīksna. Latviešu folkloras krātuves svētku diena . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 160 Sandis Laime. Zinātniski radošā darbnīca “Ticības žanru folkloristiskā perspektīva” Indijā .................................................... 163 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 4 SATURS Dace Bula. Tautas stāstījumi mūsdienu pasaulē .............................. 167 Toms Ķencis. Folkloristu un antropologu tikšanās Tartu: SIEF 11. kongress . . . . . . 170 JUBILEJAS Aldim Pūtelim – 50 ...................................................... 173 AUTORI .................................................................. 174 Žurnāla “Letonica” redakcija atvainojas Guntaram Prānim par kļūdu žurnāla 24. numura satura rādītājā. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Contents INTRODUCTION Aldis Pūtelis, Rita Treija. Putting Folklore to Use . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7 ARTICLES Ieva Garda-Rozenberga. The Usage of Folklore: the Black Humour Top Daudz on Radio SWH ....................................................... 9 Angelika Juško-Štekele. The Road of Little Red Riding Hood: Texts and Contexts ... 24 Janīna Kursīte. Bāba, Mother, Goddess Traditionally and Nowadays ............. 37 Toms Ķencis. Folklore as a Source of National Art. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 51 Aigars Lielbārdis. The Movement of Healers in Contemporary Latvia ............ 62 Ieva Pīgozne. Mythical Perceptions on Clothing Historically and Nowadays . . . . . . 76 Aldis Pūtelis. A New Organisation: Dievturība as an Interpretation of Folklore .... 94 Juris Urtāns. The Motif of Three Gates in Folksongs and Kurzemes Elku kalni ..... 108 Juris Urtāns. The Image of a Giant in the Latvian Folklore of Hillforts . . . . . . . . . . . 120 Kārlis Vērdiņš. Non-Normative Sexuality and Folklore: Some Aspects . . . . . . . . . . . 131 REVIEWS Rūta Muktupāvela. Toms Ķencis’ Study A Disciplinary History of Latvian Mythology .................................................... 145 Ilva Skulte. Inscriptions in Memories and on Paper [B. Krogzeme-Mosgorda. Atmiņu albumu tradīcija latviešu skolēnu kultūrā] .... 148 Ieva Kalniņa. New Issue of Academic Publication Latvian Folksongs – 10 [Latviešu tautasdziesmas. 10. sēj. Zin. vad. B. Krogzeme-Mosgorda, sast. A. Kļaviņš, B. Krogzeme-Mosgorda, E. Melne, G. Pērle-Sīle, A. Ozoliņa, B. Reidzāne, U. Smilgaine] ................................... 151 Beatrise Reidzāne. All about jūrmala, jūra, mare and marmulis [B. Laumane. Jūra latviešu valodā un folklorā: etnolingvistiskais aspekts] . . . . . 155 Toms Ķencis. Folklore Magazines Not Far to Look for . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 158 SCHOLARLY LIFE. CONFERENCES Māra Vīksna. Celebration of the Archives of Latvian Folklore . . . . . . . . . . . . . . . . . . 160 Sandis Laime. Genres of Belief from Folkloristic Perspective: An International Symposium and Workshop in India . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 163 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 6 CONTENTS Dace Bula. Folk Narratives in the Modern World ............................. 167 Toms Ķencis. Meeting of Folklorists and Anthropologists in Tartu: the 11th SIEF Congress ................................................. 170 JUBILEE Aldis Pūtelis – 50 ........................................................ 173 AUTHORS ................................................................ 175 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Ieva Pīgozne Mītiskie priekšstati par apģērbu senāk un tagad Atslēgvārdi: apģērbs, apavi, mītiskais priekšstats, ticējums, otrā āda Raksts ir divu paralēlu pētījumu rezultātu apkopojums. Pirmajā daļā ietverts un analizēts autores promocijas darba izstrādes gaitā uzkrātais materiāls, kurš veidojies kā blakus produkts, pētot apģērbā sastopamo krāsu mītisko nozīmi. Pētījuma ietvaros izskatīti vairāki desmiti tūkstoši latviešu tautas ticējumu,1 dziesmu,2 pasaku3 un buramvārdu4 tekstu, kuros meklētas liecības par krāsām, kā arī par apģērba un apavu lietojumu, raksturojumu un nozīmi. Tādējādi pamazām atklājušies ne tikai sadzīviskie, bet arī mītiskie aspekti. Tiem tad arī pievērsta pastiprināta uzmanība šajā publikācijā. Raksta otrajā daļā raksturota mūsdienu situācija. Šī daļa tapusi, intervējot Latvijas sievietes un analizējot intervijās iegūtos datus. Senākie mītiskie priekšstati Latviešu folkloras tekstos atrodami daudzi arhaiski priekšstati, ticējumi un liecības par zemnieku sadzīvi un ikdienas lietām. Aplūkojot šos datus kopsakarā ar apģērba un apavu vēsturi, iespējams saskatīt simboliku, kura saistīta ar senāku gadsimtu sadzīvi un kultūru. 20. gadsimta 30. un 40. gados sadzīves mītiskajai pusei savos pētījumos pievērsās profesors Kārlis Straubergs. Tomēr, pētot ticējumus un buramvārdus, viņš lielāku uzmanību veltīja sadzīves priekšmetiem un zemnieku ikdienas nodarbēm, mazāk – ar apģērbu un apaviem saistītiem priekšstatiem.5 Publikācijas ierobežotā apjoma dēļ turpmāk rakstā iekļautie folkloras tekstu piemēri pievienoti tikai kā neliela ilustrācija novērotajam un secinātajam, nevis kā izsmeļošs ilustratīvs materiāls. Tāpat daudzviet mītiskie priekšstati nav papildināti ar praktiskiem apsvērumiem apģērba gabalu un apavu valkāšanā. Pētījuma gaitā atklātos priekšstatus iespējams iedalīt tādos, kuri attiecināmi uz apģērbu un apaviem vispār, un tādos, kuri saistīti ar konkrētiem apģērba gabaliem. Runājot par vispārīgiem mītiskiem priekšstatiem saistībā ar apģērbu, vispirms jāpiemin ticējumos atrodamās liecības par to, ka ar apģērbu kaitnieciskos nolūkos iespējams veikt kādas maģiskas darbības vai arī apģērbs var būt iesaistīts šādās darbībās:6 Ja otru grib noburt, lai to arī savi ļaudis ienīdētu, tad jādabū liela, gara adata, jānotrin tai abi gali asi un tā tad slepeni jāiesprauž apburamā cilvēka drēbēs. /E. Zommere, Rauna./ (LTT 3829) LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts MĪTISKIE PRIEKŠSTATI PAR APĢĒRBU SENĀK UN TAGAD 77 Paņem kaut ko ienaidnieka: drānu gabalu, ūdeni, kur tas mazgājies, jeb ko citu, iegāž to avotā un uzbāž apšu mietu ačgārniski virsū, tad viņš gulēs tur mūžīgi. /J. K. Dambergs, Ēdole./ (LTT 3792) Likumsakarīgi, ka sastopami arī tādi ticējumi, kuros cilvēki mudināti uzmanīt savas drēbes, lai viņu iespējamie nelabvēļi nevarētu tās dabūt. Tāpat ticējumos skaidrots, ka apģērbs un apavi jāuzmana, lai cilvēkam nenotiek kādas nelaimes un neizdošanās: Kamēr bērniņš nekrustīts, viņa drāniņas nekad nežaudē laukā, lai raganas neapdancotu. /K. Pētersons, Lielsatiķi./ (LTT 2816) Ka cylvāks nūgaisynuoj sovu capuri nu golvys un nazyna kur, itei pīzīmēj, ka jis nūgaisynuos sovu pruotu un golu golā paliks par muļķi /V. Podis, Rēzekne./ (LTT 4360) Vecas vīzes ugunī jāsamet, lai vīžu valkātājs kā vīze pats nenomētājas. /K. Jansons, Plāņi./ (LTT 33509) Šajos ticējumos atspoguļotie priekšstati ir samērā līdzīgi tiem, kādus iespējams sastapt saistībā ar cilvēka matiem un nagiem, proti, ka tie jāuzmana un rūpīgi jāsavāc, lai nenotiktu kādas nelaimes vai tiem netiktu klāt nelabvēļi: Ja nogriež matus vai arī, galvu sukājot, kādi izraujas, tad tos nedrīkst mētāt pa zemi vai palaist vējā, jo tad sāp galva. Matus vislabāk iemest ugunī, tad galva nesāpēs. /A. Ansone, Skrunda./ (LTT 19138) Tādējādi novērojams, ka cilvēku apģērbs kļūst par valkātāja otro ādu un caur to iespējams iedarboties uz pašu valkātāju. Pasakās sastopams sižets par to, ka cilvēka drēbes tiek nozagtas, kamēr viņš peldas. Tādā veidā tas, kurš drēbes piesavinājies, iegūst varu pār otru cilvēku un var likt veikt kādas darbības, piemēram, apprecēt sevi.7 Savukārt citi ticējumi norāda uz to, ka apģērbs tiek uzskatīts par spoguli, kurā redzams, kā valkātājam klājas katrā no dzīves jomām un attiecībās ar citiem cilvēkiem: Kam no veļas netīrumus grūt izmazgāt, tam grūts mūžs. /E. Laime, Tirza./ (LTT 32377) Otrs vispārējs priekšstats, kas saglabājies līdz pat mūsu dienām, ir tāds, ka apģērbs ir svarīgākais vizuālais rādītājs, pēc kura iespējams atšķirt bagātu cilvēku no nabaga8 un dažādām sociālajām un profesionālajām grupām piederīgus cilvēkus citu no cita. Folkloras materiālā šis priekšstats galvenokārt atklājas pasakās. Piemēram, pasakā, kurā vīru neielaiž dzīrēs viņa nabadzīgā apģērba dēļ, pēc pārģērbšanās un apsēšanās pie galda viņš lej ēdienu uz drēbēm, teikdams, ka smalkais ēdiens domāts tām un ne viņam.9 Pasakās atrodams arī tāds motīvs, kurā sieviete var veiksmīgi izlikties par vīrieti tikai ar to vien, ka viņa apvelk vīrieša drēbes.10 Retāk tas notiek ar vīrieti, kurš izliekas par sievieti.11 Šķiet, ka vēl senāku priekšstatu slānis parādās folkloras tekstos sastopamajā motīvā par to, ka cilvēks var tikt pārvērsts par kādu dzīvnieku (ar varu vai labprātīgi), ja viņam LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 78 IEVA PĪGOZNE uzvelk šī dzīvnieka ādu. Pasakās vīrietis var tikt pārvērsts par ezi, vēzi, vilku, putnu (biežāk par gulbi),12 sieviete – par vardi, lūsi, kazu, stirnu, balodi, cūku, kaķi.13 Kāzu dziesmās sastopams motīvs, kurā līgava novērtē savu vīramāti un villaines (dāvanas) vietā uzsedz viņai dzīvnieka ādu, pārvēršot vīramāti par attiecīgo dzīvnieku un liekot viņai turpmāk uzvesties kā šim dzīvniekam, ne kā cilvēkam. Dzīvnieki, par kuriem vīramāte var tikt pārvērsta, ir kaza, vilks, bullis:14 Dēlu māte priecajās(i): Segs man baltu villainiti! Segšu baltu kazas ādu, Lai iet ļipu grozidama. (LD 25281) Kaut arī latviešu valodā dzīvnieku nosaukumi pieder konkrētai dzimtei, īpatnēji, ka cilvēki nereti tiek pārvērsti par pretējā dzimuma dzīvniekiem. Iespējams, ka te atspoguļojas seni priekšstati par dzīvnieku totēmismu. Latviešu folkloras un mitoloģijas pētnieks vēsturnieks Arveds Švābe 1920. gadā rakstīja, ka priekšstati par koku totēmismu vēl arvien sastopami vismaz tūkstotī tautasdziesmu. Viņš norādīja, ka vīrieši un sievietes pieder divām antagonistiskām koku ciltīm: ozoliem un liepām.15 Ozols un liepa ir populārākie vīrieša un sievietes simboli dziesmās. Ar šo simbolismu sasaucas pasakas motīvs par to, kā meita novelk kokam mizu un apvelk to. Neviens viņu neatpazīst, un viņa ir drošībā. Kādu laiku meita var dzīvot un strādāt, būdama koka mizā, kamēr ķēniņdēls viņā iemīlas, sadedzina mizu un viņu bildina.16 Priekšstats par to, ka cieta koka miza cilvēkam var kalpot kā apģērbs, ir ievērības cienīgs. Tas sasaucas ar dziesmās ietverto salīdzinājumu par koka mizu kā cilvēka bruņām vai aizsargājošu spēku: Ozolam vara miza Trīs kārtām apauguse; Ap to manu māmuliņu Trīs rindiņas svešu ļaužu. (LD 14978) Tāpat šie priekšstati sasaucas ar pasakās sastopamo motīvu, kurā dzīvnieka āda tiek sadedzināta, lai atbrīvotos no nobūruma.17 Iespēja cilvēkam pārvērsties par dzīvnieku vai koku ir tuva latviešu maskošanās tradīcijām, kurās sastopamas līdzīgas maģiskas darbības. Veids, kādā cilvēks var kļūt par dzīvnieku, ir līdzīgs gan maskošanās rituālā, gan burvestības gadījumā: jāuzvelk dzīvnieka āda. Arī masku personāži ir līdzīgi noburtajiem. Biežākās maskas18 ir lācis, dzērve, zirgs, āzis, arī kaza, vilks, govs, bullis, aita, cūka, suns, kaķis, krupis, varde, dažādi mājputni un koks. Tāpat populāras maskas ir par sievieti pārģērbies vīrietis un par vīrieti pārģērbusies sieviete. Gan latviešu, gan ārvalstu maskošanās tradīciju pētnieki saista šos rituālos tēlus ar senču gariem, kuri var atgriezties dzīvo vidū un redzēt, kā dzīvajiem klājas. Šīs tradīcijas rašanās tiek datēta ar vismaz tūkstoti gadu senu vēsturi.19 Interesanti, ka maskošanās tradīciju praktiskā puse – kā pārliecinoši pārtapt par dzīvnieku, uzvelkot viņa ādu, – sasaucas LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts MĪTISKIE PRIEKŠSTATI PAR APĢĒRBU SENĀK UN TAGAD 85 Atbilžu varianti: vīrs būs dzērājs – 9; ja vīrs jau ir, viņš dzers vai atnāks mājās dzēris – 1; droši vien kaut kas šķērsām – 1; gaida, ka kāds atnāks – 1. 5. “Ja kurpe attaisās, … /Ja pastalai aukla atrisinās, …” Nav dzirdēts – 43, neatceras – 4. Ticējumu zināja – 5. Atbilžu varianti: nesanāks nekur doties, nojuks ceļojums – 1; kāds aprunā: ja labā kurpe, tad labu, ja kreisā – sliktu – 1; būs vēstule vai atnāks ziņa – 1; velns līdīs iekšā apavos – 1; neveiksies – 1. 6. “Ja brunči krīt nost, …” Nav dzirdēts – 45, neatceras – 1. Ticējumu zināja – 6. Atbilžu varianti: tad saka, ka brokastīs nav biezputru ēdis – 1; paliks stāvoklī vai izies pie vīra – 1; būs slikta dzīve – 1; tas norāda uz nabadzību – 1; uz veiksmi – 1; iemīlējusies, jo paliek tieva – 1. 7. “Ja, šujot kādu apģērba gabalu, diegā metas mezgli, …” Nav dzirdēts – 21, neatceras – 3. Ticējumu zināja – 28. Atbilžu varianti: tam, kas valkās, būs piekrišana – 11; kāds domā par šuvēju – 3; šuvējam piekrišana – 2; būs strīdi – 2; uz sliktu – 2; šis apģērbs visiem patiks – 2; ir piekrišana – 1; šis apģērbs neizdosies, nenēsāsies – 1; ja nevar atsiet, būs pielūdzējs, no kā nevarēs tikt vaļā – 1; šuvējai slinks vīrs – 1; šuvēja drīz precēsies – 1; valkātājam būs samezglota dzīve – 1; šuvējai dzīve metīsies mezglos – 1. 8. “Ja diegs pieķēries pie apģērba, …” Nav dzirdēts – 12. Ticējumu zināja – 40. Atbilžu varianti: būs brūtgāns, pielūdzējs, kavalieris, līgavainis – 5; būs brūtgāns, pielūdzējs, kavalieris, līgavainis, un diega krāsa norāda viņa matu krāsu – 11; būs brūtgāns, pielūdzējs, kavalieris, līgavainis, un diega garums norāda viņa vārda pirmo burtu – 5; būs brūtgāns, pielūdzējs, kavalieris, līgavainis, diega krāsa norāda viņa matu krāsu un diega garums – vārda pirmo burtu – 14 (divi dažādi alfabēta skaitīšanas veidi – 2); pēc kāda burta izskatās diegs, kas izlocījies uz apģērba, uz tāda burta līgavainim vārds – 1; ja melns – uz sliktu, ja balts – uz labu – 1; bērni pieķersies – 1; būs tāls ceļojums: jo garāks diegs, jo garāks ceļojums – 1; ja sarkans diegs – būs mīlestība – 1; krāsa nosaka, kā veiksies tālāk: labi, slikti, gaida iepazīšanās – 1. No astoņiem ticējumiem, kuru pirmās puses tika piedāvātas respondentēm, populārākie jeb zināmākie bija – “Ja kādu apģērba gabalu netīšām uzvelk uz kreiso pusi, tad piedzersies.” un “Ja diegs pieķēries pie apģērba, būs brūtgāns.”. Tos zināja 35 respondentes. Nākamais zināmākais ticējums – “Ja apģērbu nepareizi sapogā, piedzersies.” Tāds sastopams 17 atbildēs. Un visbeidzot – “Ja, šujot kādu apģērba gabalu, diegā metas mezgli, tam, kas šo apģērbu valkās, būs piekrišana.” Tāds sniegts 11 atbildēs. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 86 IEVA PĪGOZNE Tālāk intervijas gaitā tika jautāts, vai respondentēm ir zināmi kādi ticējumi, kuri saistīti ar mazu bērnu, īpaši zīdaiņu, apģērbu. Uz šo jautājumu visbiežāk spēja atbildēt tās respondentes, kurām pašām ir bērni. Tās, kurām bērnu nav, reti zināja kādu ticējumu. Seko atbilžu apkopojums. Nav dzirdēts – 31, neatceras – 2. Ticējumus zināja – 19. Atbilžu piemēri: Pirmās drēbītes jāsaglabā nākamajam bērnam, lai visi bērni dzīvotu draudzīgi – 7. Pirms dzimšanas drēbes nepērk, lai nenotiktu kāda nelaime ar bērnu – 3. Drēbītes sašuj, tad noteikti jāizmazgā un jāizgludina, pirms velk mugurā – 1. Drēbes nedrīkst izmazgāt un izžautas atstāt uz nakti, lai nesamaitā – 1. Sākumā ģērbj baltās drēbēs, lai nelaime nenāk klāt – 1. Uzvelk apakšējās drēbītes uz kreiso pusi, lai, nākot skatīties bērnu, ļauna acs nenoskauž – 1. Neredzamā vietā apģērbā iesprauž drošības adatu ar galvu uz leju, lai ļauns neķeras klāt – 1. Tālāk sekoja jautājums, vai var darīt kaut ko ar otra cilvēka apģērbu, ja viņu grib kaut kādā veidā iespaidot. Uz to apstiprinoši atbildēja 32 respondentes. Sniegtās atbildes bija iespējams sadalīt trijās grupās: aizsardzības, kaitniecības un pieburšanas nolūkā veiktas darbības. Jāpiebilst, ka tās respondentes, kuras jau bija minējušas aizsardzības paņēmienus, kas piemērojami mazu bērnu apģērbam, šajā jautājumā tos vairs nepieminēja. Jautājums visbiežāk radīja asociācijas ar kaitniecību, pat vudū, kaut arī jautājuma formulējumā negatīvā nozīme nav ietverta. Atbildes bija šādas: nav dzirdēts – 20, ir dzirdēts, bet konkrēti nezina – 11. Atbilžu piemēri: Aizsardzībai apģērba iekšpusē iedur adatu – 2. Ja iesprauž otram adatu apģērbā, tas nes ļaunu – 2. Ja bojā apģērbu, tad cilvēkam kaut kas slikts notiek – 2. Uzvelkot cita apģērbu, var pārņemt cita enerģiju – 1. Lai nodarītu kaut ko sliktu, kabatā jāber sāls – 1. Izārdīt apģērbu, tas nes nelaimi – 1. Lai pieburtu, ripina olas caur tā cilvēka apģērba piedurkni – 1. Pieburšanai – slepeni iešuj apģērbā diegu – 1. Lai vīrietis neaizmuktu, viņa bikses sien mezglā – 1. Ja grib pieburt čali, jātin savi mati ap viņa jostu – 1. Savus matus saliek pušķītī un piešuj pie puiša apģērba, lai viņu sev piesaistītu – 1. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts MĪTISKIE PRIEKŠSTATI PAR APĢĒRBU SENĀK UN TAGAD 87 Tālāk intervijā tika sniegti četri ticējumi ar precīzu to pieraksta tekstu un jautāts, vai šos ticējumus respondentes ir dzirdējušas vai ne. Atbildes: Brunčus nedrīkst atstāt uz grīdas, tad puiši nemīlot. (LTT 3632) LTT – 1 pieraksta variants. Ir dzirdējušas – 15, nav dzirdējušas – 37. Ja drēbes mazgājot nolej priekšautu, tad dabūn dzērāju vīru. (LTT 24531) LTT – 7 pieraksta varianti. Ir dzirdējušas – 12, nav dzirdējušas – 40. Ja sievietei priekšauts nokrīt, tad vīrs vai brūtgāns aiziet pie citas. (LTT 24515) LTT – 17 pieraksta varianti. Ir dzirdējušas – 9, nav dzirdējušas – 43. Kam no veļas netīrumus grūt izmazgāt, tam grūts mūžs. (LTT 32377) LTT – 1 pieraksta variants. Ir dzirdējušas – 4, nav dzirdējušas – 48. Uzskatāmi redzams, ka tas, cik variantos ticējums pierakstīts un publicēts Pētera Šmita sakārtotajā krājumā, ne vienmēr saskan ar to, cik bieži vai reti to ir dzirdējušas intervētās personas. Šāds iespaids radās arī kopumā par visiem ticējumiem, kuri bija iekļauti intervijā. Jādomā, ka jauna ticējumu vākšana papildinātu arhīva krājumu ar vēl nepierakstītiem ticējumiem, tāpat viena daļa būtu jau zuduši no aprites. Turpinot intervijas, tika jautāts, vai respondentēm ir zināmi kādi iepriekš nepieminēti ticējumi, kuri saistīti ar apģērbu, tā darināšanu, vilkšanu, valkāšanu, mazgāšanu vai arī ar apaviem. Uz šo jautājumu 10 intervētās personas nevarēja atbildēt, taču pārējās 42 sievietes sniedza kopā 143 ticējumus, kuri tikpat kā neatkārtojās. Diemžēl visus ticējumus, kuri tika sniegti atbildēs uz šo un pārējiem jautājumiem, nav iespējams iekļaut rakstā publikācijas ierobežotā apjoma dēļ. Tā kā varēja novērot, ka intervijās parādās arī tādi ticējumi, kuri iepriekš nav pierakstīti, bija iespējams secināt, ka tie ir vai nu nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdu tradīcijā, vai radušies no jauna. No jauna veidotajos ticējumos jūtama gan citu tautu ietekme, tajā skaitā Holivudas filmu iespaids, gan arī ezotēriskas noskaņas un psiholoģijas ietekme. Kā klasiskus un tieši šādā tekstā iepriekš nefiksētus varētu minēt šādus ticējumus (aiz ticējuma iekavās ievietotais skaitlis atbilst intervijas kārtas numuram): Ja sieviete sapnī uzsien priekšautu, tad viņa dabūs bērnu. (1) Cauras zeķes nevajag turēt mājās, citādi bagātība neturas. (2) Šujot apģērbus, jāņem vērā: tos apģērbus, kuriem jāturas uz augšu (bikses), jāšuj jaunā mēnesī; tos, kam uz leju (krekls) – vecā mēnesī. (11) Apģērbu velk uz kreiso pusi, lai nenoskauž. (30) Jāņos met pastalas ozolā. Ar kuro reizi uzmet, pēc tik gadiem precēsies. (33) Tos brunčus, kurus vilks uz balli, nedrīkst pirms balles likt uz gultas, citādi nebūs piekrišanas. (37) LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 88 IEVA PĪGOZNE Savukārt jaunu laiku ieskaņu ir daudz, sākot no pavisam jauniem veidojumiem un beidzot ar senāku ticējumu tekstos ienākušiem jauniem elementiem: Ja no rīta krekls ir uz kreiso pusi, tad pa nakti ir atnācis murkšķis un izvērsis. (11) Ja bērns izvēlas apģērbu kādā krāsā, pēc tā skatās, kāds viņam garastāvoklis. (15) Cita kurpes nedrīkst vilkt, jo tas ir nehigiēniski un tajās ir sveša enerģija. (19) Kāzu kleitai jābūt no viena gabala, citādi šķirsies. (22) Pie apģērba neredzamā vietā piesprauž drošības adatu aizsardzībai, lai pasargātu no ļaunas acs un nelaimēm. (28) Līgavai kāzās jābūt kaut kam vecam, kaut kam jaunam un kaut kam aizlienētam. (40) Salīdzinot intervēto personu zināšanas saistībā ar ticējumiem par apģērbu un apaviem, pārsteidzošākais bija tas, ka ticējumu zināšanas ne vienmēr saistāmas ar intervēto personu vecumu, t. i., nebūtu pareizi pieņemt, ka visas vecāka gadagājuma sievietes zina vairāk. No septiņām intervētajām sievietēm, kuras vecākas par 60 gadiem, divas bija tādas, kuras nezināja gandrīz nevienu ticējumu. Tāpat nebūtu pareizi pieņemt, ka jaunākās respondentes, respektīvi, līdz 25 gadu vecumam, nezina neko. Intervētas tika arī ar noteiktu nodarbošanos saistītas sievietes: profesionālas šuvējas – 2; audējas aušanas studijā – 4; sievietes, kas ikdienā nodarbojas ar šūšanu, apģērbu gatavošanu un citiem rokdarbiem – 3; folkloras kopu dalībnieces – 6; sievietes, kuras šuj, auž un nodarbojas ar folkloru – 3. Par viszinošākajām varētu atzīt tās trīs respondentes, kuras pieder pie pēdējās grupas, proti, viņas gan šuj, gan auž, gan nodarbojas ar folkloru. Taču tās, kuras nedarina apģērbus, bet tikai darbojas folklorā, nepavisam nav pieskaitāmas pašu zinošāko skaitam. Abas profesionālās šuvējas zināja ievērojami vairāk, tāpat arī samērā daudz zināja audējas. Atbildot uz pēdējo jautājumu par to, cik lielā mērā respondentes pašas tic ar apģērbu saistītajiem ticējumiem un vai kaut ko no tā visa ievēro, profesiju dalījumam vairs nebija tik izteiktas ietekmes. Sniegtās atbildes varētu iedalīt trijās grupās. Vispirms tās, kurās pausta pilnīga neticība mītiskajiem priekšstatiem un ticējumu neievērošana. No 52 respondentēm 12 paudušas pilnīgu neticību un ticējumu neievērošanu (pie atbildēm pievienots intervijas kārtas numurs un respondentes vecums): Neko īpaši neticu un neievēroju. (8, 77 gadi) Bērnībā likās, ka jāievēro, bet tagad vairs ne. (17, 26 gadi) Starp tām respondentēm, kuras atzinušas, ka daļēji tic un/vai ievēro ticējumos ietverto, ir dažādi varianti. 10 atbildēs respondentes vispirms apgalvo, ka netic, bet pēc tam atzīst, ka kaut kam tomēr tic vai kaut ko tomēr ievēro: Neko īpaši neticu. Tikai esmu ievērojusi, ka, ja uzvelk drēbes uz kreiso pusi, tad tiešām piedzersies. Tas gandrīz vienmēr piepildās. (4, 56 gadi) LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts MĪTISKIE PRIEKŠSTATI PAR APĢĒRBU SENĀK UN TAGAD 89 Ar prātu neticu, bet zemapziņā no bērnības ir saglabājušies pateiktie, un tos es ievēroju, piemēram, par to, ka kreiso kāju jāapauj pirmo. (12, 25 gadi) Nē, es domāju, ka tāds joks vien ir, lai interesantāka dzīve. Tas tāds joks, lai var sabiedrībā parunāt un pasmieties. Par krekliņiem gan – tam es ticu – taupīju sava bērna pirmo krekliņu un vilku nākošajam. (52, 61 gads) Īsti neticu, bet tos ticējumus, kurus zinu, cenšos ievērot. (32, 22 gadi) Lielākoties neticu, bet labām lietām – jā. (35, 19 gadu) Savukārt astoņās atbildēs pausta ticība tikai vienam ticējumam, kuru pašas respondentes zina. Nereti tas bijis tajos gadījumos, kad respondentes zina tikai šo vienu vai pavisam nelielu skaitu ticējumu: Par krāsām ticu, jo krāsām gan interjerā, gan apģērbā ir liels spēks. Par ticējumiem – vairs nav īpaši aktuāli. (15, 19 gadu) Velku svārkus pāri galvai, citus neievēroju. (27, 19 gadu) Joka pēc. Bet otrādi uzvilktas drēbes un nepareizi sapogātas ir uz iedzeršanu. (31, 45 gadi) Attiecīgi iespējams secināt, ka abas iepriekš aplūkotās intervēto personu grupas vairāk pieskaitāmas tām respondentēm, kuras vienai daļai ticējumos paustajiem mītiskajiem priekšstatiem tomēr tic un tos ievēro. Turklāt bieži gadījās saskarties ar to, ka intervētās personas zina ticējumus par citām dzīves jomām, bet tādus, kas saistīti ar apģērbu – tikai nedaudzus. 22 intervētās personas atzina, ka viņas tic vairāk nekā vienam ticējumam, turklāt tos arī ievēro dzīvē. Šeit sniegti deviņi raksturīgu atbilžu piemēri: Kad es šuju, tad par mezgliem atceros, un tas piepildās. Par tiem diegiem, kas pieķērušies pie apģērba. Kad mācījāmies šuvēju skolā, tad taču mēs katru diegu tinām ap pirkstu un skaitījām, uz kura burta. Apģērbu veikalā, kad strādāju, tur arī. (6, 51 gads) Lielākoties jau tie ticējumi ir jautrībai. Vai praktiski. Praktiskos ievēroju. (10, 20 gadu) Kamēr es tādu ticējumu nezinu, tikmēr tas mani neiespaido. Kad uzzinu, tad cenšos ievērot. Īpaši ietekmē, ja kāds cits pasaka, ja izlasu – tad ne. (14, 27 gadi) Ievēroju par mazgāšanu, kurpju likšanu, par apģērba atstāšanu uz gultas. To, ko zinu, to ievēroju. (16, 34 gadi) Ticu pozitīvajam, negatīvajam ne, lai pozitīvi programmētos. Daudzas manieres un pieklājības normas mums nāk no ticējumiem. (22, 20 gadu) Cenšos ievērot to, ko zinu, kaut arī tā ir māņticība. (24, 19 gadu) Ticēt neticu, bet ievēroju. Tas ir interesanti – jautrāk dzīvot. (29, 19 gadu) LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 90 IEVA PĪGOZNE Velku apavus vienmēr pirmajā labajā kājā. Es nezinu, vai es ticu vai ne, bet tā ir iegājies. Kaut kāda ticība tajā visā ir, kaut kad bērnībā ir iesēdies, un tāpēc es tā daru. Brunčus es arī nelieku uz gultas. (37, 41 gads) Dabīgi, ka ievēroju. Piefiksēju, paskatos. Kā par tiem brūtgāniem var neievērot?! (48, 50 gadu) Kaut arī nav iespējams apgalvot, ka šī pētījuma gaitā intervētās personas pārstāv visas Latvijā dzīvojošās un latviski ikdienā runājošās sievietes, tomēr apkopotās atbildes sniedz samērā reprezentatīvu pārskatu. Secināms, ka lielākā daļa sieviešu vēl arvien zina vismaz dažus ticējumus, kuri saistīti ar apģērbu un apaviem, kā arī ievēro vismaz kādu daļu no tiem. Kaut arī tas bieži neparādās konkrētās atbildēs, tomēr kopējā pētījuma gaitā bija jaušams, ka liela daļa sieviešu īpaši par šādiem ticējumiem neinteresējas. Jādomā, ka ticējumu vākšanas un pierakstīšanas laikā, respektīvi, 20. gadsimta pirmajā pusē, ticējumos pausto priekšstatu aktualitāte bija lielāka. Intereses un aktualitātes mazināšanās arī ir galvenais novērotais iemesls, kādēļ šīs tradīcijas pamazām zūd vai mainās. Gan pierakstot ticējumus, kādus intervējamās personas zina, gan arī atbildes par to, vai viņas tic un ievēro ticējumos pausto, bija vērojamas jauno laiku vēsmas. Samērā daudzas reizes gadījās saskarties ar vārdu enerģija. Respondentes to lietoja gan par cilvēkiem, gan par apģērbu un apaviem, kuri šo enerģiju nes. Skatot senos ticējumus, redzam, ka, iespējams, tajos pausta līdzīga doma, kamēr skaidrojumā nav ticis lietots vārds enerģija, bet gan tādi jēdzieni kā, piemēram, liktenis, dzīve, laime un nelaime, veikties un neveikties. Līdzīgi mūsdienu ticējumu valodā parādījušies vārdi pozitīvais un negatīvais. Turklāt jaušamas arī visā pasaulē populārās pozitīvās domāšanas nostādnes, kad respondentes apgalvo, ka ievēro pozitīvo un izvairās no negatīvā, vai lieto tādu jēdzienu kā pozitīvā programmēšana. Visbeidzot diezgan daudzās atbildēs bija jūtams, ka šodien ticējumos paustais tiek uztverts ar humoru. Jādomā, ka tas ir 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sabiedrībā valdošās sociālās brīvības un plurālisma iespaidā. Jāšaubās, vai pirms 100 un 200 gadiem ticējumos paustie mītiskie priekšstati tiktu uzskatīti par joku vai jautru tradīciju, kuru ievēro tādēļ, lai krāsaināka ikdiena. Raksta pirmajā daļā redzams, cik seni un visas svarīgās dzīves jomas aptveroši ir priekšstati, kuri saglabājušies folkloras tekstos. Jādomā, ka tas, cik plaši šo priekšstatu relikti vēl arvien ir sastopami mūsdienu modernās sabiedrības aktīvajā lietojumā, liecina par to, ka agrākos laikos tie bijuši patiesi nozīmīgi un svarīgi. Savukārt senāko priekšstatu apzināšana ļauj izprast vēl arvien sastopamo zināšanu un prakses vērtīgumu. Šķiet, ka daudzos mītiskajos priekšstatos par apģērbu un apaviem līdz pat mūsdienām ietvertas cilvēka dzīves pamata lietas, tādēļ arī tie vēl arvien var darboties simboliski psiholoģiskā līmenī. Taču šodien ir mainījusies situācija. Mūsdienās blakus var dzīvot un strādāt cilvēki, kuru zināšanas par mītiskajiem priekšstatiem ļoti atšķiras. Kamēr viens zina un ievēro daudz, cits nezina gandrīz neko un neko arī neievēro. Pieņemot, ka jebkuram ticējumam, lai cik sens tas būtu, ir savs izplatības areāls un viena vecuma sievietes Latgalē un Kurzemē nebūt ne vienmēr zinājušas vienus un tos pašus ticējumus, tomēr jādomā, ka senāk viņu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts MĪTISKIE PRIEKŠSTATI PAR APĢĒRBU SENĀK UN TAGAD 91 rīcībā bija tāds pats vai līdzīgs ticējumu krājums kā viņu radiniecēm, draudzenēm un kaimiņienēm. Mūsdienās tā vairs nav. Par to, ka pat vienas ģimenes ietvaros zināšanas un attieksme var būt atšķirīga, bija iespējams pārliecināties, intervējot divas māsas un māti un meitu. Tomēr kopumā secināms, ka ticējumi un tajos paustie mītiskie priekšstati (ne tikai par apģērbu) vēl arvien ir sabiedrībā sastopami un to pētniecībā paveras patiesi plašas iespējas. Saīsinājumi LD – Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. Jelgava; Pēterburga: Ķeizariskās Zinību Akadēmijas spiestuve, 1894–1915. 1.–6. sēj. LTT – Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940–1941. 1.–4. sēj. LPTR – Arājs K., Medne A. Latviešu pasaku tipu rādītājs. Rīga: Zinātne, 1977. Atsauces un piezīmes 1 Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940–1941. 1.–4. sēj. 2 Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. Jelgava; Pēterburga: Ķeizariskās Zinību Akadēmijas spiestuve, 1894–1915. 1.–6. sēj. 3 Latviešu pasakas un teikas. Pēc Anša Lercha-Puškaiša un citiem avotiem sakopojis un rediģējis P. Šmits (Schmidt). Rīga: Valters un Rapa, 1925–1937. 1.–15. sēj.; Arājs K. (sast.) Latviešu tautas pasakas. Brīnumu pasakas. Izlase. Rīga: Zinātne, 1966; Arājs K., Medne A. Latviešu pasaku tipu rādītājs. Rīga: Zinātne, 1977. 4 Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1939. 1.–2. sēj.; Straubergs K. Latviešu tautas parašas. Rīga: Latvju Grāmata, 1944. 5 Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. 6 Piemēram, par sievietes krekla sadedzināšanu pieminēts 1691. gada raganu prāvas protokolā no Pāles. Sk. Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. 112. lpp. 7 LPTR 400, 425M, 1525D. 8 LPTR 531 II, 533, 757, 1455, 1526, 1538. 9 LPTR 1558. 10 LPTR 514, 880, 884, 884C, 890. 11 LPTR 958D, 958E, 1538*. 12 LPTR 428, 441, 451. 13 LPTR 401, 402, 409, 409A. 14 LD 25279, 9; 25280; 25281; 25341; LPTR 428 II. Par to, kā pieaug kazas āda sk. LPTR 5831. 15 Švābe A. Ozols un liepa latvju reliģijā. Raksti par latvju folkloru I. Rīga: J. Rozes apgāds, 1923. 46.–81. lpp. 16 Pameita koka mizā. Arājs K. (sast.) Latviešu tautas pasakas. Brīnumu pasakas. Izlase. 334.–335. lpp. 17 LPTR 409, 409A, 441. 18 Jansons J. A. Latviešu masku gājieni. Rīga: Zinātne, 2010. 154.–159. lpp.; Grīns M., Grīna M. Latviešu gads, gadskārta un godi. Rīga: Everest, 1992. 162.–163. lpp.; Rancāne A. Maskas latviešu un citu tautu tradīcijās. Rīga: Valsts tautas mākslas centrs, 2001. 14.–18. lpp. 19 Rancāne A. Maskas latviešu un citu tautu tradīcijās. 4.–10., 25. lpp.; Eliade M. Mīts par mūžīgo atgriešanos. Rīga: Minerva, 1995. 64.–73. lpp.; Jansons J. A. Latviešu masku gājieni. 218. lpp. 20 LPTR 860A*. 21 LPTR 451. 22 Barber E. J. W. Prehistoric Textiles. The Development of Cloth in the Neolothic and Bronze Ages. Princeton University Press, 1991. Pp. 19–20. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 92 IEVA PĪGOZNE 23 Straubergs K. Latviešu tautas parašas. 337.–338. lpp. 24 LPTR 844. 25 Neiesmīdināmā princese. Arājs K. (sast.) Latviešu tautas pasakas. Brīnumu pasakas. Izlase. 472.–475. lpp. 26 Pieminēts arī raganu prāvas protokolā no Lielstraupes 1675. g. Sk. Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. 76.–77. lpp. 27 Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. 481. lpp. 28 Turpat 244., 266. lpp.; Straubergs K. Latviešu tautas parašas. 338. lpp. 29 Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. 90., 97., 101., 549., 765. lpp. 30 Zariņa A. Lībiešu apģērbs 10.–13. gs. Rīga: Zinātne, 1988. 23.–29. lpp.; Zariņa A. Apģērbs Latvijā 7.–17. gs. Rīga: Zinātne, 1999. 92.–94. lpp. 31 Zariņa A. Seno latgaļu apģērbs 7.–13. gs. Rīga: Zinātne, 1970. 57.–58. lpp.; Zariņa A. Apģērbs Latvijā 7.–17. gs. 40. lpp. 32 Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 2001. 148.–149., 537.–538. lpp. 33 Straubergs K. Latviešu tautas parašas. 376. lpp. 34 Plašāk par apavu valkāšanu un dāvināšanu sk. Pīgozne-Brinkmane I. Apavi kā senā goda apģērba daļa. Letonica. 2008. Nr. 18. 202.–214. lpp. 35 LD 5717, LD 25759. 36 Straubergs K. Latviešu tautas parašas. Rīga: Latvju Grāmata, 1944. 349.–351. lpp. 37 LPTR 306. 38 Zariņa A. Apģērbs Latvijā 7.–17. gs. Rīga: Zinātne, 1999. 66. lpp.; Zariņa A. Latgaļu vainagi laikā no 6. līdz 13. gadsimtam. Arheoloģija un etnogrāfija. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1960. 2. laid. 94. lpp. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts MĪTISKIE PRIEKŠSTATI PAR APĢĒRBU SENĀK UN TAGAD 93 Ieva Pīgozne Mythical Perceptions on Clothing Historically and Nowadays Summary Keywords: clothing, footwear, mythical perception, belief, “the second skin” Latvian folklore materials contain a huge number of archaic and pre-Christian perceptions, beliefs and evidence of peasants’ social and everyday life. Combining these data with history of clothing and footwear allows understanding the long-forgotten symbolism of things. The article reveals the symbolic meaning of pieces of clothing and footwear and examines how people used to empower things by connecting them to their wearers. It looks at how people believed they could affect others or take over some of their abilities by using their garments. The role of clothing and footwear as “the second skin” of their wearer is discussed. The author reveals symbolism of every particular garment, as well as general powerful perceptions connected to people’s dress. Latvian folklore material, such as folk beliefs, folk songs, sayings, tales, and magic formulas are used in the research. It is concluded that in earlier centuries things used to have more functions and meanings than simply the practical one. The second part of the article reveals the results of 52 interviews regarding knowledge and usage of mythological perceptions in the daily life of Latvian women. In 2012 women were interviewed about the folk beliefs involving pieces of clothing and footwear. According to the results, only 12 women do not believe in any of the folk beliefs; however all of them knew at least some of such beliefs. The other 40 admitted that they practiced some of the activities recommended by the folk beliefs in their everyday life. Although the overall knowledge and usage of the archaic perceptions and practices tend to decline, the still persisting number and awareness of folk beliefs can help understand and estimate their significance in earlier centuries. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts