An Insight into the Dating of Latvian Folklore and Mythology / Ieskats latviešu folkloras un mitoloģijas datēšanā

LETONICA HUMANITĀRO ZINĀTŅU ŽURNĀLS LITERATŪRA FO LK LO R A M ĀKSLA 2011 21 IZNĀK KOPŠ 1998. GADA AUGUSTA LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Dibinātājs LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS INSTITŪTS Reģistrācijas apliecības nr. 000702230 Redakcijas kolēģija DACE BULA, IEVA E. KALNIŅA, JANĪNA KURSĪTE, RAIMONDS BRIEDIS, LALITA MUIŽNIECE (ASV), JURIS ROZĪTIS (Zviedrija), ANITA ROŽKALNE, JANA TESARŽOVA (Slovākija), KĀRLIS VĒRDIŅŠ (galvenais redaktors), GUNA ZELTIŅA Redakcijas adrese: Akadēmijas laukums 1 - 1315, Rīga LV-1050 Tālr. (371) 67357912, fakss (371) 67229017 Žurnāls izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Žurnāla numurs sagatavots Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projektā “Identitātes estētika: literatūra, folklora un māksla - nacionālās identitātes vēsturiskās zīmes un mūsdienu simboli” Numura redaktore Rita Treija Literārā redaktore Ligita Bībere Tulkotāja Ieva Burčika Maketētāja Baiba Dūdiņa Uz vāka - folkloristi pirms došanās ekspedīcijā 1958. gadā. No kreisās: Elza Kokare, Jēkabs Vītoliņš, Vilma Greble, Jāzeps Rudzītis, Ojārs Ambainis, Mirdza Berzinska, Kārlis Arājs, Alma Ancelāne, Rita Bebre, Andrejs Krūmiņš, Rita Drīzule un citi. Foto: M. Tamaļūns On the cover: Folklorists before embarking on an expedition in 1958. From the left: Elza Kokare, Jēkabs Vītoliņš, Vilma Greble, Jāzeps Rudzītis, Ojārs Ambainis, Mirdza Berzinska, Kārlis Arājs, Alma Ancelāne, Rita Bebre, Andrejs Krūmiņš, Rita Drīzule and others. Photo: M. Tamaļūns Iespiests Jelgavas tipogrāfijā ISSN 1407-3110 kl I.TI TU © LU LFMI, 2011 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Saturs IEVADS Rita Treija. Cilvēki folkloristikā............................................................................................................. 7 RAKSTI Dagmāra Beitnere. Sociālais raksturs un “pagrieziens” uz latvietību (socioloģisko teoriju skatījumā)..................................................................................................... 9 Dace Bula. Ceļi, kas nekrustojās: Jāzeps Rudzītis un starptautiskā folkloristika 20. gs. otrajā pusē............................................................................................................................. 19 Zigrīda Frīde. Folkloristikas konteksti senākā laikposma latviešu literatūras vēsturē ..................... 39 Ieva Garda-Rozenberga. Personisko stāstījumu teicēji Alsungas novadā 21. gadsimtā ................... 49 Ieva J. Kalniņa. Milda Losberga un latviešu folkloristika.................................................................... 65 Lilija Kudirkiene. Kazis Grigs: kontakti ar Latvijas folkloristiku....................................................... 73 Toms Ķencis. Arveds Švābe un latviešu folkloristika.......................................................................... 82 Aigars Lielbārdis. Ernas Stallītes buramvārdu mantojums un teikšana buramvārdu tradīcijas kontekstā Vidzemē......................................................................................................... 93 Elga Melne. Personību loma tautasdziesmu akadēmiskā izdevuma tapšanā ..................................... 109 Gatis Ozoliņš. Folklorists un skolotājs Jānis Alberts Jansons: personības credo ............................... 120 Beatrise Reidzāne. Zinātniece laikmeta ainā (personīgās pieredzes stāsts) Elzai Ko kārei - 9 0 .............................................................................................................................130 Sanita Reinsone. Personiskums, stāsti un kontekstuālās variācijas.....................................................139 Daina Roze. Jānis Jaunsudrabiņš: folklora, daba un dārzs kā latviskās identitātes zīmes................157 Rita Treija. Kārie Krons un latviešu folkloristi....................................................................................170 Juris Urtāns. Ernesta Brastiņa pilskalnu grāmatas un pilskalnu folklora...........................................178 * * * Baiba Krogzeme-Mosgorda. Vīriešu albumi. Atmiņu albumu tradīcija militārajā dienestā un apcietinājumā.....................................................................................................................................188 Ieva Pīgozne. Ieskats latviešu folkloras un mitoloģijas datēšanā ........................................................ 203 Juris Urtāns. Felixberg (Laimīgais kalns)............................................................................................... 221 JAUNĀKAS LITERATŪRAS APSKATS Elga Melne. Atraktās bagātības Saldus pusē [Sveicināti Saldū! Sak. M. Vīksna] ............................... 229 Aīda Rancāne. Pagāniskais zemes dzīves un auglības prieks latviešu masku gājienos [J. A. Jansons. Latviešu masku gājieni]........................................................................................... 233 Mārtiņš Boiko. Diskursu savienošana [D. Bula. Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiņa] ........ 236 Lalita Muižniece. Gaišā, spožā, baltā saule [V. Vīķe-Freiberga. Trejādas saules. Meteoroloģiskā saule. Gaišā saule]...................................................................................................238 Beatrise Reidzāne. Kur tikai nenonākam ar kājul [B. Laumane. Kāja un mārkāja: vārda lietojuma lauks] 241 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 4 SATURS p ē t īju m i k u l tū r a s a p r it ē Zane Radzobe. Teiksma par Ādama pamošanos..................................................................................243 ZINĀTNES DZlVE. KONFERENCES Ieva Garda-Rozetiberga. Aizstāvēta disertācija par dzīvniekiem latviešu folklorā ........................... 246 Dace Bula. Latvietis no jauna pie spoguļa............................................................................................248 Sandis Laime. ISFNR starpkonference Šilongā, Indijā........................................................................251 Dace Bula. Cilvēki rada vietas: SIEF 10. kongress Lisabonā .............................................................. 254 Ieva Pāne. Starptautiskās balāžu komisijas konference Faro, Portugālē...........................................257 Guntis Pakalns. Vispasaules eposu festivālā Kirgizstānā .................................................................... 260 Janīna Kursīte. Latvijas Universitātes ekspedīcija Dagdas un Krāslavas novadā ............................. 263 JUBILEJAS Māra Vīksna. Ieskats Latviešu folkloras krātuves jubilāru kalendārā...............................................267 Vilim Bendorfam - 70 ........................................................................................................................... 277 Arnolds Klotiņš. Bāku apsargāšana.........................................................................................................279 Viļa Bendorfa publikācijas.......................................................................................................................281 Guntis Pakalns. “Tev taču nemaz nav godkāres!” - Ritai Drizulei - 90............................................. 283 IN MEMORIAM Krišs Kapenieks. Oļģerts Tālivaldis Auns............................................................................................. 286 Anda Beitāne. Antona Slišāna piemiņai............................................................................................... 289 Māra Vīksna. Martas Lūses piemiņai................................................................................................... 291 Benita Ināra Smilktiņa. Pieminot Austru Infantjevu............................................................................293 Viktors Hausmanis. Dažas atmiņu lauskas par Vili Samsonu ............................................................ 296 AUTORI 301 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Contents INTRODUCTION Rita Treija. People in folkloristics ....................................................................................................... 7 ARTICLES Dagmāra Beitnere. Social character and a “turn” to Latvian identity (in the perspective of sociological theories).................................................................................. 9 Dace Bula. The roads that never crossed: Jāzeps Rudzītis and international folklore studies in the seciond half of the 20th century.......................................................................................... 19 Zigrīda Frīde. Contexts of folklore studies in the earliest stage of Latvian literary history .............. 39 leva Garda-Rozenberga. Personal narrative tellers in Alsunga district in the 21st century ............ 49 leva ]. Kalniņa. Milda Losberga and Latvian folklore studies ............................................................ 65 Lilija Kudirkiene. Kazys Grigas: Contacts with Latvian folkloristics ............................................... 73 Toms Ķencis. Arveds Švābe and Latvian folkloristics.......................................................................... 82 Aigars Lielbārdis. Erna Stallite’s magic formulae and their use in the context of the magic formulae tradition in Vidzeme................................................................................. 93 Elga Melne. The role of personalities in work on the academic edition of Latvian folksongs ........ 109 Gatis Ozoliņš. Folklorist and teacher Jānis Alberts Jansons: the creed of a personality..................120 Beatrise Reidzāne. On the 90th birthday of Elza Kokare. A story of personal experience .............. 130 Sanita Reinsone. Personal attitude, stories and contextual variations...............................................139 Daina Roze. Jānis Jaunsudrabiņš: Folklore, nature and garden as signs of Latvian identity ............ 157 Rita Treija. Kaarle Krohn and Latvian folklorists................................................................................170 Juris Urtāns. Ernesta Brastiņš’ books on castle mounds and castle mound folklore ....................... 178 XX- * Baiba Krogzeme-Mosgorda. Mens albums: The tradition of memory albums in the military service and prison.................................................................................................188 leva Pigozne. An insight into the dating of Latvian folklore and mythology ................................... 203 Juris Urtāns. Felixberg (Happy Hill).....................................................................................................221 REVIEWS Elga Melne. Treasures unearthed in Saldus area [Welcome to Saldus! Edit. M. Vīksna]..................229 Aīda Rancāne. The pagan vitality and fertility in Latvian masked processions [J. A. Jansons. Latvian Masked Processions] ................................................................................233 Mārtiņš Boiko. Connecting discourses [D. Bula. Contemporary Folklore Studies: A Change of Paradigm]...................................................................................................................236 Lalita Muižniece. The Fair, the Bright and the White Sun [V. Vīķe-Freiberga, The Threefold Sun, Vol. Ill: The Meteorological Sun.] ................................................................ 238 Beatrise Reidzāne. The many places we can get to on foot'. [B. Laumane. Kāja and Mārkāja: The Use of the Word].......................................................................................................................241 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 6 CONTENTS STUDIES AND CULTURE Zane Radzobe. The legend of Adams’ awakening................................................................................243 SCHOLARLY LIFE. CONFERENCES leva Garda-Rozenberga. Doctoral thesis on animals in Latvian folklore...........................................246 Dace Bula. The Latvian in front of the mirror again..........................................................................248 Sandis Laime. ISFNR Interim Conference in Shillong, India ............................................................ 251 Dace Bula. People creating places: The 10th SIEF Congress in Lisbon...............................................254 leva Pane. International Ballad Conference in Faro, Portugal .......................................................... 257 Guntis Pakalns. At the World Epics Festival in Kyrgyzstan ................................................................ 260 Janīna Kurstte. University of Latvia expedition to the districts of Dagda and Krāslava ................. 263 JUBILEES Māra Vīksna. An overview of the jubilee calendar of the Archives of Latvian Folklore ................. 267 On the 70th birthday of Vilis Bendorfs................................................................................................. 277 Arnolds Klotiņš. Guarding Lighthouses.................................................................................................279 Vilis Bendorfs’publications ...................................................................................................................281 Guntis Pakalns. “But you have no ambition at all!” On the 90"' birthday of Rita Drlzule................283 IN MEMORIAM Krišs Kapenieks. In Memoriam Oļģerts Tālivaldis A uns .................................................................... 286 Anda Beitāne. In Memoriam Antons Slišāns........................................................................................289 Māra Vīksna. In Memoriam Marta Lūse............................................................................................. 291 Benita Ināra Smilktiņa. In Memoriam Austra Infantjeva..................................................................293 Viktors Hausmanis. In Memoriam Vilis Samsons..................................................................................296 AUTHORS 302 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Ieva Pigozne Ieskats latviešu folkloras un mitoloģijas datēšanā Cenšoties noskaidrot, vai latviešu folkloras materiāls var tikt izmantots kā avots dzelzs laikmeta kultūras un sadzīves parādību pētniecības procesā un vai folkloras ma teriāla sniegtās liecības var tikt savienotas ar arheoloģiskā materiāla sniegtajām liecībām, pamatoti rodas jautājums par iespējamo folkloras liecību vecumu. Ja vairumā gadījumu folkloras pierakstu vecums ir zināms, tad līdz šim pētnieku vidū nav vienprātības par latviešu folkloras tekstos paustā satura vecumu un ari par to, vai un kā šis liecības var tikt izmantotas. Folkloras datēšana ir starpdisciplināra nozare, kurā savijas vēstures, arheoloģijas, folkloristikas, mitoloģijas, valodniecības, muzikoloģijas un dabaszinātņu pētniecības me todes un zināšanas. Iespējams, tieši plašo zināšanu nepieciešamība nav ļāvusi nevienam pētniekam pievērsties latviešu folkloras datēšanai kā galvenajai savas zinātniskās darbības jomai. Turklāt nepastāv arī vienota metodika. Ne tikai plašākā sabiedrībā, bet dažkārt ari zinātniskajā vidē nav pazīstami secinājumi, kādus izdarījuši tie pētnieki, kuri pētniecības gaitā skāruši folkloras datēšanu. Šī publikācija veidota, lai aktualizētu folkloras un mi toloģijas datēšanu, jo šajā laukā paveiktais nav ticis apkopots un vērtēts nu jau gandrīz sešdesmit gadus. Iepriekš historiogrāfiskus apkopojumus par pirmajiem spriedumiem saistībā ar folkloras vecumu snieguši Jānis Bērziņš, Jānis Bičolis un Haralds Biezais. Šo autoru analītiskie apskati tiks aplūkoti vēlāk, saglabājot vēsturiskās pēctecības principu. Viņu darbos vairākkārt sniegti pārskati par folkloras datēšanas pirmssākumos tapušiem da žādu autoru nelieliem izteikumiem par folkloras vecumu. Lai neatkārtotos, šī raksta ietvaros tie netiks apskatīti, bet tiks pievērsta lielāka uzmanība 20. gadsimtā tapušajiem pētījumiem. Pirmo nozīmīgāko ieguldījumu devis kultūrvēsturnieks Pēteris Šmits, kurš ilgstošā laika posmā pievērsies folkloras tekstu un mitoloģisko priekšstatu datēšanas problēmai.1 Viņš risinājis tautasdziesmu datēšanas jautājumus un pievērsies pasaku motīvu izcelsmes pētniecībai, kuras ietvaros izteicis minējumus arī par pašu motīvu vecumu. Nedaudz P. Šmits pieskāries arī citu folkloras žanru - teiku, nostāstu, ticējumu - datēšanai. Mēģinot datēt tautasdziesmas, P. Šmits savus pieņēmumus balstījis vācu publicista Oto Bēkeļa teorijā par to, ka tauta sacer dziesmas brīvības, nevis apspiestības laikos un ka Eiropā vairums tautu šādu periodu piedzīvojušas laika posmā starp 13. un 16. gadsimtu, kad arī sacerēta lielākā daļa dziesmu. Tāpat P. Šmits centies noteikt dziesmās atspoguļoto LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2 0 4 IEVA PĪGOZNE reāliju un uzvedības modeļu pastāvēšanas laiku Latvijas vēsturē, kā arī pievērsis uzmanību valodas izmaiņām gadsimtu gaitā un līdzīgu dziesmu piemēriem kaimiņtautās. Tādējādi Šmits aizstāv hipotēzi, ka lielākā daļa latviešu tautasdziesmu radušās laikā no 13. līdz 16. gad simtam un pēc 16. gadsimta klasisko dziesmu sacerēšana gandrīz izsīkusi, toties ienākušas Eiropas romantiskās modes dziesmas. P. Šmita uzskati par jaunās modes dziesmu ienākšanas mehānismu šķiet pamatoti un pieņemami. Taču spriedumos par dziesmu izcelsmes laika sākumu ir vērojamas pret runas, ne vienmēr ideju pamatojums ir atbalstāms. Tā, piemēram, grūti piekrist Šmita apgalvojumam, ka latviešu tauta 13.-16. gs. bija relatīvi brīva2 un sacerēja dziesmas līdz 16. gadsimtam, jo tikai tad sākās tautas apspiestība dzimtbūšanā un dziesmu sacerēšana apsīka. Šajā kontekstā nav izprotams, kāpēc agrīnajos pētījumos Šmits gadsimtus pēc vācu iebrukuma uzskata par tautas brīvības laiku, bet pilnībā noliedz iespēju, ka dziesmas varētu būt sacerētas 12. gs., respektīvi, pirms vācu iebrukuma Latvijas teritorijā. Vēlākos pētījumos gan Šmits piekāpjas un apgalvo, ka dziesmas un dziedāšana ir tikpat senas kā latviešu tauta, tikai agrāko laiku dziesmas ir aizmirstas un pārveidojušās, kālab nav ie spējams konstatēt saglabājušās dziesmas no 12. gs. vai vēl agrākiem laikiem.3 Tāpat Šmits neatzīst, ka dziesmās varētu būt apdziedāti kādi pagāniski rituāli. Taču viņš nonāk pret runās, vienlaicīgi runājot par ļaužu šķirām Senlatvijā4 un atsaucoties uz to atspoguļojumu dziesmās. Vēlākos rakstos gan viņš šīs ļaužu šķiras piedēvē latviešu tautai pāris gadsimtu ilgā laika posmā pēc vācu iebrukuma.5 Pasaku datēšanai P. Šmits pievēršas saistībā ar starptautiski izplatīto pasaku motīvu izcelsmes vietu meklējumiem. Daudzus no latviešu tautā stāstīto pasaku sižetiem Šmits uzskata par nākušiem no Vācijas, Balkāniem, Grieķijas, Ēģiptes, Indijas, Ķīnas u.c. zemēm, kā galveno argumentu minot faktu, ka šajās zemēs kāds no pasaku sižetiem pierakstīts pirmo reizi. Tādējādi daudzus pasaku sižetus, pēc viņa domām, iespējams attiecināt uz 1000, 2000 un pat 3000 gadu vecu pagātni. Kaut arī šie pieņēmumi balstīti plašā citu tautu pasaku materiāla un citu valstu pētnieku darbu pazīšanā, un jāatzīst, ka motīva pieraksts nenoliedzami palīdz datēt pašu motīvu, tomēr jāatzīmē, ka pārāk mazu nozīmi Šmits piešķir vispārcilvēciskajam un psiholoģiskajam faktoram. Kaut ari viņš atzīst to, ka patiesi notikumi tiek apvīti leģendām, kurām maz saistības ar realitāti, Šmits, tāpat kā t. s. “somu skola”, noliedz iespēju, ka līdzīgi stāsti varētu būt radušies dažādās vietās. Tomēr tas, ka motīvs kādā vietā pirmo reizi pierakstīts, vēl neliecina, ka tieši šajā vietā tas arī ir radies. Parasti sižets ir pierakstīts ilgi pēc tam, kad tas sacerēts. Arī pati rakstība dažādās tautās nav veidojusies vienā laikā, kas izslēdz iespēju senāku tekstu pierakstīt zemē, kurā rakstī bas nav, piemēram, Ziemeļeiropā. Arī to, cik lielā mērā latviešu zemnieks varēja saskarties ar tālās valstīs svešā valodā pierakstītu tekstu vai iespaidoties no tā, Šmits neapspriež. Kaut gan starptautisku motīvu lokalizējumi Latvijā ir sastopami, jādomā, ka to ienākšanas ceļš ir bijis stipri pastarpināts. Kā vēl vienu būtisku trūkumu Šmita pasaku datēšanas sistē mā jāatzīmē viņa stipri profanizētā pieeja folkloras tekstiem. Viņa pētījumus caurauž praktiski apsvērumi, tajos grūti būs atrast garīgas (īpaši saistībā ar pagānisko reliģiju) motivācijas klātesamību senāku gadsimtu cilvēku sadzīvē. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts IESKATS LATVIEŠU FOLKLORAS UN MITOLOĢIJAS DATĒŠANA 2 0 5 Atsevišķi neizdalot teikas no nostāstiem, P. Šmits nedaudz skāris ari šo folkloras žanru datēšanas jautājumu. Tas nav apskatīts teorētiskā aspektā, toties Šmits novērojis, ka ģeogrāfiskas vietas bieži vien ir saistītas ar ļoti seniem notikumiem, bet, stāstot par šīm vietām, tiek minēti daudz jaunāku laiku notikumi. Kā piemērus viņš minējis 10. gadsimta kapulauku vai kaujas vietu Raunas apkārtnē, par kuru tiek stāstīts kā par krievu un zviedru kara cīņas vietu. Tāpat Šmits norādījis, ka ir atrodamas teikas par vēlā dzelzs laikmeta pilskalniem, kurus it kā uzbēruši krievu zaldāti pirms trim simtiem gadu. Tādējādi Šmits uzrādījis likumsakarību starp teikām un vietām, ar kuru nākas saskarties folkloras tekstu datētājam, taču nav izstrādājis šo teoriju tālāk un nav apskatījis plašāku piemēru klāstu. P. Šmits pievērsies arī latviešu mitoloģisko priekšstatu pētniecībai,6 izsakot pieņēmu mus par to relatīvo vecumu. Tā, piemēram, viņš uzskata, ka vecākie dievi visām tautām ir Debesstēvs un Zemesmāte, taču gandrīz tikpat seni ir Dieva dēli un Saules meitas, kā arī Saule un Mēness, kurus viņš saista ar indoeiropiešu kultūras mantojumu baltu tautās. Līdzīgās domās Šmits ir par Pērkonu un Laimu vai Laimas, Dēklas un Kārtas trijotni, kuru viņš attiecina uz indoeiropiešu kultūras mantojumu.7 Taču, salīdzinot latviešu un lietuviešu pagānu dievību vārdus un dzimtes, Šmits izteicies, ka vīriešu dievības ir senākas nekā dažādās mātes, kuras indoeiropiešu tautām sastopamas reti. Tās viņš piedēvē mazāk attīstītām tautām, kā arī pieļauj domu, ka Vidzemē varētu būt mitusi kāda sena cilts, kura vēlāk asimilēta baltu un somu tautās un kurai varētu būt bijušas šīs sieviešu kārtas dievības.8 Kopumā Pētera Šmita devums latviešu folkloras datēšanā ir viens no pamanāmāka jiem un to vēlāk pētījumos izmantojuši daudzi citi autori, piemēram, K. Kārkliņš, A. Ozols, K. Karulis un J. Kursīte. Tomēr laika gaitā liela daļa Šmita pieņēmumu un pamatojumu ir novecojuši. Vēl jāpiezīmē, ka ne visos Šmita rakstos viņš ir atsaucies uz aizņemtu ideju pirmavotu, tādēļ nereti ir grūti izsekot, vai piesauktie fakti argumentācijās ir paša vai citu autoru darba rezultāts. Savos “Rakstos par latvju folkloru” vēsturnieks un mitoloģijas pētnieks Arveds Švābe pievērsies tautasdziesmās sastopamo reāliju un nedaudz arī pasaku motīvu datēšanai.9 Švābes darbos sastopama nekonsekvence attiecībā uz P. Šmita hipotēzi par tautasdzies mu sacerēšanas ziedu laikiem, jo, kamēr vienā rakstā autors to atbalstījis, citviet pilnībā noliedzis un, analizējot Šmita argumentus, nosaucis tos par nepamatotiem un izdomā tiem.10 Vērtīgākie Švābes atzinumi saistāmi ar kara dziesmās fiksētajiem priekšmetiem un sabiedrības uzskatiem. Tā, balstoties uz zobena attīstības vēsturi, Švābe secina, ka dziesmās minētais “zaļa vara” zobens attiecas uz senlatviešu dzelzs zobeniem, kamēr “baltas dzelzs” un “tērauda” zobeni jau attiecināmi uz 13. un 14. gadsimtu. Vienlaicīgi, spriežot pēc tā, ka 1507. g. zemniekiem tika aizliegts nēsāt zobenus, Švābe secinājis, ka dziesmas, kurās bāliņiem ir zobeni, attiecināmas uz laiku pirms šī aizlieguma." Pēc Švābes domām, dzies mās sastopamas liecības arī par bruņu krekliem, kuri bijuši izplatīti 10.-14. gs.12, un par karavīru 13.-15. gs. privilēģiju nēsāt garus matus un īsus vai “strupus” svārkus.13 Runājot par mitoloģiskajiem priekšstatiem, kuri saistīti ar ozola un liepas totēmismu, Švābe gan nesniedz konkrētu to datējumu, taču runā par šo priekšstatu rašanos jau pirms vācie šu ienākšanas Latvijā un tālāku saglabāšanos folklorā līdz pat 20. gadsimtam.14 Tāpat, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2 1 2 IEVA PĪGOZNE ienākušas no Vācijas kā tālaika modes dziesmas, dažu gadu laikā stipri latviskojušās, t.i., pielāgojušās klasisko tautasdziesmu melodijām un taktsmēram, par ko liecina to publicē jumi ar nelielu laika atstarpi. Neraugoties uz daudzu pētnieku (piemēram, P. Šmita) izteikto nožēlu, ka tauta vēlas tikai moderno, pārņem jauno un veco pamet novārtā, Z. Sneibes pētījumā rodams ap stiprinājums tam, ka ne tikai dziesmu teksti, bet arī to melodijas, ienākot Latvijā no citām tautām, ātri vien tikušas lokalizētas. Tas norāda uz klasisko tautasdziesmu spēcīgo ietekmi, konservatīvismu un noturību pat tad, kad tās vairs nav intensīvi sacerētas un tikušas kon frontētas ar jaunlaiku modes dziesmām. Arheologs Andrejs Vasks, ornamenta pētniece Baiba Vaska un vēsturniece Rita Grāvere savā kopīgi veidotajā grāmatā63 veltījuši samērā daudz vietas arī dažu mitolo ģisko priekšstatu un dziesmās sastopamo motīvu hronoloģijai. Neolītā izplatītās alnieņu figūriņas autori saista ar Lielās mātes personifikāciju, kā arī spriež, ka priekšstati par Zemes māti, kuras klēpī tiek guldīts mirušais, izveidojušies jau akmens laikmetā.66 Mājas pavarda kultu, kurš savukārt atvasināts no dominējošā Saules kulta, viņi attiecina uz bronzas laik metu. Pēc autoru domām, šajā laikā izplatīts bijis uzskats par Sauli, kura pārvietojas ratos vai laivā, un tā atspulgs atrodams latviešu tautasdziesmās,6' piemēram: Kas to teica, kas meloja, Ka saulīte kājām tek; Pa šiliņu ratiņos, Par jūriņu laiviņā. (LD 33811) Tomēr autori nav komentējuši jautājumu par valodas izmaiņām kopš bronzas laik meta, tādā veidā datējot tikai priekšstatu, nevis pašu dziesmu. Pēc A. Vaska, B. Vaskas un R. Grāveres pētījumiem, Saules kults dominē arī agrajā dzelzs laikmetā, taču tam blakus aizsākas arī Mēness kults un parādās htoniskā dievība Velns, ar kuru tiek saistīti Velna vārdā dēvētie dobumakmeņi un pēdakmeņi. Autori izsaka hipotēzi, ka, iespējams, šajā periodā radies priekšstats arī par Debesu kalēju.68 Balstoties uz pētījumiem ornamenta attīstībā, autori secinājuši, ka vidējā dzelzs laikmetā Saules kults zaudējis savu dominējošo nozīmi, kad nostiprinājusies patriarhālā dievu saime ar debesu valdnieku Dievu priekšgalā.69 A. Vasks, B. Vaska un R. Grāvere pieņem, ka vēlajā dzelzs laikmetā ne tikai jau sacerētas tautasdziesmas, bet bijusi izplatīta burdonu daudzbalsība. Taču viņi izsaka hipotēzi, ka dziesmās saglabājušies uzskati, kuri raksturīgi zemnieku sētai, kamēr, iespējams, ap 12. gs. bijušas izplatītas sāgas (vai tām līdzīga mutvārdu folklora), kurās atspoguļojušies sabied rības virsslāņa priekšstati, tajā skaitā par augstākajām dievībām. Pēc pētnieku domām, atmiņas par tiem varētu būt zudušas reizē ar sabiedrības virsslāņa - ķēniņu, labiešu un bajāru - izzušanu.™ Kaut arī vairāki folklorā sastopamo mitoloģisko priekšstatu datējumi ir atbalstāmi un izmantojami tālākos pētījumos, tomēr autoru paustajā nereti pārņemts citu pētnieku (M. Gimbutiene, P. Šmits u. c.) viedoklis. Tāpēc diemžēl ne visi pieņēmumi atzīstami par pārbaudītiem, jo šiem pētniekiem raksturīga arheoloģiskā materiāla pārzinā šana, nevis plašas zināšanas par folkloras materiālu. Tāpat vietām autori nonāk pretrunās, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts IESKATS LATVIEŠU FOLKLORAS UN MITOLOĢIJAS DATĒŠANA 2 1 3 runājot par tautasdziesmām jau saistībā ar bronzas laikmetu, taču uzrādot vēlo dzelzs laikmetu kā ticamāko dziesmu rašanās laiku. Folkloriste un mitoloģijas pētniece Janīna Kursīte savos pētījumos pievērsusi uz manību ne tik daudz pašu folkloras tekstu, cik tajos sastopamo parādību un mitoloģisko priekšstatu datēšanai. Piemēram, analizējot latviešu tautas pasakās populāro sižetu par eža kažociņu, Kursīte to attiecina uz iniciācijas motīvu. Eža simboliku Kursīte saista ar priekšstatu par vēl neizveidojušos bērnu, kurš atrodas Lielās Mātes miesās. Šādi mitoloģiski priekšstati dažādās Eiropas tautās pastāvējuši no 5. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz mūsu ēras sākumam.71 Daudzus senos priekšstatus Kursīte datē netieši. Tā, aplūkojot krāsu simbolisko nozīmi, viņa to izcelsmi saista vispirms ar pašā krāsas nosaukumā ietverto jēgu, kura sakņojas indoeiropiešu valodā un mitoloģijā. 2 Līdzīgā veidā Kursīte skaidro vairāku garu un totēmu nozīmi. Tādējādi lielāko daļu baltu mitoloģijā sastopamo priekšstatu izcelsmes laiku viņa attiecina uz indoeiropiešu kopīgā kultūras mantojuma laiku pirms mūsu ēras vai mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Tomēr daļu no folklorā sastopamajiem mitoloģiskajiem priekšstatiem Kursīte saista ar pirmsindoeiropiešu kultūras laiku akmens laikmetā. Pie tā pieskaitāmi Lielā Māte jeb Pirmmāte un ar to radniecīgās dažādu jomu mātes, baltās, mel nās un sarkanās krāsas simboliskā nozīme un nelielā daļā bedību dziesmu saglabājušies priekšstati par mirušo kaulu salauzīšanu, lai, iespējams, atvairītu to spēju atgriezties dzīvo pasaulē.73 Diemžēl J. Kursītes pētījumiem diezgan raksturīga mitoloģiskā pasaules uztvere, nenovietojot notikumus uz lineārā (vēsturiskā) laika skalas. Tas palīdz atklāt mitoloģijas pasauli, taču rada papildu grūtības folkloras datētājam. Pat gadījumos, kad Kursīte atsaucas uz kādu datētu liecību, bieži vien jūtams, ka pētnieces rīcībā nav plašs arheoloģiskais materiāls, kas ļautu izdarīt reprezentatīvus spriedumus. Viņa arī nepievērš uzmanību valodas izmaiņām gadu tūkstošu gaitā. Folkloriste Elza Kokare pievērsusies latviešu mitoloģijas pētniecībai, īpašu uzmanību veltot kosmiskajām dievībām, Dievam un likteņa lēmējām dievībām.74 Viņas darbā vai rākkārt atkārtota atziņa par to, ka šie mitoloģiskie priekšstati saglabājušies latviešu folklorā kā daļa no indoeiropiešiem kopīgiem priekšstatiem/5 tādējādi netieši datējot to rašanos vismaz ar 2000 gadu senu laiku. Kaut arī no visiem iepriekšējiem pētījumiem latviešu mi toloģijā E. Kokare visvairāk uzteikusi folklorista H. Biezā darbu, tomēr viņas viedoklis atšķiras vairāku dievību, īpaši Māras un Dēklas kā senu īsteni latvisko dieviešu traktējumā.'6 E. Kokare ir viena no retajiem pētniekiem, kura sniedz kritisku folkloras tekstu analīzi, īpaši pievēršoties tautasdziesmām kā mitoloģijas avotam. Viņa izvirzījusi vairākus būtis kus faktorus, kuri nosaka folkloras tekstu kā avotu vērtīgumu: folkloras lielā loma tautas dzīvē, folkloras materiālu vākums pēc zinātniskiem kritērijiem, fiksējot to teicējus, tekstu izcelsmes vietu u. c. pētniecībā noderīgas ziņas, kā arī tekstu lielais skaits. Turklāt E. Kokare uzsvērusi, ka mitoloģijas pētniekam nepieciešamas prasmes saskatīt un izmantot folklo ristikā saglabātās liecības.77 Viņa izcēlusi arī vairākas latviešu folkloras kā avota īpašības, piemēram, to demokrātisko raksturu pretstatā “no augšas” uzspiestajām reliģiskajām dok trīnām, folkloras ilglaicīgumu un slāņainību, kura atspoguļo dažādu laikmetu priekšstatus, kā arī to, ka pretēji vēsturisku hroniku, ceļojumu aprakstu un baznīcas dokumentācijas LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2 1 4 IEVA PIGOZNE tekstiem folkloras tekstos trūkst tendenciozitātes.78 Atzīmējot to, ka ne visi folkloras teksti ir autentiski, t.i., turpat desmit dažādi iesūtītāji, iespējams, iesnieguši Latviešu folkloras krātuvei pašu sacerētu materiālu, E. Kokare pārsteidzīgi secinājusi, ka vienvarianta dziesmas parasti ir nesenu laiku ražojums, tādēļ nav nopietni diskutējams par lielākās daļas mitoloģijā sastopamo māšu senumu.79 Vēlāk gan E. Kokare mīkstina šo apgalvo jumu, rakstot, ka dziesmu variantu daudzums drīzāk atspoguļo to, ka tajos apdziedātajam ir bijusi lielāka nozīme tautas dzīvē.80 Kaut arī vairāku mitoloģisko tēlu, piemēram, Velna izpēte E. Kokares darbā nav pietiekoši izvērsta, būtisks ir viņas ieguldījums folkloras un īpaši dziesmu kā avota analīzē, jo ar šiem jautājumiem lielākā daļa pētnieku nodar bojušies reti. Arheologs Juris Urtāns folkloras datēšanas jautājumam pievērsies savos populār zinātniskajos rakstos,81 pētot Latvijas vietvārdus saistībā ar Velna vārdu82 un padziļinātā pētījumā par Pastamuižas Velnakmeni.81 J. Urtāns ar nostāstiem un teikām, kādas fiksētas par ģeogrāfiskām vietām, salīdzinājis arheoloģiskajos pārbaudes izrakumos iegūtās senlietas. Pētot pilskalnus un kapulaukus, Urtāns konstatējis, ka neatkarīgi no tautā stāstītā notiku ma datējuma senlietas var tikt attiecinātas pat uz tik seniem laikiem kā 1.-12. gadsimts.84 Taču viņš pārliecinājies arī par, piemēram, 18. gs. notikumu dzīvām atmiņām tautā. Šie J. Urtāna sniegtie piemēri ļauj izgaismot gan tautas atmiņas dziļumu, kad mitoloģizētā veidā saglabājušās ziņas pat par 2000 gadu seniem notikumiem, gan to, ka nereti nostāstos minētie notikumi ir daudz senāki, nekā par tiem tiek stāstīts. Pastamuižas Velnakmens teiku un rakstītajos avotos par akmeni fiksēto liecību salīdzinošā izpētē J. Urtāns atklājis, ka teiku sižets par Velna nesto akmeni ir bijis izplatīts jau vismaz 15. gs. vidū, tādējādi šī sižeta datējumu atbīdot ievērojami senākā pagātnē.85 Iepriekš H. Biezais to attiecinājis uz 16. gs. beigām, kad kristietības iespaidā no vārda “velis” esot veidojusies dievība Velns.86 Pētot ar Velna vārdu saistītos vietu nosaukumus Latvijā, J. Urtāns secinājis, ka to ir vairāk nekā ar jebkuru citu mitoloģisku dievību saistīto, un tas liecina par tradīciju noturību. Turklāt liela daļa šo vietu ir kapulauki, dzīvesvietas vai kulta vietas, kuras izdevies datēt no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz mūsu ēras 1. gadu tūkstotim.87 Šī raksta autore pievērsusies folkloras datēšanas jautājumiem, pētot dzelzs laikmeta apģērbu, apavus un ēdienu gatavošanu. Attiecībā uz seno apģērbu un apaviem I. Pīgozne konstatējusi, ka latviešu folkloras tekstos, īpaši dziesmās, taču arī ticējumos, pasakās, sakāmvārdos un buramvārdos saglabājušās sadzīviskas liecības par to, kā tikušas valkātas reālijas, kuras pēc sava apraksta atbilst arheoloģiskajām liecībām no dzelzs laikmeta.88 Aplūkojot ēdiena gatavošanu māla podos, autore uzrādījusi, kādas liecības par tiem sastopamas ticējumos un kā senāku laiku reālijas transformējušās jaunāku laiku tekstos, vēl arvien saglabājot seno nozīmi. Pētniece nav sniegusi dažādu ēdiena gatavošanas pa ņēmienu datējumu, tikai uzrādījusi sakarības folkloras tekstu izmaiņās gadsimtu laikā atbilstoši sadzīves procesu vēsturiskajai attīstībai.89 Aplūkojot visu pētnieku kopējā darba rezultātus, iespējams izdarīt vairākus secinā jumus. Folkloras datēšanas laukā izšķirošais nav tas, kādi folkloras žanri tiek analizēti, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts IESKATS LATVIEŠU FOLKLORAS UN MITOLOĢIJAS DATĒŠANĀ 2 1 5 jo dažādi pētnieki, pētot dažādus folkloras žanrus - dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, vietvārdus utt., var nonākt pie līdzīga to datējuma, proti, var tajos atrast tiešas liecības gan no 13.-18. gs„ gan arī senākiem gadsimtiem, kā arī saglabājušos priekšstatus no dzelzs, bronzas un pat akmens laikmeta. Būtiskāka folkloras datēšanas rezultātu ieguvē šķiet atsevišķu jomu pārzināšana. Vissvarīgākās zināšanas, kuras nepieciešamas folkloras datētājam, ir arheoloģijas un vēstures, īpaši sabiedrisko procesu, sadzīves, amatniecības, apģērba u.c. attīstības pārzināšana, kā arī plaša folkloras materiāla, vēlams dažādu žanru pārzināšana. Folkloras tekstu apzināšana nepieciešama tādēļ, ka katrā no tiem saglabāju šās citas liecības, kuras salīdzinot un sasaistot, iespējams iegūt pilnīgāku ainu. Kā trešo un gandrīz tikpat svarīgo nozari jāatzīmē zināšanas mitoloģijā un iedziļināšanās pagāniskajā pasaules uztverē. Pārējās nozares, piemēram, valodniecība, ģeogrāfija, bioloģija u.c. var sniegt pētniekam noderīgus datus, ko arī ieteicams izmantot, taču folkloras datētājam nav būtiska specializācija tieši šajās jomās. Meklējot atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams, ka latviešu folklorā būtu saglabā jušās liecības no dzelzs laikmeta, jāsecina - vairums pētnieku domā, ka šādas liecības ir saglabājušās, īpaši no vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs. jeb no laika pirms vācu krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā). Taču jānošķir pašu folkloras tekstu vecums, kurš nereti ir datējams ar to pierakstīšanas brīdi, tātad visbiežāk ar 19. gs., no folklorā pausto ideju, dzīves modeļu, notikumu un īpaši mitoloģisko priekšstatu datējuma, kurš savukārt var iesniegties pat akmens laikmetā. Tajā pašā laikā, meklējot senāku laiku liecības folklorā, jāņem vērā viens no svarīgākajiem apsvērumiem, ka tautas kolektīvajai apziņai un ra došajam garam piemīt mītiskā domāšana un ne tik daudz vēsturiskā jeb lineārā laika izpratne, un notikumi, kas bijuši pagātnē, parasti tiek attiecināti uz nekonkrētiem “seniem laikiem”. Par to, cik ilgi tautas mutē spēj negrozīti saglabāties patiesi notikumi, jau rakstījis rumāņu izcelsmes mitoloģijas pētnieks Mirča Eliade, secinot, ka nelaimes gadījumu un varoņu dzīvesstāstu patieso notikumu atstāstījums tautas mutē pieņem mīta formu jau 40-200 gadu laikā.90 Vienlaicīgi jāatzīmē, ka vairāki pētnieki, piemēram, P. Šmits, J. Urtāns, J. Graudonis,91 konstatējuši, ka nostāstos par ģeogrāfiskām vietām notikumi, kas ar tām saistīti, nereti tiek datēti ar daudz nesenākiem laikiem un personām. Par patieso datējumu un tautas stāstītajā radušos laika nobīdi iespējams pārliecināties, šajās vietās veicot arheoloģiskos izrakumus. Otrs būtisks folkloras tekstu datēšanas aspekts saistāms ar valodu, kādā tie radušies, un valodu, kādā tie pierakstīti. Pētnieki, kuri pievērsušies metriski normētajiem folkloras žanriem, piemēram, tautasdziesmām un sakāmvārdiem, atzīst, ka tie saglabājuši senākās valodas formas un tādējādi uzskatāmi par senāko notikumu un priekšstatu paudējiem.92 Tomēr, pētot seno apģērbu un citas sadzīviskas kultūras parādības un ar tām saistītos mitoloģiskos priekšstatus, valoda ir svarīgs, taču ne pats būtiskākais informācijas avots. Ja pētniecības objekts ir paustās idejas un priekšstati, tad tos iespējams meklēt arī citos folkloras žanros: pasakās, ticējumos u. c„ jo iespējams, ka tieši valodas izmaiņas laika gaitā ļāvušas senākajiem priekšstatiem nepazust, bet līdz ar valodas attīstību tikt nodotiem no paaudzes paaudzē. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2 1 6 IEVA PĪGOZNE Papildus valodas attīstībai un izmaiņām pētniecībā izmantojot folkloras tekstus, jāpa tur prātā laika gaitā radušos izmaiņu kopums, kas sevī ietver jau minēto patieso notikumu mitoloģizāciju, kā arī to, ka mutvārdu tradīcijā var rasties pārklausījumi, pārpratumi, aizmirsumi, jaunveidojumi un dažādu tekstu saplūsme.93 Atsevišķi aplūkojot tautasdziesmas, kā viens no būtiskākajiem dziesmu senuma kri tērijiem folkloras pētnieku vidū ir izplatīts uzskats - jo dziesma senāka, jo plašāk tā izplatīta un tai ir vairāk variantu. Kaut arī vienvarianta tekstus nereti iesūtījuši t. s. “neuzticamie” vācēji, nevajadzētu pieņemt, ka tā ir visos gadījumos, jo tikpat labi vissenākās dziesmas var būt izzudušas vai arī saglabājušās tikai dažos variantos. Piemēram, E. Kokare spriež, ka ir visai maz dziesmu, kurās būtu pieminētas mātes (zemes, meža, krūmu utt.), kas liecina par šo mitoloģisko tēlu izcelsmi jaunākos laikos. Tomēr liela daļa mitoloģijas pētnieku sliecas domāt, ka daudzas mātes kā dievības radušās jau akmens laikmetā, kad bijis izplatīts lielās pirmmātes un citu matricentrisko dievību kults.94 Vairāki pētnieki95 pieminējuši dziesmu: Nosaucies tu, sūbriti, Nu jāj tavi medenieki; Nu būs tavi balti ragi Bajāram alus dzert. (LD 30493) Tās rašanās visdrīzāk attiecināma uz laiku līdz 13. gadsimtam,96 kad Latvijas terito rijā vēl dzīvojuši sumbri. Tomēr Dainu skapī97 šī dziesma pieejama vien četros variantos. Tādējādi redzam, ka ne vienmēr dziesmas variantu daudzums ir tiešs pierādījums tās senumam. Attiecībā uz mitoloģisko priekšstatu datēšanu jāņem vērā divi svarīgi apsvērumi. Pir mais saistāms ar to, ka mitoloģiskie priekšstati visbiežāk, ja reiz radušies, turpina savu eksistenci arī vēlākos laikos, kad jau radušies citi priekšstati. Par to liecina, piemēram, M. Gimbutienes, J. Kursītes, A. un B. Vasku, J. Urtāna pētījumi. Tādējādi vienu priekšstatu nozīme mazinās vai transformējas, citi rodas no jauna un var ieņemt svarīgāku lomu, agrākie un vēlākie organiski savijas un saaug kopā, taču pilnīga izzušana notiek ļoti lēni, un parasti vienlaicīgi pastāv vairāku laiku mitoloģisko priekšstatu slāņi. Tautas apziņā pastāvošo mitoloģisko priekšstatu kopums jaunākos laikos ietver arī kristīgās baznīcas ietekmē radušos priekšstatu uzslāņojumus. Šeit paveras jautājums par kristietības ietekmi un nozīmi latviešu folkloras tekstos sastopamo priekšstatu datēšanā un nodalīšanā. Iespējams diskutēt par to, kad varētu būt iesakņojusies patiesa kristīgās domas ietekme pie latviešu zemniekiem. Kā viens no izplatītākajiem viedokļiem pastāv uzskats, ka tas, iespējams, noticis ne agrāk kā 17. gs., tomēr drīzāk tikai 18. vai pat 19. gadsimtā.98 Taču vienlaicīgi nākas secināt, ka arī jaunākajos laikos bijusi paralēla pagānisko un kristīgo priekšstatu pastāvēšana,99 kas ļauj meklēt senus mitoloģiskos priekšstatus pat tādos tekstos, kuros jūtama arī kristīgās baznīcas ietekme. Visbeidzot jāpiemin, ka pēdējā pusotra gadsimta laikā arvien biežāk pētnieki dažādu neskaidrību gadījumos meklē līdzības ar kaimiņu tautām, mitoloģijas un eksperimentālās LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts IESKATS LATVIEŠU FOLKLORAS UN MITOLOĢIJAS DATĒŠANA 2 1 7 arheoloģijas pētnieki arī mazāk attīstītās sabiedrībās. Izmantojot sociālās antropoloģijas metodes, iespējams novērot senus sabiedriskos, kultūras un amatniecības modeļus to pastāvēšanas laikā. Velkot paralēles ar novērojumiem šādās sabiedrībās, iespējams ne tikai apgūt zināšanas, kuras industrializācijas un urbanizācijas rezultātā daudzviet Eiropā jau ir zudušas, bet arī pārbaudīt pieņēmumu un secinājumu pareizību. Taču arī šī metode ir jāizmanto ar lielu piesardzību. Nevajadzētu jau iepriekš pieņemt, ka, ievērojot kādas līdzības, ir pietiekams pamats šo līdzību kopumu tiešā veidā attiecināt uz pētniecības objektu. Šis pārskats rāda, ka latviešu folkloras datēšana aizņēmusi dažādu nozaru pētnieku prātus jau vairāk nekā simt gadu. Aplūkojot līdzšinējo pētījumu rezultātus vienkop, veidojas zināms priekšstats par folklorā pausto liecību senumu, kurš izmantojams un vienlaicīgi papildināms arvien tālākos pētījumos. Iespējams, nākotnē varētu tikt veidots kāds lineārs pārskats par jau datētajām folkloras liecībām: mitoloģiskajiem priekšstatiem, paražām, folkloras tekstos minētām sadzīviskām reālijām u.c. Vienota plašāka pētījuma ietvaros varētu tikt iesaistīti dažādu jomu speciālisti, tā palielinot spriedumu objektivitāti un veicinot latviešu folkloras datēšanas procesu. Pēc iespējas eksaktāki šāda darba rezultāti palīdzētu paplašināt folkloras kā vēstures izpētes avota izmantošanu, kā arī tuvinātu folklo ristiku tām vēstures nozarēm, kuras pēta Latvijas kultūras mantojumu, sadzīvi, amatniecības un lauksaimniecības attīstību un citas ar tautas dzīvi saistītas jomas. Atsauces un piezīm es 1 Šmits P. O. Bokeļa tautas dzejas psicholoģija un latviešu tautas dziesmas. E tn o grā fisku rak stu krā jum s. Rīga: J. Misiņš, 1912. 58.-65. lpp.; Šmits P. Latviešu tautas dziesmas kā vēstures avuoti. E tn og rā fisku ra kstu krā ju m s. 73.-85. lpp.; Smits P. Folklora. V ēstures liecības p asa kā s. [Atsevišķs novilkums.] B. v„ b.g. 321.-338. lpp.; Šmits P. Ievads. L a tviešu p a sa k a s u n teikas. Rīga; Valters un Rapa, 1925. 1. sēj. 5.-134. lpp. 2 Par Latvijas maztautu pakļaušanu un uzliktajiem tiesību ierobežojumiem, klaušām un nodevām jau 13. gs. sk. Šterns I. L a tvijas vēsture. 1180-1290: K rustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 577.-614. lpp. Par to, kāds bijis Latvijas pamatiedzīvotāju uzturs, vidējais mūža ilgums un ķermeņa garums sk. Gerhards G. Latvijas iedzīvotāju ķermeņa uzbūves izmaiņas pēdējo divu gadu tūkstošu laikā. L a tv ijas Vēstures In s titūta Ž u rn ā ls. 2004. Nr. 1. 5.-28. lpp. 3 Šmits P. Senatnes dzīves apstākļi pēc mūsu tautas dziesmām. L a tvijas archaioloģija. Red. R Balodis. Rīga: Valters un Rapa, 1926. 148.-149. lpp. 4 Šmits P. Latviešu tautas dziesmas kā vēstures avuoti. 73.-78. lpp. 5 Šmits P. Seno latviešu ticība. L atvija s archaioloģija. 167. lpp. 6 Šmits P. Latviešu m ito loģija . Rīga: Valters un Rapa, 1918. 152 lpp.; Šmits P. Seno latviešu ticība. L a tvija s archaioloģija. 186 lpp. 7 Šmits P. Seno latviešu ticība. L a tvijas archaioloģija. 177.-178. lpp. 8 Turpat, 178.-179. lpp. 9 Švābe A. R a ksti p a r la tvju fo lk lo ru . Rīga: J. Rozes apgādībā, 1923. 1. sēj. 111 lpp. 10 Turpat, 4. lpp.; Švābe A. Latvju dainu vecums. L atvju G rām ata. 1923. Nr. 9/10. 13.-19. lpp.; 1924. Nr. 2. 117.-122. lpp. 11 Švābe A. R ak sti p a r la tv ju fo lklo ru . 34.-37. lpp. 12 Turpat, 38.-39. lpp. 13 Turpat, 43. lpp. 14 Turpat, 80. lpp. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 218 IEVA PIGOZNE 15 Turpat, 87. lpp. 16 Turpat, 97. lpp. 17 Bērziņš J. Par mūsu tautas dziesmu kā vēstures avotu izlietošanu. Izg lītīb as M in istrija s M ēn ešra ksts. 1925. Nr. 6. 579.-597. lpp. 18 П а м я т н и к и л а т ы ш с к а г о н аро д н а го т в о р ч е ст ва . Собраны и изданы Иваномь Спрогисомь. Вильна, 1868. С. IV. 19 Lautenbahs J. О чер к и изь л и т о в с к о -л а т ы ш с к а г о на род н аго т в о р ч е с т в а . П а р а л л ель н ы е т е к ст ы и и зс ль д о ва т я . [Maģistra disertācija.] Юрьевь, 1896. 20 L a tv ju d a in a s. Кг. B aro na un H. V isen dorfa izd o ta s. Jelgava: J. Draviņ-Dravnieks, 1894. 1. sēj. 1. lpp. 21 Bērziņš J. Par mūsu tautas dziesmu kā vēstures avotu izlietošanu. 586.-587. lpp. 22 Turpat, 589. lpp. 23 Turpat, 594.-595. lpp. 24 Turpat, 596. lpp. 25 Balodis F. Metals un metālā rotu lietas senatnē un tautas dziesmu atmiņā. L a tv ju ta uta s da inas. Red. J. Endzelīns, sak. R. Klaustiņš. Rīga: Literatūra, 1930. 5. sēj. 309.-320. lpp. 26 Zariņa A. Latgaļu vainagi laikā no 6. līdz 13. gadsimtam. A rheoloģija u n etnogrāfija. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1960. 2. laid. 80.-81. lpp. 27 Balodis F. Metals un metālā rotu lietas senatnē un tautas dziesmu atmiņā. 318.-319. lpp. Par šīm dziesmām un gredzenu valkāšanas tradīciju sk. V. Urtāna rakstu, kurš analizēts tālāk šajā rakstā. 28 Balodis F. Metals un metālā rotu lietas senatnē un tautas dziesmu atmiņā, 320. lpp. 29 Bičolis J. Latviešu tautas dziesmu chronoloģijas problēma. Ceļi. Rīga: Ramaves apgāds, 1936. 7. sēj. 171.-212. lpp. [Atsevišķs novilkums.] 30 Spekke A. L a tvijas vēsture. Rīga: Jumava, 2003. 382 lpp. 31 Turpat, 66. lpp. 32 Spekke, Arnolds. L a tvieši u n L ivo nija 16. gs. Rīga: Zinātne, 1995. 304 lpp. 2. izd. 33 Turpat, 197., 201. lpp. 34 Turpat, 229., 236. lpp. 35 Turpat, 230.-231. lpp. 36 Bērzkalne A. D ziesm a p a r žē lu m ā n o m iru š o pu isi. Rīga: Latvju Grāmata, 1942. 112 lpp. 37 Turpat, 3. lpp. 38 Turpat, 23. lpp. 39 Ozols A. Latviešu tautas poētiskās daiļrades vēstures problēmas. K arogs. 1952. Nr. 7. 742.-761. lpp.; Ozols A. L a tviešu fo lklo ra s vēstures p ro spekta p rojekts. Manuskripts. Rīga, [1953]; Ozols A. Par latviešu tautasdziesmām. R a ksti folkloristikā. Rīga: Zinātne, 1968. 224.-279. lpp; Ozols A. L atviešu tautasd ziesm u valoda. Rīga: Zvaigzne, 1993. 431 lpp. 40 Ozols A. L a tviešu ta u ta sd ziesm u va lo da. 11.-12. lpp. 41 Ozols A. Par latviešu tautasdziesmām. 232. lpp. 42 Turpat, 230.-231. lpp. 43 Turpat, 238. lpp. 44 Turpat, 277.-278. lpp.; Ozols A. Latviešu tautas poētiskās daiļrades vēstures problēmas. 742., 759. lpp. 45 Ozols A. Latviešu tautas poētiskās daiļrades vēstures problēmas. 757. lpp. 46 Turpat, 753. lpp. 47 Turpat, 743., 757. lpp. 48 Turpat, 760. lpp. 49 Dārziņš V. Tautas dziesmu vecums (No “Dziesmu Vairogam” 1956. gadā nolasītā referāta). Sidrabene. Nr. 3. 1994. 41.-45. lpp. 50 Biezais H. Sen o latviešu g a lvenā s dievietes. Rīga: Zinātne, 2006. 16. lpp. 51 Turpat, 24.-26. lpp. 52 Turpat, 28.-42. lpp. 53 Turpat, 55. lpp.; Biezais H. S en o latviešu debesu d ievu ģ im ene. Rīga: Minerva, 1994. 224., 231., 279. lpp. 54 Biezais H. S en o latviešu g alvenā s dievietes. 51.-52. lpp. 55 Sal. Biezais H. Sen o latviešu g alv en ās dievietes. 34. lpp.; Biezais H. S en o latviešu d ebesu d ie v u ģim e ne. 224. lpp. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts IESKATS LATVIEŠU FOLKLORAS UN MITOLOĢIJAS DATĒŠANĀ 219 56 Gimbutiene M. B alti aizvēstu riskajos laikos. E tnoģenēze, m a teriālā kultū ra un m itoloģija. Rīga: Zinātne, 1994. 226 lpp. 57 Turpat, 176.-177., 181.-182., 184. lpp. 58 Turpat, 183.-185., 187. lpp. 59 Turpat, 187., 191.-192., 196.-197. lpp. 60 Turpat, 209. lpp. 61 Apals J. Vai teikām var ticēt? Klāstu mītnes ezeru dzelmē. D zim ten es Balss. 1965. Nr. 13 (marts). 3. lpp.; Apals J. Teikas stāsta patiesību. P a d o m ju Ja u n atne. 1965. 23. okt. [2.] lpp.; Apals J., Zelmenis M. Ā ra išu ezerpils. Rīga: AKO dizains, 1998. 32. lpp. 62 Urtāns V. Zelta griezti gredzentiņi. P a do m ju Ja u na tne. 1987. 28. janv. 4. lpp. 63 Bendorfs V. Latviešu tautasdziesmu melodikas elementu senums un cilme. L a tv ija s P S R Z in ā tņ u A ka d ēm ija s Vēstis. 1988. Nr. 10 (495). 73.-77. lpp. 64 Sneibe Z. Ziņģe. Melodikas cilme un attīstība. L a tvijas P SR Z in ā tņ u A k a d ē m ija s Vēstis, 1988. Nr. 10 (495). 63.-72. lpp. 65 Vasks A., Vaska B., Grāvere R. L a tvijas a izvēsture 8500. g. pr. Kr. - 1200. g. p ē c Kr. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. 223 lpp. 66 Turpat, 62.-63. lpp. 67 Turpat, 110. lpp. 68 Turpat, 137.-139. lpp. 69 Turpat, 162. lpp. 70 Turpat, 202., 205. lpp. 71 Kursīte J. La tviešu fo lk lo ra m ītu spogulī. Rīga: Zinātne, 1996. 32.-34. lpp. 72 Turpat, 44.-138. lpp. 73 Turpat, 391.-401. lpp. 74 Kokare E. L a tviešu g alven ie m itoloģ iskie tēli fo lklo ra s a tveidē. Rīga: Mācību apgāds NT, 1999. 200 lpp. 75 Turpat, 4. lpp. 76 Kokare E. Likteņa dievības latviešu folklorā. M istērija. 2006. Nr. 10. 7.-9. lpp. 77 Kokare E. L a tviešu g a lven ie m itoloģ iskie tēli fo lk lo ra s atveidē. 10.-11. lpp. 78 Turpat, 5., 26. lpp. 79 Turpat, 179., 189. lpp. 80 Kokare E. Likteņa dievības latviešu folklorā, 7. lpp. 81 Urtāns J. Skud ra p ie ka ln a. A rheo log a stāsti. Rīga: Nordik, 2004. 190 lpp. 82 Urtāns J. Velna vārds Latvijas vietās un vietvārdos. L atv ijas V ēsture. 1993. Nr. 4. 55.-61. lpp. 83 Urtāns J. Pastamuižas Velnakmens folklora un datēšanas princips p o st q u a m . Letonica . 2005. Nr. 13. 144.-155. lpp. 84 Piemēram, Urtāns J. S ku d ra p ie ka lna . A rh eologa stāsti. 16., 22. lpp. 85 Urtāns J. Pastamuižas Velnakmens folklora un datēšanas princips p o s t q u a m . 150.-151. lpp. 86 Biezais H. Vēsture un struktūra baltu un slāvu folkloras un reliģijas pētniecibā. L a tv ija s Z in ā tņ u A ka d ē m ija s Vēstis. 1990. Nr. 10. 7.-28. lpp. 87 Urtāns J. Velna vārds Latvijas vietās un vietvārdos. 56.-57., 60. lpp. 88 Pīgozne-Brinkmane I. Senā apģērba raksturojuma meklējumi latviešu folkloras tekstos. K u ltū ra s kr u stp u n k ti. Rīga: Mantojums, 2008. 4. laid. 102.-116. lpp.; Pīgozne-Brinkmane I. Apavi kā senā goda apģērba daļa. Leton ica . 2008. Nr. 18. 202.-214. lpp. 89 Pigozne-Brinkmane I. Interaction between experimental archaeology and folklore. E uroR EA . R econstruc tion a n d E x p e r im e n t in A rch aeo logy - E u rop ea n P latform . 2008. No. 5. Pp. 30-32. 90 Eliade M. M īts p a r m ū žīg o atgriešanos. Riga: Minerva, 1995. 51., 46. lpp. 91 Graudonis J. Par dažiem arheoloģijas pieminekļu nosaukumiem. D a b a s u n vēstures ka len d ārs 1973. Rīga: Zinātne, 1972. 307.-311. lpp. 92 Ozols A. L a tviešu tau ta sd ziesm u valoda. Rīga: Zvaigzne, 1993. 11. lpp. 93 Bērzkalne A. D ziesm a p a r žē lu m ā n o m iru šo p uisi. 12. lpp. 94 Gimbutiene M. B a lti a izvē sturiska jos laikos. 176.-179. lpp.; Vasks A., Vaska B., Grāvere R. L a tvija s aizvēsture.. 62. lpp. 95 P. Šmits, A. Ozols u. c. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2 2 0 IEVA PĪGOZNE 96 Latvijas teritorijā kādreiz dzīvojušas divas vēršu apakšdzimtas lielākās sugas - nu jau izmirušais taurs (Bos p rim ig e n iu s) un sumbrs (B ison bonasus). Sumbrs te bija sastopams vēl līdz 13. gadsimtam. L atvijas daba. http://latvijas.daba.lv/dzivnieki/ (Skatīts 04.06.2006.) 97 Dainu skapis, http://www.dainuskapis.lv (Skatīts 04.06.2006.) 98 Adamovičs L. Latvieši un katoļu baznīca. Latvieši. Rīga: Valters un Rapa, 1936. 2. sēj. 193. lpp.; Strods H. Latviešu zemnieku 17. gs. dzīves veida un tradīciju apskats. A rheoloģ ija un etnog rāfija . Rīga: Zinātne, 1970. 9. laid. 105. lpp. 99 Adamovičs L. Latvieši un evaņģēliskā baznīca. L a tvieši. 231. lpp. An insight into the dating of Latvian folklore and mythology The article has been written as an overview of studies by researchers of various fields concerning the dating of Latvian folklore and mythology. The author has not analyzed the first publications that have been published before and during the 19lh century, but a closer look has been given to studies of the 20th and 21st centuries. The article pro vides a chronological review of research by historians Pēteris Smits and Arveds Svābe, archaeologist Francis Balodis, historian Arnolds Spekke, folklore researchers Anna Bērz kalne and Arturs Ozols, musicologist Volfgangs Dārziņš, the researcher of early religions Haralds Biezais, archeologists Marija Gimbutas, Jānis Apals and Vladislavs Urtāns, musicologists Vilis Bendorfs and Zaiga Sneibe, archeologists Andrejs Vasks, Baiba Vaska and Rita Grāvere, folklore researchers Janīna Kursīte and Elza Kokare, as well as archeo logists Juris Urtāns and leva Pigozne. The article also deals with theoretical studies by Jānis Bērziņš (1925), Jānis Bičolis (1936) and Haralds Biezais (1953) on the achievements and methodology of folklore and mythology research. Research in this field has not been summed up and assessed for nearly 60 years. Facts that can be used for dating folklore and mythology can be found in nearly all genres of folklore: songs, fairytales, beliefs, proverbs, legends, magic formulae, place names. Generally, there is an impression that folklore con tains elements from very ancient times (even the Stone Age) to the period when the first recordings of folklore texts were made. The main areas, in which a folklore dating expert should be well versed, in the authors opinion, are archeology and history, especially the evolution of social processes, public life, trade, clothing and other spheres, as well as a broad range of folklore material, desirably of various genres, as well as paganism. Auxi liary branches would include linguistics, musicology, geography, biology, etc. There are also several considerations researchers should bear in mind when dating folklore material, for instance, changes in language occurring over centuries and the spread of folksong variations. The author of the article calls on researchers of various fields to get involved in dating folklore materials and to use the results obtained from this research in various sub-branches of history, especially those exploring the life conditions of a particular nation and the evolution of social processes. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts