Ieteikumi politikas veidotājiem sabiedrības noturības un uzticēšanās stiprināšanai

1 IETEIKUMI SABIEDRĪBAS NOTURĪBAS UN UZTICĒŠANĀS STIPRINĀŠANAI 2 IETEIKUMI SABIEDRĪBAS NOTURĪBAS UN UZTICĒŠANĀS STIPRINĀŠANAI Valsts pētījumu programma “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekts VPP-LETONIKA-2021/3-0004 “Inovatīva un iekļaujoša pārvaldība sabiedrības iesaistes, uzticības un komunikācijas veicināšanai” Vāka foto autors: Kaspars Upmanis, unsplash.com Šīs politikas rekomendācijas apvieno Latvijas Universitātes pētnieku un politikas analītiķu darbus, piedāvājot starpnozaru skatījumu uz uzticēšanās un sabiedrības noturības veidošanu. Tas kalpo kā ceļvedis politikas veidotājiem, kuri vēlas: - balstīt lēmumus pierādījumos, - stiprināt iedzīvotāju līdzdalību, - vairot uzticēšanos un iekļaujošu valsts pārvaldību. 3 KOPSAVILKUMS Latvijas demokrātijas kvalitāte, sabiedrības uzticēšanās institūcijām un valsts noturība pret krīzēm ir savstarpēji saistītas. Latvijas Universitātes pētnieku veiktie pētījumi 2021.–2025. gadā parāda, ka Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos nosaka ne tikai politiskā un ekonomiskā stabilitāte, bet arī institūciju atsaucība, valsts komunikācijas kvalitāte, sabiedrisko pakalpojumu pieejamība, kā arī pilsoņu līdzdalības iespējas (Ņikišins 2025a, 2025b, 2024; Ikstens 2024; Strode 2024; Ločmele u.c. 2024). Nozīmīga ir arī institūciju spēja risināt sarežģītas politikas problēmas (Reinholde, Āboliņa & Auliciema 2024). Šis politikas rekomendācijas integrē svarīgākos pierādījumus no veiktajiem pētījumiem un sniedz ieteikumus piecās stratēģiskajās jomās: 1. Demokrātijas kvalitāte un institucionālā uzticēšanās – sabiedrības uzticēšanās un politiskās efektivitātes stiprināšana; 2. Pilsoniskā izglītība un sabiedrības saliedētība – iekļaujošas pilsoniskās sabiedrības veidošana un līdzdalības paradumu veidošana; 3. Stratēģiskā komunikācija, dezinformācijas ierobežošana un digitālā līdzdalība – valsts komunikācijas koordinācija un digitālās pārvaldības uzlabojumi; 4. Drošība, noturība un integrācija – drošībošanas politikas līdzsvarošana ar sabiedrības uzticēšanos un iekļaušanu; 5. Pārvaldības kapacitāte un ilgtspējīga politika – caurvijas dimensija, kas izceļ institucionālo spēju risināt problēmas ar starpnozaru sadarbību, stratēģisku mācīšanos un uz nākotni vērstu domāšanu. 4 SAĪSINĀJUMI AM Aizsardzības ministrija CVK Centrālā vēlēšanu komisija DVI Datu valsts inspekcija EPE Ārējā politiskā efektivitāte IeM Iekšlietu ministrija IPE Iekšējā politiskā efektivitāte IZM Izglītības un zinātnes ministrija KM Kultūras ministrija MI Mākslīgais intelekts NAP2027 Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027. gadam NATO North Atlantic Treaty Organization. Ziemeļatlantijas Līguma organizācija. NEPLP Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome NVO Nevalstiskās organizācijas OECD Organisation for Economic Co-operation and Development. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija. OGP Open Governance Partnership. Atvērtās pārvaldības partnerība. PMLP Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde SEPLP Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome VARAM Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija VK Valsts kanceleja VM Veselības ministrija VIAA Valsts izglītības attīstības aģentūra VPPLETONIKA Valsts pētījumu programma “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekts VPP-LETONIKA-2021/3-0004 “Inovatīva un iekļaujoša pārvaldība sabiedrības iesaistes, uzticības un komunikācijas veicināšanai” 5 IEVADS UN METODOLOĢISKAIS PAMATS Pēdējā desmitgadē Eiropā vērojama politiskās uzticēšanās erozija un pilsoniskās aktivitātes kritums (Inglehart & Welzel 2005; OECD 2022). Latvijā šo tendenci pastiprina vēsturiskā neuzticēšanās varai, sabiedrības fragmentācija un atšķirīgās pieredzes ar valsts institūcijām (Pupčenoks u.c. 2022). Vienlaikus krīzes – Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā – parādīja, cik būtiska ir valsts spēja uzturēt uzticēšanos ārkārtas apstākļos. Arī starptautiskās organizācijas, ieskaitot OECD 2022, norāda, ka sabiedrības uzticēšanās ir resurss, kas samazina politiskās polarizācijas risku, veicina ekonomisko noturību un nodrošina sabiedrības gatavību ievērot kolektīvus lēmumus. Šajā kontekstā Latvijai ir jāstiprina uzticēšanās infrastruktūra – institūciju atbildība, sabiedrības iesaiste un pārredzama komunikācija. Metodoloģiski dokuments balstās trīs galvenajos avotos: • empīriskajos datos (ESS Round 10; SKDS 2022–2024; dažādi LU pētījumi); • salīdzinošajā pārvaldības analīzē (OECD, Freedom House); • VPP-LETONIKA projektu rezultātos, tostarp par pārvaldības koordināciju, sabiedrisko uzticēšanos, komunikāciju un ilgtspējīgu attīstību. Par nozīmīgākajiem VPP-Letonika projekta ietvaros empīriskiem pētījumiem, kas veikti laika posmā no 2022.g. līdz 2025 g., uzskatāmi: • J. Ņikišins (2025a, 2025b) – Eiropas Sociālā pētījuma 10. kārtas analīze (29 valstis, N > 55 000), kas parāda ārējās politiskās efektivitātes nozīmi demokrātijas uztverē. • J. Ikstens (2024) – vēlēšanu līdzdalības pētījums (SKDS n = 1016), kas uzsver izglītības un politiskās intereses ietekmi uz vēlētāju aktivitāti. • I. Strode (2024) – kvantitatīvais un kvalitatīvais pētījums par sabiedrības priekšstatiem par “labu pilsoni” (n = 1009 + 30 intervijas). • K. Ločmele, I. Latkovska, V. Skolmeistere (2024) – 200 dezinformācijas gadījumu analīze sociālajos medijos (TikTok, Twitter, Facebook). • A. Tetarenko-Supe, M. Pričins (2025) – drošībošanas elementu pētījums valdības komunikācijā. • J. Pupčenoks, T. Rostoks, I. Mieriņa (2022); Šulca & Pupčenoks (2025) – sabiedrības drošības uztvere, etnolingvistiskās atšķirības un uzticēšanās valsts politikai. • V. Valtenbergs u.c. (2023, 2025a, 2025b) – digitālās līdzdalības, MI izmantošanas pētījumi, kvantu skaitļošanas potenciāls publiskajā pārvaldē. • I.Reinholde u.c. (2024a, 2024b) – pārvaldes koordinācija, valsts pārvaldības kapacitāte Minēto pētījumu rezultātus pamato arī dažādu starptautisku pētījumu dati (t.sk. Freedom House 2024; OECD 2022; Ferrín & Kriesi 2016) un Latvijas politikas plānošanas dokumentos noteiktie stratēģiskie virzieni (NAP 2021-2027, Nacionālais atvērtās pārvaldības rīcības plāns 2022–2025, Valsts aizsardzības koncepcija 2023-2027 u.c.). 6 MĒRĶIS UN PIEEJA Šī dokumenta mērķis ir piedāvāt pierādījumos balstītas rekomendācijas, kas palīdz stiprināt: • uzticēšanos valsts institūcijām un to atsaucībai; • sabiedrības līdzdalības iespējas un ietekmi; • drošības un integrācijas līdzsvaru, kas balstās cilvēkdrošībā; • valsts komunikācijas sistēmu kā uzticēšanās resursu. Rekomendācijas apvieno kvantitatīvos un kvalitatīvos datus, politikas dokumentu analīzi un salīdzinošu skatījumu Baltijas valstu kontekstā. Tālākās nodaļas izvērš četras tematiskās jomas, kuras strukturētas šādās sadaļās: “Konteksts”, “Galvenās atziņas”, “Ietekme uz politiku”, “Rekomendācijas”, “Indikatori un institucionālā atbildība”. 1. DEMOKRĀTIJAS KVALITĀTE UN INSTITUCIONĀLĀ UZTICĒŠANĀS KONTEKSTS Uzticēšanās valsts institūcijām ir viens no centrālajiem demokrātijas noturības priekšnoteikumiem. OECD (2022) dati rāda, ka valstīs ar augstu uzticēšanos valdībai ir lielāka pilsoņu līdzdalība, efektīvāka politikas ieviešana un mazāka polarizācija. Latvijā uzticēšanās līmenis parlamentam un politiskajām partijām 2022.–2024. gadā svārstījās ap 20–25 %, kas ir zem OECD vidējā (46 %). Pētījums, ko veicis Jurijs Ņikišins (2025a), izmantojot European Social Survey Round 10 datus (N > 55 000 respondentu 29 valstīs), analizē sabiedrības uztveri par četriem demokrātijas dimensiju tipiem – elektorālo, liberālo, sociālo un tiešo demokrātiju. Rezultāti rāda, ka Latvijas iedzīvotāji viszemāk vērtē sociālo (3,4 punkti no 10) un tiešo demokrātiju (4,0), bet salīdzinoši augstāk – liberālo (5,5). Šie rādītāji korelē ar politiskās uzticēšanās un ārējās politiskās efektivitātes līmeni – ticību, ka iedzīvotāju balss tiek sadzirdēta. Ārējā politiskā efektivitāte (APE) ir pozitīvi saistīta ar apmierinātību visos četru demokrātijas dimensiju novērtējumos, kamēr iekšējā politiskā efektivitāte (IPE) – pašvērtējums par spēju ietekmēt politiku – bieži korelēja ar kritiskāku vērtējumu. Izglītotākā un politiskajos procesos informētāka sabiedrības daļa augstāk vērtē demokrātijas principus, bet zemāk – institūciju veikumu un darbības rezultātu. Latvijas sabiedrības uztverē par demokrātiju atspoguļojas plašākas Eiropas valstu tendences, ko Ferrín, Kriesi (2016) apzīmējuši kā “daudzdimensionālu demokrātijas izpratni”. Tajā sabiedrība vienlaikus pieprasa gan efektīvu pārvaldību un ekonomisko taisnīgumu (sociālā demokrātija), gan tiesiskumu un mediju brīvību (liberālā demokrātija), gan spēju tieši ietekmēt lēmumus (tiešā demokrātija). Tieši šī pēdējā dimensija – pilsoņu tiešās ietekmes iespējas – ir salīdzinoši vājāk attīstīta. Šo kontekstu papildina arī sabiedrības pieredze ar valsts pārvaldes atsaucību. Ikstena (2024) pētījums par vēlēšanu līdzdalību (SKDS 2023 ) (n=1016) parāda, ka 2022. gada Saeimas vēlēšanās aktivitāte palielinājās no 54 % (2018) līdz 59 %, tomēr līdzdalību galvenokārt ietekmēja izglītība un iepriekšējā vēlēšanu pieredze, nevis politiskā uzticēšanās vai populisma motīvi. Tādējādi varam uzskatīt, ka sabiedrības dalība politiskajos procesos ir drīzāk pieraduma un kompetenču, nevis emocionālās mobilizācijas rezultāts. Latvijas valsts pārvaldes efektivitāti būtiski ietekmē koordinācijas kvalitāte starp politisko un administratīvo līmeni. Reinholde, Stučka un Āboliņa (2024) to raksturo kā “koordinācijas spēli” starp hierarhiskām un tīkla pārvaldības formām. 7 Pandēmijas laikā atklājās koordinācijas plaisas – ministrijas darbojās vertikāli, kamēr horizontāla informācijas apmaiņa starp institūcijām bija nepietiekama, kas mazināja sabiedrības uzticēšanos pārvaldei. GALVENĀS ATZIŅAS 1. Uzticēšanās un politiskā efektivitāte. o APE jeb ticība institūciju atsaucībai būtiski paaugstina iedzīvotāju demokrātijas vērtējumu visās dimensijās (Ņikišins 2025a). Cilvēki, kuri tic, ka institūcijas reaģē uz viņu prasībām, biežāk atbalsta demokrātiju kā sistēmu. o IPE jeb iedzīvotāju pārliecība, ka viņš/viņa spēj saprast politiskos procesus un būt kompetents (-a) piedalīties politiskajā dzīvē, ir saistīta ar kritiskākām attieksmēm pret demokrātiju, kas norāda uz sabiedrības prasīgumu un vajadzību pēc atbildīgākas pārvaldības. 2. Sociālie pakalpojumi kā demokrātijas sastāvdaļa. o Veselības un izglītības pakalpojumu kvalitātes uztvere korelē ar apmierinātību ar demokrātiju. Sabiedrības vērtējums par valsts veiktspēju šajās jomās tieši ietekmē uztveri par demokrātijas leģitimitāti. 3. Uzticēšanās un krīžu pārvarēšana. o Covid-19 krīzes laikā sabiedrības grupas ar augstāku uzticēšanos valstij bija gatavākas ievērot ierobežojumus un atbalstīt kolektīvos pasākumus. Zemas uzticēšanās grupas pauda skepsi pret vakcināciju un uzraudzības pasākumiem (Ņikišins 2025b; OECD 2024). o Pētījums pierāda, ka politiskā uzticēšanās nav tikai normatīva vērtība, bet arī sabiedrības sadarbības resurss. Augstāka uzticēšanās korelē ar lielāku gatavību ievērot valdības noteikumus, pat ja tie ierobežo personīgo brīvību. Šis efekts liecina, ka augstāka sabiedrības uzticēšanās pie noteiktiem apstākļiem var palielināt valdības spēju īstenot politiku bez piespiedu mehānismiem (Ņikišins 2025b). 4. Konspiratīvie uzskati un autoritārisma riski. o Piekrišana specifisku konspiratīvu uzskatu kopumam (t.sk.: Neliela, slepena cilvēku grupa ir atbildīga par visu galveno lēmumu pieņemšanu pasaules politikā; Zinātnieku grupas manipulē ar pierādījumiem, safabricē vai slēpj tos, lai maldinātu sabiedrību; Koronavīruss ir kādas valdības vai organizācijas apzinātu un slēptu centienu rezultāts) samazina uzticēšanos demokrātiskām institūcijām un palielina toleranci pret autoritārismu atbalstošām attieksmēm. Ņikišina (2025b) analīzē minēto konspiratīvo uzskatu indekss negatīvi korelē ar demokrātijas novērtējumu. Dati arī parāda, ka personas ar augstāku ticību minētajiem konspirācijas apgalvojumiem un atbalstu autoritārisma vērtībām biežāk izrāda pretestību valdības politikām un mazāku uzticēšanos publiskajai pārvaldei. 5. Salīdzinājums reģionālajā kontekstā. o Ziemeļvalstis (Somija, Norvēģija, Zviedrija) uzrāda augstāku politisko tiesību un uzticēšanās līmeni; Austrumeiropas un Balkānu valstis – zemāku. Savukārt, Latvija atrodas pārejas pozīcijā starp abām grupām (Freedom House 2024). o Ņikišins (2025b) novēro arī vispārīgu īslaicīgu “krīzes uzticēšanās efektu”: pandēmijas laikā uzticēšanās pārvaldei īslaicīgi paaugstinājās, bet pēc ierobežojumu beigām strauji samazinājās. Tas parāda, ka ilgtermiņā uzticēšanos iespējams saglabāt tikai ar konsekventu caurskatāmību un skaidrojumu, nevis tikai iebiedēšanu un kontroles mehānismiem. 8 IETEKME UZ POLITIKU 1. Atklātības un atsaucības deficīts. Latvijas politikas plānošanas sistēmā joprojām trūkst standartizētu atgriezeniskās saiknes mehānismu (stakeholder feedback loops). Iedzīvotāji bieži nesaskata saikni starp savu līdzdalību un rezultātu. 2. Nepietiekama uzticēšanās samazina politikas efektivitāti. Uzticēšanās deficīts rada barjeras politikas ieviešanā, īpaši sabiedrības veselības un klimata politikas jomās. 3. Politiskā izglītība kā ilgtspējīgas demokrātijas pamata elements. Ikstena (2024) pētījums liecina, ka iedzīvotāju izglītība būtiski paaugstina vēlēšanu līdzdalību. Tas norāda, ka pilsonisko kompetenču attīstība ir jāintegrē izglītības politikā, īpašu uzmanību pievēršot sociālo zinātņu mācību priekšmetiem un atbilstoši koriģējot mācību priekšmetu standartus. REKOMENDĀCIJAS 1. Koordinācijas un caurspīdīguma stiprināšana valsts pārvaldē. o Izveidot skaidru sadarbības mehānismu starp politiskajiem birojiem un ierēdņu korpusu, nodrošinot pārskatāmību un politikas konsekvenci. o Iekļaut datu analīzes un MI risinājumus, kas palīdz reāllaikā sekot politikas ieviešanas efektivitātei. o Atbildīgās institūcijas: Valsts kanceleja (VK), ministrijas – nozaru politika. 2. Institucionālās atsaucības mehānismi (Policy Responsiveness). o Ieviest vienotu politikas atgriezeniskās saites sistēmu visās ministrijās (policy feedback loops), kas sabiedrību informē par pieņemtajiem lēmumiem un rezultātiem. o Atbildīgā institūcija: VK – pārvaldības kvalitātes politika. 3. Publisko pakalpojumu kvalitātes paneļrādītāji (Public Service Dashboards). o Izveidot atvērtu platformu ar datiem par veselības un izglītības pakalpojumu kvalitāti (rezultāti, sūdzības, uzlabojumi). o Atbildīgās institūcijas: Veselības ministrija (VM) – veselības politika; Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) – izglītības politika; Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) – digitālā pārvaldība. 4. Pilsoniskās sabiedrības iesaistes stiprināšana. o Integrēt nevalstiskās organizācijas (NVO) un profesionālās asociācijas krīzes politiku izstrādē. o Atbildīgā institūcija: VK – atvērta pārvaldība. 5. Pretkonspirāciju komunikācija un sabiedrības izglītošana. o Izstrādāt mērķprofilu kartējumu (augsta konspirācijas informācijas riska grupas) un pielāgot pret-dezinformācijas ziņojumus ar veselības un izglītības institūciju atbalstu. o Atbildīgās institūcijas: VK – risku kartēšanai un pret-dezinformācijas ziņojumu pielāgošanai, Kultūras ministrija (KM) – sabiedrības medijpratības izglītība, VM un citu nozaru ministrijas – attiecīgo jomu krīzes komunikācija. 9 6. Līdzdalības kvalitātes un daudzveidības paaugstināšana. o Ne tikai palielināt līdzdalības apjomu (piemēram, iesaistīto personu skaitu konsultācijās), bet arī uzlabot sabiedrības iesaistes kvalitāti un formu dažādību. Veicināt deliberatīvās demokrātijas formas, piemēram, pilsoņu paneļus un asamblejas, kas ļauj iedzīvotājiem argumentēti apspriest politikas risinājumus un sniegt pamatotus priekšlikumus. Šādas līdzdalības formas veicina dialoga kultūru, pārdomātus kompromisus un uzticēšanos starp sabiedrību un valsti. o Atbildīgās institūcijas: VARAM (digitālā un līdzdalības politika), Pašvaldības (kopienu līdzdalība), VK (atvērtās pārvaldības koordinācija). INDIKATORI UN ATBILDĪGĀS INSTITŪCIJAS Rādītājs Pamatotība un saistība ar politiku Atbildīgā institūcija (politikas joma) Uzticēšanās valsts institūcijām (ESS / Eurobarometer aptaujas) Rādītājs atspoguļo sabiedrības uztveri par valdības kompetenci, taisnīgumu un atsaucību. Uzticēšanās ir pamata resurss demokrātijas leģitimitātei un politikas ieviešanas efektivitātei. Valsts kanceleja (pārvaldības politika) Publisko pakalpojumu kvalitātes vērtējums (primāri veselība, izglītība, kā arī citi) Šie rādītāji atspoguļo, kā iedzīvotāji novērtē valsts spēju nodrošināt vienlīdzīgus un efektīvus pakalpojumus. Tie ietekmē uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām (Ņikišins 2025a). VM, IZM, citu nozaru politikas), VARAM digitālās transformācijas publisko pakalpojumu pārvaldība un koordinēšana Iedzīvotāju iesaistes apjoms un kvalitāte politikas izstrādē un ieviešanā. Deliberatīvo demokrātijas formu īstenošana. Atspoguļo sabiedrības līdzdalības kultūras attīstību. Jo vairāk cilvēku izjūt savu ietekmi, jo augstāka viņu uzticēšanās (Ferrín & Kriesi 2016). Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), VK (pilsoniskās sabiedrības un atvērtās pārvaldības politika) Konspirācijas uzskatu un dezinformācijas ietekmes indikatori Šādi dati palīdz novērtēt sabiedrības noturību pret manipulācijām un dezinformāciju. KM, Nacionālā elektronisko plašsaziņa līdzekļu padome (NEPLP), VM (medijpolitika un sabiedrības labbūtība) Publisko atskaišu un datu caurskatāmības prakse ministrijās Rādītājs parāda, cik lielā mērā ministrijas nodrošina skaidru atgriezenisko saiti sabiedrībai. VK (politikas koordinācija un pārvaldība) 16 4. DROŠĪBA, NOTURĪBA UN INTEGRĀCIJA KONTEKSTS Sabiedrības drošība un noturība mūsdienās vairs netiek definēta tikai militārā nozīmē – tā ietver arī sociālo saliedētību, uzticēšanos institūcijām un spēju sadarboties krīzes situācijās. Modernās sabiedrībās drošība arvien vairāk kļūst par “vērtību drošību” – cilvēku pārliecību, ka viņu identitāte un dzīvesveids tiek respektēti (Inglehart & Welzel 2005). OECD (2022) ziņojums uzsver, ka valstis ar augstu sabiedrības uzticēšanās līmeni krīzes laikā spēj ātrāk atgūties un pieņemt kopīgus, bieži nepopulārus lēmumus. Latvijā sabiedrības noturība ir cieši saistīta ar drošībošanas politiku, kas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā (2022) kļuvusi daudz intensīvāka. Šulcas un Pupčenoka (Schulze & Pupčenoks 2025) pētījums parāda, ka valsts reakcija uz jauno drošības vidi ietvēra t.s. “izslēdzošus drošības risinājumus” – izglītības reformas, uzturēšanās nosacījumu pastiprināšanu, pieminekļu demontāžu un krievu valodas lietojuma ierobežojumus publiskajā telpā. Šīs iniciatīvas paaugstināja nacionālās drošības sajūtu, bet vienlaikus radīja uzticēšanās plaisas starp etnolingvistiskajām grupām. Lai gan masveida krievvalodīgo protestu vai mobilizācijas nav bijis (atšķirībā no 2004. gada skolu reformas), pētījums atklāj pieaugošu sociālo distanci un mazāku uzticēšanos valsts institūcijām mazākumtautību vidū. Pupčenoka, Rostoka un Mieriņas (2022) pētījums identificē trīs galvenās drošības dimensijas, kas ietekmē sabiedrības uztveri: 1. ārējie (militārie un ģeopolitiskie) draudi, saistīti ar Krievijas rīcību un NATO klātbūtni reģionā; 2. iekšējie draudi, kas ietver politiskās polarizācijas, populisma un sociālās nevienlīdzības riskus; 3. informācijas un identitātes draudi, kas attiecas uz dezinformāciju, valodas jautājumiem un sabiedrības sadrumstalotību. Dati no autoru izmantotajām reprezentatīvām sabiedriskajām aptaujām (2015, 2018, 2022) liecina, ka: • Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji mazāk uzticas NATO un Latvijas drošības politikas naratīviem, biežāk sekojot alternatīviem medijiem. • Latviešu tautības iedzīvotāji drošību vairāk saista ar ārējiem faktoriem, savukārt mazākumtautības – ar sociālo stabilitāti un valsts taisnīgumu. • Krievvlodīgie respondenti pārsvarā neuztver Krieviju kā draudu Latvijai. Tie respondenti, kas uzskata ka Krievijas politika rada draudus Latvijai, mēdz uzskatīt arī, ka attiecības starp latviešiem un etniskajām minoritātēm ir viens no lielākajiem draudiem Latvijai. Šī atšķirība liecina, ka drošība sabiedrības uztverē ir ne tikai militārs, bet arī uzticēšanās un piederības jautājums. Latvijas drošības diskurss joprojām lielā mērā veidojas pēc prinicipa “no augšas uz leju”. Pupčenoka u.c. (2022) pētījumā secināts, ka valdības un mediju komunikācija drošības jautājumos bieži izmanto “mobilizējošu krīzes valodu”, kas ne vienmēr sasniedz mērķgrupas un var pastiprināt atsvešinātību. Nepieciešama dialogā balstīta drošības komunikācija, kas uzrunā dažādas sabiedrības grupas ar diferencētiem vēstījumiem. Latvijā dzīvojošie mobilie ES pilsoņi ir neliela, bet pieaugoša iedzīvotāju grupa (0.3% no iedzīvotājiem). Valtenbergs, Mieriņa, Ņikišins & Östling (2025) savā kvalitatīvā pētījumā noskaidro, ka pēc pārcelšanās uz Latviju šī grupa kļūst politiski pasīvāka. Tas saistīts ar valodas 17 barjerām, informācijas trūkumu (piemēram, nepietiek informācijas par partiju programmām, nepietiekamu informāciju par vēlēšanu tiesībām un līdzdalības procedūrām). Mobilie ES valstu pilsoņi turpina aktīvi piedalīties savas izcelsmes valsts politikā, kas norāda uz transnacionālu pilsonības fenomenu. GALVENĀS ATZIŅAS 1. Drošības un uzticēšanās savstarpējā atkarība. o Uzticēšanās valsts institūcijām ir drošības politikas efektivitātes priekšnoteikums. Sabiedrība, kas uzticas, ir gatava sadarboties krīzes situācijās. 2. Drošībošanas politika var mazināt sociālo saliedētību. o Šulcas un Pupčenoka (2025) analīze rāda, ka valodas un uzturēšanās ierobežojumi stiprina valsts kontroli, bet mazina uzticēšanos minoritātēm. 3. Atšķirīgi drošības izpratnes modeļi. o Latvieši drošību saista ar aizsardzību un NATO klātbūtni, krievvalodīgie – ar stabilitāti un sociālo taisnīgumu. Politikas veidošanā jāņem vērā šī uztveres daudzveidība. 4. Informācijas vides drošība ietekmē kohēziju. o Vāja stratēģiskā komunikācija un dezinformācijas klātbūtne mazina sabiedrības noturību. Uzticama informācija un sabiedrības dialogs kļūst par drošības instrumentiem. 5. Kopienas līmeņa iniciatīvas stiprina noturību. o OECD (2024b) ziņojums liecina, ka vietējā līmeņa sadarbības projekti (kopienu drošības forumi, brīvprātīgo tīkli) būtiski paaugstina sabiedrības noturību pret krīzēm. 6. Krīzes komunikācijai jābūt mērķētai un diferencētai. o Vienotas drošības retorikas vietā nepieciešams pielāgot vēstījumus dažādām grupām, izmantojot daudzvalodu komunikācijas kanālus (TV, radio, YouTube, Telegram). 7. ES valstu līdzdalības rādītāji samazinās pēc to pārcelšanās uz Latviju. o Tā galvenie iemesli ir: valodas barjeras, informācijas trūkums un sociālo tīklu zudums. Informācijas un valodas barjeras kavē politisko iesaisti, jo institūcijas reti nodrošina saturu angļu valodā un politiskās partijas šai grupai nepievēršas (Valtenbergs u.c. 2025). 8. Mobilo ES valstu pilsoņu piederības sajūta nosaka arī viņu iesaistes līmeni. o Tie, kuri veido sociālos kontaktus ar vietējiem, biežāk piedalās vēlēšanās un konsultācijās (Valtenbergs u.c. 2025). IETEKME UZ POLITIKU 1. Drošības politikas integrācija ar saliedētības un komunikācijas politiku. Drošības politika nevar būt izolēta no sociālās politikas un sabiedrības līdzdalības. Lai saglabātu vienotību, jānodrošina līdzsvars starp aizsardzību un iekļaušanu. 2. Līdzdalības NATO drošības garantiju skaidrošana. Pupčenoka u.c. (2022) analīze liecina, ka cilvēki var just draudus no citas valstis, bet tajā pašā laikā justies droši. Tie respondenti, kuriem uz NATO ir pozitīvs skatījums un kuri domā, ka NATO aizstāvēs Latviju konflikta gadījumā, arī jūtas drošāk un izrāda vairāk vēlmi cīnīties par Latviju konflikta situācijā. 18 3. Atvērtas drošības pieejas veidošana. Valsts drošības politika jābalsta uz “cilvēkdrošības” principiem – cilvēku labklājību, izglītību, uzticēšanos un komunikāciju. 4. Krīžu komunikācijas pārstrukturēšana. Valsts kancelejai un nozaru ministrijām jāievēro vienots krīžu komunikācijas protokols ar skaidriem termiņiem, datiem un mērķiem. 5. Mazākumtautību integrācija drošības kontekstā. Jāveido mehānismi, kas ļauj mazākumtautībām piedalīties drošības un noturības plānošanā – piemēram, caur pilsoņu forumiem, iedzīvotāju asamblejām vai pašvaldību īstenotajiem pasākumiem. Jānodrošina vide, kurā uzticama informācija ir saņemama arī krievu valodā. 6. Informācijas telpas drošība kā kolektīvs uzdevums. Mediju politikas un drošības politikas koordinācija ir kritiska, lai nodrošinātu kvalitatīvu, sabiedrības noturību sekmējošu saturu un mazinātu ārējo propagandu. 7. Mobilo ES valstu pilsoņu transnacionālā līdzdalība aizstāj vietējo iesaisti. Daudzi ES valstu pilsoņi, kuri dzīvo Latvijā turpina balsot un piedalīties savas izcelsmes valsts procesos, bet Latvijā jūtas mazāk informēti un iesaistīti pilsoniskajos un politiskajos procesos. REKOMENDĀCIJAS 1. Mērķēta, segmentēta krīzes un drošības komunikācija. o Izstrādāt komunikācijas stratēģiju, kas pielāgota dažādām valodas grupām un informācijas kanāliem. o Regulāri organizēt sabiedriskus forumus (LV/RU/EN) par drošības un uzticēšanās jautājumiem. o Atbildīgās institūcijas: VK (stratēģiskā komunikācija), VK un KM (saliedētas sabiedrības politika), Pašvaldības (vietējā komunikācija). 2. Drošībošanas un integrācijas līdzsvarošana. o Ieviešot valodas un uzturēšanās prasības valstī, paredzēt humānus izņēmumus senioriem un neaizsargātām grupām. o Veicināt integrācijas pasākumus, kas vērsti uz piederības stiprināšanu. o Atbildīgās institūcijas: Iekšlietu ministrija (IeM) (migrācijas un uzturēšanās politika), KM (saliedētības politika). 3. Valsts valodas apguves iespēju paplašināšana. o Nodrošināt plašākas un pieejamākas valsts valodas apguves iespējas visos reģionos, īpaši pieaugušajiem, mazākumtautību kopienām un jaunajiem ieceļotājiem. o Atbildīgās institūcijas: IZM (valodas politika). 4. Skaidrot Latvijas dalības NATO drošības garantijas. o Nodrošināt kvalitatīvu saturu (ziņas, diskusijas, izglītojošie raidījumi) par NATO kolektīvās drošības garantijām Latvijas un citu NATO dalībvalstu aizsardzībā. o Atbildīgā institūcija: AM. 5. Kopienu līmeņa noturības mehānismi. o Attīstīt kopienu drošības forumus, vietējās brīvprātīgo vienības un iedzīvotāju iesaisti civilās aizsardzības plānos. 19 o Atbildīgās institūcijas: AM (civilā aizsardzība), Pašvaldības (reģionālā politika), NVO sektors (kopienu iesaiste). 6. Medijpratības un informācijas telpas aizsardzības stiprināšana. o Ieviest medijpratības moduļus skolās, pedagogu un senioru izglītības programmās. o Izveidot sabiedrības noturības mērījumu sistēmu pret dezinformāciju. o Atbildīgās institūcijas: KM (mediju politika), IZM (izglītība). 7. Palielināt līdzdalības iespējas Latvijā dzīvojošajiem mobilajiem ES valstu pilsoņiem. o Sagatavot īsus informatīvos materiālus angļu valodā par tiesībām balsot un iesaistīties (pašvaldību un EP vēlēšanās, konsultācijās). o Nodrošināt angļu valodas versijas valsts un pašvaldību līdzdalības platformām (t.sk. Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) mājas lapā un Manabalss.lv platformā) o Veidot kopienu aktivitātes un orientācijas programmas, kas stiprina piederību un kontaktus ar vietējiem. o Atbildīgās institūcijas: KM (saliedētības politika), Pašvaldības (mājas lapas), Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) (ES valstu iedzīvotāju uzskaite, kontaktinformācija), CVK (informatīvie materiāli par vēlēšanām, partijām un kandidātiem). INDIKATORI UN ATBILDĪGĀS INSTITŪCIJAS Rādītājs Pamatotība un saistība ar politiku Atbildīgā institūcija (politikas joma) Uzticēšanās drošības komunikācijai Parāda, cik efektīvi valsts institūcijas spēj komunicēt drošības riskus un pasākumus, neradot paniku vai atsvešinātību. Valsts kanceleja, AM (drošības un komunikācijas politika) Mazākumtautību līdzdalība drošības un integrācijas procesos Rādītājs, kas parāda integrācijas pasākumu efektivitāti un uzticēšanās līmeni starp sabiedrības grupām. KM, IeM, SIF (integrācijas un migrācijas politika) Mediju daudzvalodīguma un pieejamības rādītāji Parāda, vai sabiedrība saņem uzticamu informāciju dažādās valodās. SEPLP, KM (mediju politika) Sabiedrības medijpratības līmenis Uzrāda noturību pret manipulāciju un dezinformāciju. KM, IZM, NEPLP (izglītības un mediju politika) Foto: Glenn Castens-Peters, unsplash.com 20 5. PĀRVALDĪBAS KAPACITĀTE UN ILGSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS MĒRĶI KONTEKSTS Valsts pārvalde mūsdienas saskaras ar daudznozaru, sarežģītām problēmām, kurām trūkst skaidru robežu un risinājumu (wicked problems). Klimata, izglītības un sociālās politikas jomas parāda, ka lēmumi bieži saduras starp dažādām institūcijām un kompetencēm. Šāda veida problēmu risināšana prasa sadarbībā balstītu pārvaldību un mācīšanās kultūru (policy learning) (Reinholde, Āboliņa & Auliciema 2024). Tāpat arvien svarīgāka kļūst pārvaldes spēja izmantot digitālās tehnoloģijas – īpaši mākslīgā intelekta risinājumus un perspektīvā arī kvantu skaitļošanu, kas ļauj apstrādāt milzīgus datu apjomus un veidot precīzākas politikas prognozes (Ukbapi et. al., 2023). Arī OECD (2022) ziņojums arī uzsver nepieciešamību attīstīt pārvaldības spēju “prognozēt, adaptēties un mācīties”, lai uzticēšanās būtu ilgtspējīga arī tehnoloģiski mainīgā vidē. GALVENĀS ATZIŅAS 1. Politikas plānošanas sistēma Latvijā ir fragmentēta un reaktīva, trūkst ilgtermiņa horizontālās koordinācijas. 2. Vides, izglītības un klimata politikas ir sarežģītas atbildības sadales dēļ. Lēmumu ieviešana šo politiku ietvaros ir lēna un fragmentēta. 3. Politikas mācīšanās kultūra (policy learning) ir vāja. Pietrūkst sistemātiskas politikas pirmsieviešanas (ex ante) un pēcieviešanas (ex post) analīzes. 4. Digitālo un citu inovatīvo tehnoloģiju izmantošana (MI, modelēšana, kvantu skaitļošana) var stiprināt prognozēšanas un lēmumu kvalitāti, taču nepieciešams datu pārvaldības un ētikas ietvars. Kvantu skaitļošanas tehnoloģiju ieviešana var būtiski uzlabot valdības spēju apstrādāt kompleksus datus un modelēt scenārijus klimata, veselības un ekonomikas jomās. Taču šo tehnoloģiju ieviešanai nepieciešama skaidra pārvaldība, algoritmiskā caurskatāmība un sabiedrības izpratne. REKOMENDĀCIJAS 1. Digitālo tehnoloģiju un datu analītikas izmantošana pārvaldībā. o Attīstīt MI, datu prognozēšanas un kvantu skaitļošanas modeļus politikas scenāriju analīzei, īpaši klimata un enerģētikas jomās. o Nodrošināt, lai tehnoloģiju izmantošana tiktu balstīta ētikas un izskaidrojamības principos (explainable algorithms). o Veidot “Publiskās pārvaldes inovāciju fondu”, kas atbalstītu eksperimentus ar MI, datu integrācijas risinājumiem un perspektīvā arī kvantu skaitļošanu sadarbojoties ar universitātēm un tehnoloģiju centriem. o Atbildīgās institūcijas: VARAM (digitālā pārvaldība), DVI (datu aizsardzība), IZM (zinātnes politika). 21 KOPĒJĀS ATZIŅAS UN STRATĒĢISKĀS IMPLIKĀCIJAS Sabiedrības uzticēšanās un noturība Latvijā nav vienas politikas jomas uzdevums, bet gan horizontāls valsts pārvaldības mērķis, kas prasa koordinētu rīcību starp demokrātijas, izglītības, komunikācijas un drošības politiku. Uzticēšanās stiprināšana ir iespējama tikai tad, ja: 1. Politikas tiek veidotas atsaucīgi un caurskatāmi. Uzticēšanos nevar “pieprasīt”, to var tikai “nopelnīt” ar atbildīgu rīcību, atvērtību un pierādāmu rezultātu komunikāciju. Institucionālā atsaucība un politikas atgriezeniskā saite ir galvenais uzticēšanās indikators. 2. Izglītība un pilsoniskās kompetences kļūst par noturības pamatu. Pilsoniskā izglītība attīsta spēju izprast politikas procesus, izvērtēt informācijas kvalitāti un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tā veido sabiedrības “demokrātisko imunitāti.” 3. Komunikācija kļūst par pārvaldības kodolu, nevis papildinājumu. Stratēģiskā komunikācija un digitālā līdzdalība veido uzticēšanās ekosistēmu. 4. Drošības politika ir iekļaujoša, nevis izslēdzoša. Sabiedrības drošība ir cieši saistīta ar uzticēšanos un piederības sajūtu. Politika, kas respektē sabiedrības daudzveidību un balstās dialogā, palielina kopējo noturību. Latvijas sabiedrības noturības un uzticēšanās stiprināšana prasa pāreju no vertikālas uz līdzradītu pārvaldību, kur valsts, pilsoņi, mediji un pilsoniskā sabiedrība kopā veido risinājumus. Tas nozīmē – vairāk ieklausīties, vairāk skaidrot, vairāk rīkoties, balstoties uz pierādījumiem. 22 AVOTI Ferrín, M., & Kriesi, H. (Eds.). (2016). How Europeans View and Evaluate Democracy. Oxford University Press. Freedom House. (2024). Freedom in the World 2024: Democracy in Decline. Freedom House. Ikstens, J. (2024). Iedzīvotāju līdzdalības faktori un populisma ietekme Saeimas vēlēšanās 2022. Latvijas Universitāte, VPP-LETONIKA projekts. Prezentācija. Inglehart, R., & Welzel, C. (2005). Modernization, Cultural Change, and Democracy: The Human Development Sequence. Cambridge University Press. Ločmele, M., Latkovska, I., & Skolmeistere, V. (2024). Stratēģiskās komunikācijas teorētiskās pieejas un prakse Latvijā. Latvijas Universitāte, VPP-LETONIKA projekts. Prezentācija. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). (2025). Pētījums par Latvijas iedzīvotāju medijpratību. Latvijas Fakti. Ņikišins, J. (2024). Demokrātijas novērtējums un uzticēšanās politiskajām institūcijām Eiropā. Latvijas Universitāte, VPP-LETONIKA projekts. Prezentācija. Ņikišins J. (2025a). The Quest for Democratic Bliss: Which Dimensions Hold the Key? Philosophy and Society, 36 (2), 333–572. Ņikišins, J. (2025b). Contours of compliance: Unravelling factors shaping public health policy preferences in the COVID-19 era. Filosofija. Sociologija. 36(2). Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD). (2024a). OECD Survey on Drivers of Trust in Public Institutions – 2024 Results: Building Trust in a Complex Policy Environment, OECD Publishing, Paris OECD. (2024b). How’s Life? 2024: Well-being and Resilience in Times of Crisis, OECD Publishing, Paris. OECD. (2022). Building Trust in Public Institutions: Drivers of Trust in Public Institutions Across OECD Countries. OECD Publishing. OECD. (2018). Preparing our youth for an inclusive and sustainable world: The OECD PISA global competence framework. OECD Publishing. Östling, A., Valtenbergs, V., Skolmeistere, V. (2025). Artificial intelligence in deliberative democracy: empirical insights on the legitimacy of AI-supported deliberation platforms. In E.Paulis et. al. (Eds.) Public Deliberation in the Digital Age: Platforms, Participation, and Legitimacy. Routledge Studies in Democratic Innovations. Pupcenoks, J. Rostoks, T., Mieriņa, I. (2022). Microfoundations of Threat and Security Perceptions in Ethnically Diverse States: Lessons from Russia’s “Near Abroad” Nationalities Papers, 52(1). Randma-Liiv, T., Bortkevičiūtė, R., Lember, V., Valtenbergs, V., Nakrosis, V. (2025). Advancing Citizen Engagement Through Digital Tools: A Comparative Study of the Baltic States. International Journal of Public Administration Reinholde I., Āboliņa, I., Auliciema, I. (2024a). Wicked Nature of Sustainability Problems in Latvia. In A. Lippi, T. Tsekos (Eds.) Policy Capacity, Design and the Sustainable Development Goals, Emerald Publishing Limited. Reinholde I., Stučka, M., Āboliņa, I. (2024b). Coordination at the Top: Latvian case. In 23 Coordination at the Core? Executive decision-making in international organizations and the EU. Palgrave [Forthcoming] Schulze J., Pupcenoks, J. (2025). Securitizing Russian-speakers in Estonia and Latvia: The Frame-Policy Nexus before and after Russia’s Invasion of UkraineNationalities Papers, 53(5). Ukpabi,D., Karjaluoto,H., Bötticher,A., Nikiforova, A., Petrescu,D., Schindler,P., Valtenbergs,V., Lehmann, L. (2023). Framework for understanding quantum computing use cases from a multidisciplinary perspective and future research directions. Futures, 154. SKDS, 2023. Aptauja par sabiedrības politiskajām attieksmēm, politisko Covid-19 pandēmiju. 2023. gada marts. Strode, I. (2024). Priekšstati par “labo pilsoni” Latvijā. Latvijas Universitāte, VPP-LETONIKA projekts. Tetarenko-Supe, A., Pričins, M. (2025). Manifestations of Securitization Elements in Latvia’s Government Communication: Examples of COVID-19 and Russia’s Invasion of Ukraine. Media and Society, University of Latvia Press. Valtenbergs, V., Mieriņa, I., Ņikišins, J., Östling, A. (2025). Is participation on the move a utopia? The study of EU mobile citizens in Latvia. Identities, 32(4). Latvijas politikas plānošanas dokumenti LR Ministru kabinets. (2022). Latvijas piektais nacionālais atvērtās pārvaldības rīcības plāns 2022.-2025. gadam. MK Rīkojums Nr. 78. Pārresoru koordinācijas centrs. (2020). Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam (NAP2027). LR Saeima. (2023). Valsts aizsardzības koncepcija